Авторську версію українською можна прочитати тут.
Авторскую русскую версию текста можно прочитать тут.
"Mājās neatgriezīsimies drīz… Vēl pirms pusotra gada biju stingri pārliecināts, ka kuru katru brīdi, tikai mazliet jāpagaida. Tagad jau vairs ne - vairāk gaidīt nevaru, laiks kaut kur pastāvīgi apmesties," viņš skumji saka. Serhijam ir sieva un trīs bērni. Enerhodarā un Zaporižjā viņam palika nelielas autodarbnīcas ar specializāciju virsbūvju remontā. To, kura bija okupētajā teritorijā, viņš uzreiz slēdza, bet otra turpināja dot nelielus ieņēmumus.
2022. gada martā viņš ar ģimeni devās uz Poliju, tur neilgi padzīvoja, pēc tam pārcēlās uz Lietuvu, bet nu jau pusgadu dzīvo Rīgā.
Viņiem ir kaut kādi iekrājumi, sieva vēl līdz šim strādā attālināti, bet atlikušais bizness dod nelielus, taču stabilus ieņēmumus. Tādēļ teikt, ka viņiem steidzami vajadzīga nauda, nevar,
taču ģimenes budžetu viņi rūpīgi plāno. Turklāt Serhija uzņēmēja daba nespēj nomierināties – viņš nolūko un rēķina, kādu biznesu varētu sākt.
Ukraiņi uzņēmumus visvairāk reģistrē Polijā, Vācijā un Čehijā, kur atrodas vislielākās ukraiņu kopienas Eiropā, kā arī Lielbritānijā. Visizdevīgākajā stāvoklī tagad ir tie, kuri nenogaidīja, bet, ja bija iespēja, tūlīt pat izgāja tirgū ar saviem piedāvājumiem un pakalpojumiem. Taču jau pirms Krievijas agresijas pret Ukrainu tajā pašā Polijā ukraiņi sāka atvērt savus uzņēmumus jau kopš šā gadsimta pirmās desmitgades vidus, bet pēc 2014. un pēc 2022. gada to kļuva vēl vairāk.
Nebūt ne mazsvarīga loma, pieņemot lēmumu pārcelties uz Latviju, bija – un to apliecina arī Serhija pieredze – visai lielajam dzīvokļu īres maksas pieaugumam Polijas un Lietuvas lielajās pilsētās. Kaut kādā ziņā to ietekmēja arī ukraiņu bēgļi, kas palielināja pieprasījumu. Tā Varšavā divistabu dzīvokli var noīrēt vidēji par 900 eiro mēnesī, Viļņā tas ir nedaudz lētāk – apmēram 700 eiro. Pēc Serhija teiktā, viņi īrējuši trīsistabu dzīvokli Lietuvas galvaspilsētā par 800 eiro mēnesī: "Mēs tomēr esam pieci, taču mēs sapratām, ka tā mēs ilgi neizvilksim. Turklāt vēl pārtika, apģērbs bērniem, maksa par komunālajiem pakalpojumiem. Tas mums ir ļoti dārgi."
Bet tomēr – kādēļ lauku mājas? Serhijs savu lēmumu skaidro tā: "Pirmkārt, esmu noguris sēdēt bez darba, jāpelna, otrkārt, bērni aug, man ir divas meitas un dēls, laiks dot viņiem izglītību, treškārt,
Latvija – tas ir potenciāls un iespējas tādam biznesam kā mans. Pagaidām te zemes un nekustamā īpašuma cenas salīdzinoši nav lielas.
Jā, nodokļi ir augsti, taču valsts sistēma ir caurskatāma, bez liekiem kukuļiem. Un droši vien pats galvenais – mums Enerhodarā bija sava māja, kuru mēs visdrīzāk esam zaudējuši. Es izdarīšu visu, lai manai ģimenei atkal būtu sava māja."
Viņš jau reģistrējis savu SIA, plāno iekārtot pilnvērtīgu darbnīcu un mājas laukos. Bet pagaidām meklē piemērotu zemes gabalu, vienā no Rīgas priekšpilsētām nopircis garāžu, pieņēmis meistarus, arī pats ņem rokās instrumentus un remontē mašīnas. Serhijs ir pārliecināts, ka ļoti drīz Latvijā sāks ierasties ukraiņi, kas dažādu iemeslu dēļ nav spējuši iekārtot savu biznesu citās valstīs.
Pavisam nesen un sev pat nedaudz negaidīti es saņēmu apstiprinājumu šīm viņa domām. Pēc paziņu lūguma Rīgā tikos ar Marinu – uzņēmēju no Odesas, kurai pieder šūšanas darbnīca un kas modelē sieviešu apģērbus. Viņa bija devusies nelielā darījumu braucienā pa Baltijas valstīm un Poliju, meklējot vietas, uz kurām varētu daļēji pārcelt ražošanu.
Kafejnīcā Vecrīgā, kad bijām iepazinušies klātienē, painteresējos, ar ko saistīts tāds lēmums. Marina paskaidroja: "Man ir ar katru dienu grūtāk uzturēt ražošanu. Viss kļuvis dārgāks – materiāli, elektroenerģija. Bet elektroapgādes pārtraukumu dēļ mēs bieži nestrādājam. Es tomēr cenšos noturēt cilvēkus un maksāt viņiem par piespiedu dīkstāvi, taču saprotu, ka tā ilgi turpināties nevar."
Pēc Marinas teiktā,
izvēle viņai nav nemaz tik liela – vai nu slēgt šūšanas darbnīcu, vai arī meklēt jaunus risinājumus.
Viņa nolēmusi tomēr mēģināt saglabāt savu biznesu, kam atdevusi piecpadsmit dzīves gadus (sākusi no vienas šujmašīnas un produkcijas pārdošanas tirgū). Pajautāju, kāds viņai iespaids par Rīgu un Latviju kā potenciālo vietu, uz kuru pārcelt ražošanu. Marina bija piesardzīga: "No plusiem – daudz telpu, kuras var īrēt par pieņemamām cenām. Vēl, protams, tas, ka te ir profesionālas šuvējas ukrainietes, kurām var maksāt pieņemamu, neuzskrūvētu algu.
Vienīgi ar nodokļiem vēl neesmu tikusi skaidrībā, pagaidām man tas liekas nedaudz sarežģīti."
Pārējais viņu pilnīgi apmierina. Dzīvokļa īres maksa, iespēja nodrošināt meitai augstāko izglītību, lai arī par maksu. Par noietu viņa īpaši nesatraucas, teic, ka saglabās pārdošanas kanālus – savu produkciju viņa pārdod lielākoties internetā.
Mūsu saruna notika pirms 18. novembra, kad Krievijas barbari deva masīvu triecienu Odesai. Raķetes un droni nogalināja 11 cilvēkus, vēl 40 tika ievainoti. Pilsēta divas dienas palika bez ūdens, siltuma un elektrības, elektrotransports bija paralizēts. Marina tad jau bija atgriezusies mājās – ar viņu viss ir labi.
Bet raķetes turpina katru dienu lidot uz Ukrainas mierīgajām pilsētām. Harkiva, Sumi, Dņipro, Kijiva, Odesa…
