Šķiet, Latvijas lauksaimnieki ir dabūjuši cauri vēl vienas izmaiņas likumos sev par labu. Turklāt ar saucieniem par nepieciešamību saglabāt nacionālo vērtību – lauksaimniecībā izmantojamo zemi.
Lai nu skaļie vārdi paliek, taču, ja runājam par tīri taustāmu faktu, tad lauksaimniecībā izmantojamās zemes pieejamība Latvijā samazinās.
Savukārt pieprasījums pēc pārtikas visā pasaulē pieaug, un tas uz šo biznesu, kas vēl salīdzinoši nesen tika uzskatīts par ne īpaši izdevīgu, liek skatīties jau pavisam citām acīm.
Protams, nav slikti, ka priekšroka tiek dota vietējiem lauksaimniekiem. Taču - vai šie tik labi ausīs skanošie ierobežojumi, kas domāti vietējo lauksaimnieku atbalstam, neradīs būtiskas negatīvas blaknes pārējiem vietējiem?
Likumprojekts, kuru nu atbalstījusi valdība, paredz, ka vairāk par pieciem hektāriem lauksaimniecības zemes drīkstēs iegādāties fiziska persona, kura ir reģistrēta Valsts ieņēmumu dienestā kā saimnieciskās darbības veicēja, kura ir bijusi tiesīga saņemt tiešmaksājumus vai vismaz pēdējos trīs gadus pēc kārtas guvusi ieņēmumus no lauksaimnieciskās ražošanas, kas veido vismaz vienu trešdaļu no to kopējiem saimnieciskās darbības ieņēmumiem (tātad tas cilvēks, kas īstenībā jau strādā un dzīvo laukos). Tāpat zemi vairāk par pieciem hektāriem varēs iegūt tas, kurš ieguvis lauksaimniecisko vai tai pielīdzināmu izglītību vai arī ir guvis pieredzi lauksaimniecībā (tātad - atkal kāds, kuram jau tagad praktiski ir tieša saskare ar laukiem). Tāpat arī zemi varēs iegādāties jaunais zemnieks. Pircējam būs arī rakstiski jāapliecina, ka viņš sāks zemes izmantošanu lauksaimnieciskajā ražošanā ne vēlāk kā trīs gadu laikā pēc iegādes. Līdzīgi nosacījumi minēti arī juridiskajām personām.
Sliktie ārzemnieki un labie vietējie
Bīdot cauri lauksaimniecības zemes tirdzniecības ierobežojumus, kā galvenais arguments tiek minēts, ka zemi izpērk ārzemnieki un mūsu „nabaga” zemnieks to nespēj izdarīt.
Pirmkārt, lai mūsu „nabags” arī to spētu, 2012.gada maija beigās sāka darboties speciāla zemes kreditēšanas programma. Tās kopējais apmērs ir 14,2 miljoni eiro un līdz pagājušā gada beigām bija iztērēti jau nedaudz vairāk kā 12 miljoni eiro. Interese ir, un brīdī, kad neviens cits īsti pie papildus finanšu resursiem jeb kredītiem netiek (banku kopējais kredītapmērs sarūk un jaunu izsniegšana notiek gausi), lauksaimniekiem tāda iespēja ir dota. Turklāt valdība šo programmu nolēmusi palielināt vēl par 10 miljoniem eiro. (Tad varbūt ierobežojumi zemes tirdzniecībā drīzāk vērsti uz to, lai nepieaugtu zemes cenas gan lauksaimniekiem, gan arī naudas devējai - valstij?)
Otrkārt, jautājums ir ne tikai par tiem „sliktajiem” ārzemniekiem, kas izpērk zemi.
Darījumu parasti slēdz divas puses, un varbūt jēga būtu runāt ne tikai ar nekustamo īpašumu mākleriem, bet arī ar reālajiem zemes īpašniekiem.
