Авторську версію українською можна прочитати тут.
Авторскую русскую версию текста можно прочитать тут.
“Тепер – у Латвії”
LSM+ publikāciju sērijā “Тепер — у Латвії” (“Tagad – Latvijā” – no ukraiņu valodas) ukraiņi, kas šeit nokļuvuši kara dēļ, stāsta par to, kā rit viņu dzīve valstī, kas vēl nesen viņiem bija pilnīgi jauna. Seriāla autore – žurnāliste Oksana Puhačova – pati ir izgājusi kara bēgļu ceļus un kopš 2022. gada dzīvo Latvijā.
Pirms kara dzimtajā Harkivā Inna attīstīja savu biznesu – tematiskās fotosesijas ar zirgiem. Karš sagrāva visus plānus un lika evakuēties uz nosacīti drošo Ļvivas apgabalu. Tur jau aprīlī Inna ar māti pieņēma lēmumu – jābrauc uz Latviju. Te viņām bija paziņas, kas bija gatavi palīdzēt tolaik vēl nepazīstamajā valstī.
Tomēr Innas māte drīz atgriezās mājās. Ukrainas aizsardzības spēki bija atbrīvojuši Harkivas apgabala Čerkaski Tiškus. Ģimenei tas nozīmēja, ka radusies iespēja no okupācijā pabijušā ciema aizvest uz gultas esošo radinieku un tagad viņu aprūpēt jau Harkivā. Inna Rīgā palika viena.
Aizbraucot no Harkivas, personīgas mantas līdzi gandrīz nav ņēmusi, stāsta Inna. Tikai tehniku, pat stacionāro datoru izdevies atvest. Tiesa, izjauktā stāvoklī.
Cerējusi, ka atkal varēs fotografēt: "Es protams, arī šeit, Latvijā, mēģināju nodarboties ar iemīļoto lietu. Bija vairākas fotosesijas."
Inna dievina zirgus. Pēc Harkivas Nacionālās lauksaimniecības tehniskās universitātes pabeigšanas strādājusi Harkivas hipodromā. Stāsta, ka kopīgu valodu ar graciozajiem dzīvniekiem atradusi uzreiz un iemīlējusies zirgu cēlumā. Drīz, būdama radošs cilvēks, sākusi meklēt rakursus, uzņemt skaistas fotogrāfijas. Sākumā vienkārši fotografējusi zirgus, bet tad radusies ideja par profesionālām fotosesijām: "Zirgi ir mana kaislība. Es tos jūtu, ar tiem sarunājos. Bijušas ļoti daudzas fotosesijas. Dažādas – ģimenes, kāzu… Desmit gadi darba…"
Inna rāda vairākus darbus no savas Harkivas profesionālās dzīves – nu ļoti skaisti!
"Ne reizi vien bijis, ka lūdz fotosesiju, bet pēc tam baidās. Pie zirga taču ir arī jāpieiet un tad vēl uz tā jāuzkāpj. Tad es ar klientu sāku strādāt kā psihoterapeite," smejas Inna. "Un visā šajā laikā nebija nevienas izjukušas fotografēšanās. Spēju "sarunāt" gan ar cilvēkiem, gan ar zirgu."
Tomēr pēc vairākiem mēģinājumiem sākt ar to nodarboties šeit Innai radusies skaidra izpratne, ka ātri iziet fotopakalpojumu tirgū neizdosies.
Fotovirziena, kurā strādā Inna, unikalitāte nozīmē arī sarežģītāku darba procesa organizāciju. Tātad arī ieņēmumi neradīsies drīz. Bet dzīvot vajag jau tagad.
Inna sākusi interesēties par iespēju strādāt algotu darbu. Noteikusi prioritātes – stabilitāte un pastāvīga darba samaksa: "Man vienkārši ir jāzina, ka visus savus rēķinus varēšu samaksāt. Latvija mūs ir labi uzņēmusi, un pat no šīs pozīcijas esmu gribējusi būt laipnas valsts godprātīga iedzīvotāja."
Meklējumi noveduši Innu valsts dzelzceļa pasažieru pārvadājumu uzņēmumā "Pasažieru vilciens". 2022. gada vasarā viņa tam aizsūtīja savu CV, bet septembrī viņai piezvanīts: "Piedāvāja strādāt par konduktori kontrolieri. Biju gan priecīga, gan uztraucos. Lai gan cilvēkus mīlu, darba nebaidos un biju pārliecināta, ka tikšu galā."
Izrādījies, ka vienkārši tāpat sākt strādāt nevar. Vispirms ir apmācības, jānokārto eksāmens un tikai pēc tam var doties tūrē. Tūre – tā ir elektrovilciena maršrutu apkalpojošās brigādes darba maiņa: "Divos gados esmu pabijusi jau visos Latvijas nostūros. Taču mums ir īpatnība – virzienos, kuros kursē dīzeļvilcieni, ir savas brigādes. Es vairāk strādāju elektrovilcienos ("Vivi" jaunajos sastāvos – O.P.)."
