Аўтарская версія па-беларуску — тут.
Авторская версия на русском — здесь.
"Saukties par cilvēkiem"
Pirmais, ko man gribētos izteikt, ir nevis doma, bet jūtas. Ilgus gadus esmu dzīvojusi pastāvīgās bailēs savā dzimtenē. Es bēgu no Baltkrievijas uz Rīgu caur Stambulu. Droši vien šo eksistenciālo baiļu apogejs bija tieši tur, Stambulas lidostā – milzīgā skudru pūznī, kas nepārtraukti kustas un nekad nepārtrauc savu haotisko dzīvi. Tieši tur es sapratu, kā ir būt patiešām vientuļam. Maza meitenīte ar mugursomiņu plecos, kas pūlī pazaudējusi māti un tagad nespēj to atrast.
Latvija mani no šīm bailēm izārstēja, tiklīdz es izkāpu uz šīs zemes. Tā ir mans īstais patvērums. Man šeit ir droši kā Dieva azotē. Es jūtu dziļu pateicību gan pašai Latvijai, gan visiem tiem cilvēkiem, kurus te esmu satikusi un kas man palīdzējuši. Gan ar vārdiem, gan darbiem. Gan materiāli, gan emocionāli. Un šī palīdzība ir pilnīgi bez atlīdzības – vienkārši tādēļ, ka es esmu. Katra cilvēka kā personības vērtība – vai tad tā nav demokrātija? Cilvēcīgums? Droši vien ir.
Un tā,
es no skrūvītes, kas izkritusi no totalitārā mehānisma, esmu pārvērtusies par cilvēku.
Starp citu, cilvēka cieņas meklējumus baltkrievi kā nācija sāka jau XIX gadsimta vidū, turpināja nacionālās atdzimšanas periodā XX gadsimta sākumā un nepārtrauc līdz šim brīdim. Baltkrievu literatūras klasiķa Jankas Kupalas programmatiskais dzejolis "Хто ты гэткі?" ("Kas tu esi?") ir tam apliecinājums (cik gan viegli no skolas mācību grāmatām šis dzejolis pārceļojis uz tā dēvēto ekstrēmistisko materiālu sarakstu, kuru veido Baltkrievijas varas iestādes):
Дзе радзіўся?
— Ў сваёй вёсцы.
Дзе хрысціўся?
— Пры дарожцы.
Чым асвенчан?
— Кроўю, потам.
Чым быць хочаш?
— Не быць скотам…
Tulkojums: "Kur esi dzimis? – Savā ciemā. Kur kristīts? - Pie ceļa. Ar ko svētīts? – Ar asinīm, sviedriem. Kas gribi būt? – Nebūt lops."
Iet gadsimti, bet šīs baltkrievu laimes formulas jēga, piedodiet man par pašironiju, nemainās. Un vēl tas pats, no Kupalas, - saukties par cilvēkiem. Latvijā esmu cilvēks pēc noklusējuma, un pierādīt to nevienam nevajag.
Kam būt izdevīgāk – baltkrievam, latvietim vai vēl kādam?
Dīvains formulējums, vai ne? Pastāstīšu jums, mīļie lasītāji, savu noslēpumu, kurš protams, tāds pēc publicēšanas vairs nebūs. Tāpat kā visi žurnālisti, esmu ļoti zinātkāra un uzņemu milzīgu daudzumu informācijas. Manas mīļākās izpētes jomas ir migrantu kopienas sociālajos tīklos, kā arī viņu virtuālās tērzētavas, tostarp tās, kuras nav pieejamas ikvienam. Pietiek, kā es jokoju, tajās iesakņoties, un jūsu priekšā atveras derīgu padomu bezdibenis. Tur var uzzināt visu – sākot no tā, pie kā griezt matus, taisīt manikīru vai labot zobus, un beidzot ar to, kur nopirkt visgaršīgākos pelmeņus un… kā ātrāk, vienkāršāk un, vēlams, vispār neiespringstot, saņemt uzturēšanās atļauju, bet vēl labāk – pilsonību. Un pat nodokļus pārāk daudz nemaksāt un valodu pārāk daudz nemācīties, un vispār – vai var Latvijā parādīties tikai reizi gadā.
