Šis ir raksta tulkojums latviešu valodā.
Авторську версію українською можна прочитати тут.
Авторскую русскую версию текста можно прочитать тут.
Vēl pirms diviem gadiem Žeņa mani brīdināja, ka, iespējams, pienāks brīdis, kad pāries pirmā dedzība, parādīsies nogurums vai zudīs acīmredzamā jēga mācīties valodu. Būs svarīgi apdomāt, kādēļ tā noticis, un noteikti atrast motivāciju un saprast – katram tā ir sava. Manā gadījumā viņam izrādījās taisnība.
Godīgi sakot, agrāk man bija vairāk iemeslu personiskam lepnumam latviešu valodas apguvē.
Gāju uz kursiem, kārtoju eksāmenus, apmeklēju sarunu klubus. Taču kādā brīdī man iedarbojās tāds kā iekšējais stopkrāns un es sāku domāt – ko darīt tālāk un kādēļ darīt tālāk. Turpināt apmeklēt kursus vai paņemt pārtraukumu, lai saprastu, kāds valodas zināšanu līmenis un kādiem nolūkiem man vajadzīgs turpmākajai dzīvei.
Piemēram, Vitaļina no Vinnicas, kura sociālajos tīklos attīsta digitālo saturu par sava apģērba stila veidošanu, vēl pirms gada centās mani pārliecināt, ka bez latviešu valodas viņa jau nu noteikti iztiks. Nesen satiku viņu Rīgas centrā, steidzoties pie pasniedzēja uz individuālajām maksas nodarbībām latviešu valodā. Pamanījusi manā sejā neslēptu pārsteigumu, Vitaļina paskaidroja: "Pēc maniem kursiem parādījies pieprasījums arī no latviešiem. Domāju, ka iztikšu ar ukraiņu, krievu un angļu valodu, taču
daži potenciālie klienti sāka atteikties no manis. Tātad jāiegulda latviešu valodas apguvē."
Pēc maniem personīgajiem novērojumiem, latviešu valodu pamatlīmenī jau prot lielākais vairākums ukraiņu, ja nu vienīgi izņemot nesen atbraukušos. Tagad vispār nav tāda jautājuma kā agrāk – vai to vajag mācīties. Tātad – vienkāršs dialogs veikalā, kafejnīcā, sociālajos dienestos ir iespējams. Minimālais līmenis sasniegts.
Tagad atgriežos pie motivācijas – tās pašas, kuru mūsos cenšas uzmundrināt draugi vai personiskās izaugsmes treneri. Motivācija neapšaubāmi ietekmē mūsu uzvedību, rīcības un lēmumu virzienu. Tā noteic, kādēļ mēs darām to, ko darām, un kā mēs reaģējam uz ārējiem kairinātājiem un iekšējām vajadzībām, kā palīdz mums sasniegt savus mērķus un justies apmierinātiem ar saviem sasniegumiem.
Un, ja izkliedē dūmu aizsegu un uzlūko motivāciju nevis kā pašmērķi, bet kā stimulu kaut ko sasniegt, tad tās daļa latviešu valodas apguvē ukraiņiem ir diezgan saprotama.
Saskarsme, darbs, kultūra, karjeras izaugsme, integrācija. Un grūti definējama, taču nepieciešama cieņa pret valsti.
"Iekārtojos darbā par pārdevēju nelielā apģērbu veikalā pie mums, Juglā, jo sapratu, ka citādi nekad nesākšu runāt latviski. Protams, arī alga, lai gan droši vien ir vietas, kur maksā vairāk, taču saziņas latviski nav," stāsta Ksenija no Harkivas apgabala.
"Kursi ir lielisks pamats. Varbūt kaut kādā ziņā esmu nepareiza, bet man ar to nepietiek."
Turklāt viņa trīs reizes nedēļā pēc darba turpina apmeklēt B1 līmeņa kursus. Nešaubās, ka pienāks diena, kad, neaizdomājoties par garumzīmēm un locījumiem, varēs brīvi sarunāties ar klientiem.
Valodas, kultūras, integrācijas kursu Latvijā pieaugušajiem ukraiņiem un viņu bērniem ir ļoti daudz. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) konkursā izvēlējies 33 organizācijas, kas piedāvā bezmaksas latviešu valodas kursus ukraiņiem, bet kopējais šādu kursu finansējums šogad ir 4,6 miljoni eiro, un tas, pēc SIF aplēsēm, dos iespēju mācīties valodu vairāk nekā sešiem tūkstošiem cilvēku. Uzņemšana notiek pastāvīgi. Svarīgi, ka SIF sācis sadarboties ar darba devējiem, meklējot iespējas, lai kursi notiktu darbiniekiem ērtā laikā un tos varētu savienot ar darbu.
Pēc manām domām,
tagad pienācis laiks papildināt integrācijas kursu esošos virzienus ar vēl vienu, ne mazāk svarīgu – palīdzēt augsti kvalificētiem speciālistiem (piemēram, inženieriem un tehnologiem) apgūt latviešu valodu atbilstoši viņu specialitātes vajadzībām.
Vienā no savām publikācijām jau esmu rakstījis par šo problēmu. Cilvēki ar pieredzi, prasmēm, zināšanām par mūsdienu tehnoloģijām ar lielām grūtībām iekārtojas darbā savā profesijā.
"Kad ir brīvs laiks, eju uz bibliotēku, tur meklēju un studēju uzziņu literatūru latviešu valodā savā specialitātē. Cenšos patstāvīgi tikt skaidrībā par normatīviem, terminoloģiju. Teikt, ka viss izdodas, nebūtu taisnība. Tas ir tāds noslēgtais loks – ja nav prakses profesijā, tad nav valodas zināšanu, bet, ja nav profesionālās valodas zināšanu, tad nav darba specialitātē," sūrojas Poļina, elektroinženiere no Nikopoles. Tagad viņa ir pakotāja noliktavā un ir gatava sākt strādāt specialitātē par simbolisku samaksu, lai tikai nezaudētu kvalifikāciju.
Mums, kas atraduši patvērumu Latvijā, daudzējādā ziņā laimējies. Tas var patikt vai nepatikt, taču iekļaušanās vietējās sabiedrības dzīvē tādēļ, ka sadzīvē tiek runāts mums saprotamajā krievu valodā, izrādījās daudz nesāpīgāka nekā daudziem ukraiņiem citās Eiropas Savienības valstīs. Taču sev es šo faktoru vērtēju kā stimulējošu, nevis atslābinošu.
Es ar latviešiem gribu runāt latviski ne tikai par sadzīves tēmām. Tā ir mana cieņa un atzinība viņiem. Tā ir mana motivācija.
