Klejotāju vilinājums Džordžijā – mūžseno mežu un steidzīgo pilsētu takas. Džordžijas piezīmju 6. daļa

Lanjē mākslīgā ezera bezgalīgās takas

Troksnis, ko rada ilgstoši brīdinājuma signāli, ir satraucošs. Šķiet, ka tepat blakus ieslēgtas visu iespējamo glābšanas dienestu sirēnas. Īsu brīdi pēc piebraukšanas pie Čatahūčī upes (Chattahoochee River) pastaigu takas mierīgais tās plūdums apraujas, upe sāk steigties ātrāk, tā acīmredzami un ļoti ātri kļūst dziļāka. Pār nupat sausajiem akmeņiem upes vidū jau puto ūdens. Pirms brīža esam vērojuši pa upes vidu lēnīgi klaiņojošus makšķerniekus, tagad nav neviena. Diezin vai kāds noturētos kājās šajā straumē, kur joprojām var makšķerēt foreles.

Sagadījies, ka upes takā esam klāt tieši brīdī, kad tiek atvērtas Buforda dambja (Buford Dam) slūžas. Spalgie brīdinājuma signāli nozīmē, ka ūdens līmenis tūlīt strauji kāps, vairs nebūs iespējams no krasta nokāpt pie upes, visiem jābūt ļoti uzmanīgiem. Augstais dambis ir tepat, acu priekšā aiz žoga, kur atļauts staigāt tikai kazām.

Tagad ir skaidrs, kāpēc šeit visur redzami brīdinājumi par ūdens līmeņa maiņu. Uz pavisam parastas betonētas pieejas krūmājā pie upes ir uzraksts, ka tālāk var doties, ja ir glābšanas veste.

Šajā brīdī, kad maigi plūstošā upe pārvēršas mežonīgā straumē, skaidri redzams vesels stāsts. Esam pie Lanjē (Lake Lanier) ezera. Tas atrodas aiz acu priekšā esošā augstā dambja. Ezers ir milzu mākslīga ūdenskrātuve, kas izveidota uz skaistās upes, lai pasargātu Džordžijas štata galvaspilsētu Atlantu no plūdiem. Buforda dambis ļauj ražot elektrību un apgādāt ar ūdeni lielus štata apgabalus.

Pats ezers, kas no upes nav redzams, jo priekšā dambis, ir milzīgs. Tas ir tik liels un daudzveidīgs, ka Atlantas olimpisko spēļu laikā 1996. gadā te notika airēšanas sacensības.

Kartē ezers atgādina no gara auguma pavāra mīklas kausa izšļukušu lielu pankūku, kurai paredzētā mīkla šļakstījusies uz visām pusēm. Tam ir neskaitāmi līcīši, saliņas. Ap ezeru iekārtoti 90 parki un tajos ir lieliskas takas, kempingi, glempingi, viesnīcas, privāta apbūve, laivošanas piestātnes un pludmales. Dienas laikā iespējams apskatīt tikai daļu no tā visa, bet tas ir pietiekami iespaidīgi, lai gribētos atgriezties un redzēt vairāk.

Dambis uzbūvēts 1956. gadā, pēc tam pamazām izveidots ezers. Tam dots slavena Džordžijas 19. gs. dzejnieka Sidnija Lanjē (Sidney Lanier) vārds. Lasot, ka upes aizsprosta dēļ nācies pārvietot apdzīvotas vietas, cilvēkus, uzņēmumus, neviļus atceros savas agrās jaunības lielo cīņu pret Daugavas hidroelektrostaciju Latvijā.

Par Lanjē ezeru lasāmas visādas leģendas. Lai gan ceļveži reklamē jaukas balto smilšu pludmales, te vēl nesen bijis izsludināts peldēšanās liegums, lai pasargātu cilvēkus no iespējas, ka tie varētu sapīties ezera dzelmē esošo koku zaros. Zem koši zilā un dažos līcīšos arī neticami zaļā ūdens ir meži. Kāds stāsta par nirējiem, kas apmeklējuši appludinātās vietas un konstatējuši, ka apakšā joprojām ir kapi. Varas iestādes neesot pildījušas solījumu tos pārvietot. Tāpēc ezers saistās ar spokošanos. Tam īsti negribas ticēt. Realitātē parkus ap Lanjē ezeru ik dienu apmeklē netālās Atlantas un citu Džordžijas štata pilsētu iedzīvotāji. Te ir skaistas un ērtas piknika vietas. Ģimenes ierodas ar pārtikas groziem, uz parkā iekārtotajiem galdiem netrūkst pat galdautu. Pa vidu pastaigām un piknikiemm cilvēki peldas līčos, kur iekārtotas norobežotas pludmales.

UGA takas

Viena no jaukākajām vietām, kur atrodas vairākas dabas takas, meklējama burtiski Džordžijas Universitātes (UGA) pilsētiņā. Tā ir Herrika ezera (Lake Herrick) taka, kas ved apkārt nelielam ezeram un arī pāri vairākiem pakalniem. Šī ir populāra skrējēju un kalnu riteņbraucēju vieta.

Te katru reizi mierīgi var nostaigāt trīs līdz piecus kilometrus. Ezera malās ir skatu laukumi un gājēju laipas. Drīkst makšķerēt no krasta un no laivām.