Savu pirmo "tūri" Inna vienlaikus gan atceras, gan neatceras. Bijis bail doties "patstāvīgā peldējumā". Piekritīsiet – viens ir sākt strādāt kolēģu lokā, pavisam kas cits – palikt vienai pret vienu ar pasažieriem, kuriem šeit un tagad jāatbild uz milzumu visdažādāko jautājumu.
"Es pat dažu staciju nosaukumus uzreiz nevarēju izrunāt! Lūk, piemēram, šo – Aiz-kra-uk-le! Ai, tagad atceros, kā tas bija!"
smejas Inna.
Taču uzņēmumā sapratuši – ukraiņi pirmajās darba dienās jāatbalsta. Tādēļ maiņās devušies pa diviem – otrs bijis pieredzējušāks kolēģis. Inna teic, ka tagad tūrēs dodas kopumā 15 ukraiņi. Tieši tik daudz Ukrainas pilsoņu, kas saņēmuši pagaidu aizsardzības statusu ar tiesībām strādāt, iekārtojušies darbā "Pasažieru vilcienā".
Es uzreiz atceros konduktoru vārdā Eduards, kurš pēc manas biļetes pārbaudes – bet ar elektrovilcieniem braucu bieži – vienmēr saka: "Дякую!" (paldies – ukraiņu val.)
"Bet pēc tam, protams, sākām strādāt pa vienam. Maršruts ir pazīstams, dienesta instrukciju zini, atbilstoši tai arī rīkojies. Mums darbā palīdzēja pat tā, ka izstrādāja kaut ko līdzīgu metodiskajiem materiāliem. Tajos varējām ielūkoties, kā atbildēt uz jautājumiem. Arī latviešu valodā," turpina Inna.
Pēc laika ukraiņiem tika paziņots, ka vadība nolēmusi, ka viņiem tiks mācīta latviešu valoda. Mācības notika tieši birojā, tur ieradās pasniedzējs. Pirms tūres vai pēc tās ukraiņiem bija iespēja mācīties valsts valodu: "Tas bija ļoti ērti. Nevajadzēja vēl kaut kur braukt. Tiesa, bija tāda nianse – ja pēc tūres, tad galva jau dūc, un mācīties man nebija neko viegli. Tomēr jau ar pirmo reizi nokārtoju A2 līmeņa eksāmenu."
Divos darba gados Inna ir kāpusi par karjeras kāpnēm – izaugusi līdz vecākā konduktora amatam. Starp citu, vecākais konduktors var veikt arī daļu mašīnista palīga funkciju. Tas ir kā divi pakāpieni uz augšu.
"Šie visi soļi, virzība uz augšu nav iespējama bez mācībām un eksāmeniem. Esmu nokārtojusi jau vairākus. Mācāmies mēs daudz. Tā liekas – "nu kas viņiem tur, pārbaudīt biļetes, un viss!" Nē, nav viss – mums jāprot rīkoties dažādās situācijās, arī ārkārtējās situācijās."
Un tā nav tikai teorija. Reiz zem elektrovilciena pakļuvis cilvēks. Vilciens apstājies, gaidījis, kamēr tiks dota atļauja braukt tālāk: "Tā ne tikai pati par sevi ir stresa situācija, man vēl vajadzēja mierināt pasažierus. Bet pirms tam pareizi reaģēt uz notikušo – izsaukt palīdzību cietušajam. Tiku galā."
Rīta un vakara reisus konduktori savā starpā sauc par "darba reisiem". "Pīķis" tādēļ arī ir "pīķis", ka cilvēki masveidā brauc uz darbu un no darba. Inna tos sauc par vissarežģītākajiem: "Cilvēku ir daudz. Viss jādara ātri, tikpat ātri jāatbild uz jautājumiem. Labi, ka tie ir tipveida, zināšanu man pietiek. Protams, gadās, ka vārdu pasaku nepareizā locījumā vai ar nepareizu galotni. Bet cilvēki Latvijā ir laipni un gudri, piedod manas kļūdas. Izturas ar sapratni."
No konfliktiem Inna cenšas izvairīties. Teic, ka darbā viņa strādā, un tas ir noteikums numurs viens. Tomēr, skatoties uz Innu, kas to stāsta, saprotu, ka ar viņu daudz strīdēties neizdosies – viņa ir ļoti stipras gribas un mērķtiecīga sieviete. Kad to pasaku, viņa atbild: "Bet vai tad izvēle man ir? Kam no mūsējiem (ukraiņiem – O.P.) tagad ir izvēle?"