Kāpēc tad viņi, Latvijas pilsoņi būdami, izvēlas savu zemi pārdot nevis labajam kaimiņam, bet gan no tālām zemēm nākušajam cilvēkam, vai vēl trakāk – spekulantam, kurš ir slikts jau tāpēc vien, ka domā tikai un vienīgi par naudu?
Vai tā ir tikai piesolītā naudas summa, kas nosaka to, kam zemes īpašnieks to pārdos? Un pat ja tā, tad kāpēc gan zemes īpašnieks nevarētu vēlēties par savu īpašumu saņemt pēc iespējas augstāku cenu? Lauksaimnieks taču arī savu preci grib pārdot pēc iespējas dārgāk un gūt maksimālus ienākumus.
Tukši lauki un zudušas cerības?
Atzīšos, kādreiz man patīk pasapņot par nelielu mājiņu ezera krastā, varbūt pāris siltumnīcām, kur aug tomāti un gurķi ne tikai pašas galdam, bet arī mazpilsētas tirdziņam, nelielu vistu kūtiņu, varbūt pāris aitām un kazām. Tāds vismaz līdz šim bija viens no variantiem, kā es varētu visai aktīvi pavadīt savas vecumdienas. Tiesa, man nav lauksaimnieka izglītības un es diez vai varēšu atbilst jaunā zemnieka statusam, kad pietuvošos pensijas vecumam.
Protams, neviens man - tagadējai pilsētniecei - neliedz iegādāties zemi. Un kāds arī norādīs, ka mana sapņa realizācijai pilnīgi pietiks ar pieciem hektāriem zemes, kurus varu iegūt īpašumā bez jebkādiem ierobežojumiem. Bet, ja nu man vajadzēs par vienu hektāru vairāk, ja nu es atradīšu ļoti efektīvu veidu, kā dzīvot un pelnīt laukos un varēšu/gribēšu pirkt zemi vēl? Kāpēc tiek ierobežotas manas iespējas, kāpēc man kā sabiedrības loceklei par to ir jājūtas apmierinātai? Turklāt, ja kāds nezina – tad šodien nav problēmas nopirkt tās prasmes un zināšanas, kuru pašam nav, kā pakalpojumu no tiem, kam tās ir, piemēram, no izglītota agronoma.
Līdz ar zemes koncentrēšanos jau tā lielo ražotāju rokās (nav neviena iemesla, lai tas nenotiktu pēc ierobežojumu stāšanas spēkā), ir ļoti liela varbūtība, ka vēl vairāk laukos dzīvojošajiem nāksies pamest savas mājas un doties uz pilsētu, lai tur atrastu darbu.
Tas nozīmē, ka činkstēšana par Rīgu kā ūdensgalvu, par nevienmērīgu reģionu attīstību un tā tālāk, politiķiem būtu jābeidz, jo viņu lēmumi ir vērsti tieši uz šādas situācijas radīšanu. Turklāt, turpmāk arvien vairāk naudas būtu jāvirza tieši pilsētu un nevis lauku attīstībai. Vai lauksaimnieki ir gatavi dalīties ar saviem ienākumiem, kas tiks gūti no salīdzinoši lēti iepirktas zemes, lai attīstītu pilsētas?
Modernās tehnoloģijas ļauj nodarbināt mazāk cilvēku uz vienu apstrādājamo hektāru nekā tas bija agrāk. Un tas ir ļoti labi, ka Latvijā ir modernas saimniecības. Taču vai laukos ir jādzīvo tikai lielajiem zemniekiem un nelielam skaitam darbinieku? Protams, ražošanas koncentrēšana nes savus ekonomiskos labumus. Taču, ja tas notiek nepārdomāti, tas var radīt arī virkni sociālu zaudējumu. Ceru, ka šis likumprojekts, nonākot Saeimā vēl priekšvēlēšanu laikā, tomēr tiks vēlreiz rūpīgi vētīts un, vēlams - ar vēsu prātu. Lai gan jau tagad ir arī skaidrs – zemnieki, aizstāvot savas intereses, visdrīzāk stāvēs zem Saeimas logiem.