Ja kādā taku bildē redzat tālas sarkanas gaismas atspulgu, tad taka pieder UGA, savukārt gaisma rāda drošības pogu vietas un iekārtas. Lai kādi brikšņi un čūskas te būtu sastopamas, drošības pogas, kuras dod iespēju sazināties ar glābšanas dienestu, ierīkotas gandrīz katras takas galā un vidū. Arī citās ASV universitāšu pilsētās redzētās drošības iekārtas rada sajūtu, ka te vari droši klejot, vienatnē mierīgi skriet ikdienas riksi. Staigājot pa takām, var pārliecināties, ka daļēji patiesībai atbilst kaut kur lasītais "ASV tūristu pārsteigumu saraksts", kurā izbrīns, ka "viņi uzsmaida svešiniekiem" un "valkā šortus visos gadalaikos", bija pašā sākumā.

Apkārt šai taku vietai ir vairāki universitātes stadioni. Liels laukums paredzēts UGA studentu orķestra "Redcoats" mēģinājumiem. Tas ir apbrīnojami, ka katru, burtiski katru darbdienas vakaru kopā ar putnu dziesmām un tenisa bumbiņu paukšķiem pastaigas laikā iespējams klausīties šī orķestra mēģinājumu.

Reizēm orķestra dalībnieki mēģina visi kopā, reizēm var vērot, ka atsevišķi pulcējas konkrētu instrumentu grupas. Desmitiem trompešu, taustiņinstrumentu un bungu komplektu, ģitāru, tubu, flautu, saksofonu, dejotāju un vingrotāju. Daļa no aprīkojuma un instrumentiem tiek pievesta ar milzu kravas auto. Kad ziņkārīgi vērojam iespaidīgo mēģinājumu futbola laukuma izmēra pļavā, kāds no orķestra laipni aicina kāpt diriģenta tribīnē, jo tā viss būs labāk redzams un "more fun" (vairāk jautrības). Tā izdodas iegūt unikālus foto no augšas un atkal pārliecināties par visapkārt esošo atsaucīgumu, kura galvenā pazīme – nav "caurspīdīgu" cilvēku.

"Redcoats" esot prestižākā UGA studentu dzīves daļa. Tas ir vienīgais skaidrojums, kāpēc simti studentu katru vakaru, arī milzu karstumā un lietū, ņem rokās savu mūzikas instrumentu kastes un brauc uz orķestra mēģinājumu laukumu. Orķestris dibināts 1905. gadā kā militāro studiju daļa. Tagad tas galvenokārt uzstājas sporta notikumos un dažādos svētkos. Pie "Redcoats" laukuma apskatāmi neskaitāmi bruģakmeņi ar orķestra vadītāju un mūzikas instrumentu grupu pārstāvju vārdiem. Darbojas arī bijušo dalībnieku, UGA absolventu orķestris. To redzot, sāku šaubīties, cik unikāli ir mūsu deju svētki un skolēnu orķestri.

Ikdienas un pamatiedzīvotāju mežu takas

Netālu no universitātes ir vēl vairākas taku vietas. Liela daļa vijas gar Ziemeļu Okonī (North Oconnee) upi. Te ir vairāki lieliski velo celiņi, kas,  maigi līkumojot, liek pamatīgi saspringt, lai tiktu augšā pakalnos un pēc tam trauktos lejā. Te visur ir ceļa zīmes, krustojumos nevari brāzties tālāk bez apstāšanās. Jāievēro sava ceļa puse, priekšroka vienmēr ir gājējiem. Atsevišķās vietās tiek ierobežots velosipēdistu ātrums. Taku galos iekārtotas riteņu apkopes vietas. Vienā no takām, lai brauciens zem šosejas betona pārsegumiem būtu skaistāks, bijušajai UGA mākslas studentei Eleinai Stīvensonei (Elaine Stephenson) lūgts izveidot murāli "Udens ir dzīvība". Skaisti un vairs nav drūmi!

Greenways and Riverside Parks ir vieta, kur līdzās lieliskām velo takām, izvietota informācija un aicinājums saglabāt seno mežu augus, kukaiņus, citus iemītniekus. Pievienots atgādinājums par dabisko mežu vērtību, tā pamatiedzīvotājiem, kuru zeme būtu jākopj un jāsaglabā.

Dzīvojoties pa dabas takām,  radušies divi secinājumi. Pirmais, tās ir pamatīgas, izveidotas pārdomāti. Protams, te arī būs kāds satrupējis laipas gabals vai putekļains sols. Ne vienmēr tualetes būs tik tīras kā operā, bet mierīgi varēs sacensties ar vienu otru Latvijas mācību iestādi. Visur ir dzeramā ūdens ņemšanas vietas. Pat dziļākajos brikšņos, kur turpinās taka, bet neko vairs neatrod digitālās kartes, krustcelēs būs iesprausts takas virziena rādītājstabiņš. Ja uz skrējēju ceļa parādās kāds negludums, piemēram, saknes gals, tas tiek apzīmēts, lai būtu vieglāk pamanāms. Kad vakari kļūst tumšāki, atsevišķos taku posmos izvietots mobilais apgaismojums. Šie prožektori palīdz orientēties vakara pastaigas laikā.

Otrs secinājums – takas tiek pastāvīgi koptas un uzlabotas. Taku malas tiek regulāri pļautas, citādi tās aizaugs ātri vien. Tajās skaidri apzīmētas vietas, kurās netiks pļauts, lai labāk saglabātu dabiskos augus. Visur ir uzraksti, ko takās drīkst vai nedrīkst darīt.

Tagad, oktobra beigās, te vēl ir diezgan zaļš, vien atsevišķi koki lēnām krāsojas sārti un dzelteni. Rūpīgi koptā un ļoti biezā zāle ir kļuvusi pelēcīga, lai gan joprojām ir neticami silts. Ja nu gadījumā jautājāt, takas ir brīnišķīgas, bet dzimtenē pat rudenī zāle ir zaļāka!

Nākamreiz par neizbēgamo – ASV prezidenta vēlēšanas jau pēc dažām dienām!