Ceļā iznāk satikt dažādus cilvēkus, tāpēc arī reakcija uz to, ka Inna ir ukrainiete, ir dažāda.
"Esmu tumša, un jau pēc izskata ir skaidrs, ka neesmu baltiete. Turklāt vēl mana "firmas" Harkivas izloksne. Bet vasarā, kad rokas ir atsegtas, redzams, ka man uz rokas ir tetovējums – ukraiņu višivanka. Par ko vēl šaubīties? Uz līnijas ir ukrainiete!" smejas Inna.
Gadījušās arī nepamatotas pretenzijas no pasažieriem, un arī Krievijas propagandas šabloni kādam izlīduši. Uz kaut ko tādu Inna nereaģē, dara savu darbu. Huligāni, sadzērušies vai citas asociālas personas – arī tādas ir: "Ja mēs [konduktori] elektrovilcienā esam divi, izsaucu otru palīgā. Un arī policiju, ja vajag.
Harkivā ar elektrovilcieniem nebraucu. Bet jau te esmu redzējusi, kādi mēs būtu pasažieri."
Inna, vēl nepārbaudījusi biļeti, atpazīst ukraiņus. Saka – mēs atšķiramies ar emocionalitāti, mīmiku, valodu. Protams, ka ukraiņus viņai redzēt ir patīkami. Taču teic, ka arī mūsējos iznāk satikt dažādus: "Kad aizrādu, ir neizpratnē. Saka – mēs taču savējie! Bet es jau arī tagad jūs mājās neuzņemu, esmu darbā!"
Jautāju Innai, kā viņa atceras, kuram biļeti jau pārbaudījusi, bet kuram vēl ne. Tā man vienmēr bijusi mīkla. Viņa atzīstas: "Bet es jau nemaz nevaru atcerēties! Es jau pasažieri neredzu, tikai viņa rokas un biļeti. Lai gan, protams, cenšos, redzes atmiņa man ir ļoti laba. Un te cilvēki arī lielākoties ir apzinīgi, paši aicina noskenēt biļeti."
"Vivi" elektrovilcienu konduktoru jaunajiem formas tērpiem uz piedurknēm un apkaklēm ir divas šauras josliņas – dzeltena un zila. Gluži vai Ukrainas karogs. Inna teic – ir gadījies, ka pasažieri jautājuši, vai tas nav kara dēļ vai arī speciāli ukraiņu dēļ. Bet nē. Dizains izstrādāts vēl pirms kara, tāpēc tā ir sakritība.
"Bet ar formu esmu pilnībā apmierināta!" saka Inna.
Ārpus mājām Inna pavada 12 naktis mēnesī. Ir diezgan sarežģītas tūres, kas ilgst 26 stundas. Lielākoties tomēr 12 līdz 16 stundas. Taču visās lielajās tūrēs ielikts pārtraukums. Inna min piemēru: "Lūk, tūre sākas, pieņemsim, 10.07 no rīta. Un līdz 20.00. Šajā laikā ierodamies Rīgā, ejam atpūsties īpaši organizētā mājā līdz 4.20. Un pēc tam atkal strādājam līdz 12.05.
Nepieradušam tas fiziski nav vienkārši. Un noteikti nederēs mātēm ar maziem bērniem."
Ir arī nakts maiņas, kad jāsāk strādāt vakarā – burtiski pēdējos reisos. Galapunktā visa brigāde gaida pirmo vilcienu uz Rīgu un atgriežas ar pasažieriem. Tad konduktoriem izdodas atpūsties vairāk, jo Rīgā – uzreiz uz mājām, bet nākamā tūre var būt gandrīz pēc diennakts.
Innai mēnesī iznāk piecas pilnas brīvdienas. Alga, kuru "Pasažieru vilciens" norāda darba sludinājumos, ir līdz 1350 eiro mēnesī bruto, tātad apmēram tūkstotis "uz rokas".
"Brauc uz Jūrmalu vasarā cilvēki uz jūru, es par viņiem, protams, priecājos. Bet pati gribu uz mežu, lūk, tieši tādā laikā kā tagad. Man patīk lasīt sēnes. Un lai būtu klusums. Ļoti ilgojos pēc tā," atzīst Inna.
Jautāju Innai par nākotnes plāniem, viņa dažas sekundes aizdomājas: "Gribu atvērt tērpu studiju, lai varētu rīkot tematiskās fotosesijas. Tas man noderētu, un es varētu tērpus iznomāt. Klienti mani atceras, raksta, zvana…"
Innas acis tajā brīdī iemirdzas. Redzu, ka viss, par ko viņa domā, ir saistīts ar Harkivu.
Viņa smaida: "Nekad nebūtu ticējusi, ka strādāšu... Latvijā... par konduktori... elektrovilcienā…"