Es netirgoju savu nacionālo identitāti kā tantiņa tirgū redīsu saišķīti.
Tā ir mana dziļa pārliecība. Bet ne visi cilvēki tā domā. Iespējams, esmu pārāk naiva, kad uzskatu, ka ar identitāti piedzimst. Uz to tiek dotas tiesības piedzimstot. Esmu baltkrieviete, jo esmu dzimusi un uzaugusi Baltkrievijā. Un palikšu baltkrieviete līdz sava mūža beigām. Tādēļ mani, saudzīgi izsakoties, pārsteidz šādi stāsti: "69 gadus vecā Vera Fenčenko (…) visu mūžu nodzīvojusi Latvijā un pieņēmusi Krievijas pilsonību finansiālu grūtību dēļ – toreiz Krievijas pensija sievietei bija labs atspaids." Bez komentāriem.
Daži, nemaz nešauboties, var mainīt pilsonību. Bet citi… šaubās par sevi un par savas tautas vērtību līdz bezgalībai. Tas ir par baltkrieviem. Ne velti baltkrievu neatkarīgajā presē parādījās raksts "Kāda jēga palikt baltkrievam?"
Pateikšu priekšā – pēc autora domām, jēga ir, un manuprāt, arī. Un lūk, kādēļ.
Savējais starp svešiem, svešs starp savējiem
Reizēm man bija sāpīgi dzirdēt, kad "mani" latvieši man teica, ka es nepietiekami ātri integrējos latviešu sabiedrībā, nepietiekami labi zinu valodu (lai gan man šķiet, ka trīs gados apgūt valodu B2 līmenī ir pilnīgi vidēji statistiskā norma). Es saprotu, kādēļ tā, taču savu dabu nez vai kādreiz spēšu mainīt.
Es domāju baltkrieviski, un tā būs vienmēr.
Bet vēl viens "joks" mani gaidīja, kad mans līgavainis itālietis kādā sarunā sacīja: "Tu uzvedies kā ārzemniece!", bet viņa tēvs, nosēdinājis mani sev pretī, stingri teica: "Tev ir jārunā itāliski." Nu ko,
jā, esmu arī ārzemniece, un, jā, viena valoda vairāk, - nesaskatu tajā neko sliktu!
Tiesa, valodas apgūšanai vajadzīgas pūles un laiks. Vismaz gads, bet varbūt pusotra.
Vispār
emigrantiem un īpaši bēgļiem – tiem, kuriem nav, kurp atgriezties, ir jāsagatavojas tam, ka, par spīti visiem centieniem, pilnīgi par savējiem jaunajā sabiedrībā viņi nekad nekļūs.
Un tas ir normāli. Lai cik ideāli un bez akcenta nerunātu sev jaunajā valodā, lai kādas vietējās tradīcijas neatdarinātu. Man atslēgvārdi adaptācijai jaunā sabiedrībā ir citas tautas tradīciju pieņemšana un to cienīšana. Bet nekādā ziņā ne pilnīga mīmikrija. Lai kā mēs, migranti, necenstos, mēs nepārlauzīsim sevi. Es pieņēmu šo domu, un viss nostājās savās vietās.
* * *
Tātad – vai es lepojos ar to, ka esmu baltkrieviete? Vai es gribētu mainīt savu nacionālo identitāti? Atbilde uz otro jautājumu – noteikti ne, tas nav iespējams. Bet runājot par pirmo… Godīgi sakot, reizēm lepojos, bet reizēm ne.
Man ir patīkami apzināties, ka mana zeme ir bagāta ar talantiem, tādiem kā grāmatniecības pamatlicējs Francisks Skarina vai dzejnieks Mikola Husouskis, un tai ir sena vēsture. Pirmā kņaziste Baltkrievijas teritorijā – Polockas kņaziste – minēta 862. gadā.
Un man ir kauns skatīties acīs ukraiņiem pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā sākuma.
Jo Baltkrievijas režīms ir Putina režīma pabalstītājs. Bijuši jau daudzi fatāli notikumi, un, iespējams, tie izmainījuši manu zemi uz visiem laikiem, atņemot tai cerības uz labāku nākotni.
Taču man ir mana klusā osta – tā ir Latvija. Lai arī es šeit esmu pagaidām un neesmu savējā.
