Šis ir raksta tulkojums latviešu valodā.
Авторську версію українською можна прочитати тут.
Авторскую русскую версию текста можно прочитать тут.
Aptauja mūsu projektam "Labie kaimiņi" kopumā veltīta dažādiem dzīves Latvijā aspektiem – kā norisinās integrācija, kas notiek ar iekārtošanos darbā, ar bērniem, ar psiholoģisko stāvokli, kas satrauc, bet kas iepriecina. Vēl ir par agru vispārinājumiem, analīzi mēs veiksim vēlāk, kad mums būs reprezentatīvs intervējamo skaits. Taču daži aspekti jau ir redzami. Ir vairākas īpaši asas tēmas – un jautājums par mācībām skolā ģimenēm ar bērniem ir pirmajā vietā.
Sofija no Kijivas apgabala:
"Es vairs neko nesaprotu…
Pavasarī bija informācija, ka jaunajā mācību gadā visiem ukraiņu bērniem obligāti būs jāapmeklē Latvijas mācību iestādes. Bet mana meita pāriet 6. klasē, viņa divus gadus mācījās tiešsaistē Ukrainas skolā un… lūk, tāds lēmums.
Ko mums darīt, es nekur nevaru izlasīt, kas būs no 1. septembra… Esmu šokā!"
Patiešām, šā gada pavasarī Izglītības un zinātnes ministrija sagatavoja un iesniedza atbilstošus grozījumus Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumā. Latvijas amatpersonu bažas ir saprotamas – pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem Latvijā dzīvo 1842 Ukrainas bēgļu bērni, kuri nav reģistrēti nevienā mācību iestādē un, domājams, – domājams! – attālināti iegūst izglītību Ukrainā. Tātad nav pilnvērtīgu sociālo kontaktu, šie bērni nepietiekami integrējas sabiedrībā.
Tas viss tā ir. Taču, piemēram, biedrība "Gribu palīdzēt bēgļiem" uzskata,
ka vienkārši pavēlēt visiem ukraiņu bērniem apmeklēt Latvijas skolas nav risinājums.
Organizācijā domā, ka jābūt kompleksai pieejai, kas ietver gan iekļaujošus pasākumus, gan papildu skolotāju un skolotāju palīgu pieņemšanu darbā, gan izskaidrošanu vecākiem, cik svarīgi bērniem ir apmeklēt Latvijas skolas, gan iespēju apmeklēt fakultatīvas ukraiņu valodas un kultūras nodarbības, gan daudz ko citu, kas atvieglotu ukraiņu skolēnu adaptāciju jaunā kolektīvā un valodas vidē.
Šādas bažas ir arī citām ukraiņu un Latvijas sabiedriskajām organizācijām – "Ukraiņu–latviešu pērlītes" un "Latvijas bērnu labklājības tīkls". Tās uzskata, ka vecākiem un bērniem jāatstāj tiesības izvēlēties mācību iestādi, kurā bērns iegūs izglītību, tostarp iespēju izvēlēties apmācības formu. Taču vispirms detalizēti jātiek skaidrībā par iemesliem, kādēļ daļa ukraiņu bērnu nevēlas apmeklēt Latvijas skolas.
Katra māte vai tēvs cenšas pasargāt savus bērnus no stresa situācijām. Pasaules Veselības organizācija ir pārliecināta, ka
nepilngadīgie bēgļi ir tā dēvētajā riska grupā saistībā ar psihiskajiem traucējumiem, ko radījuši satricinājumi viņu dzīvē.
Un, kad no ukraiņu mātes no Harkivas apgabala dzirdu "Kādēļ manam bērnam jāiet mācīties nepazīstamā Latvijas skolā, bet viņš nevar turpināt attālinātās mācības Ukrainas skolā? Viņš tikai nesen beidzis naktīs kliegt un pamosties no bailēm!", man zūd visi argumenti.
Taču šie pārliecinošie vārdi noteikti jāatrod ar abu pušu kopīgām pūlēm.
Vai bērni un viņu vecāki paliks Latvijā vai arī nākotnē atgriezīsies Ukrainā, un, ja atgriezīsies, tad kad? Šis jautājums šodien ir vairāk retorisks. Pat visracionālākie pieaugušie nez vai uz to atbildēs ar simtprocentīgu pārliecību – katrā ziņā ne uz jautājuma daļu "kad?".
"Es ar meitu atbraucu uz Latviju no Kijivas ar automobili, man bija jaunākā modeļa "KIA" krosovers. Un daži man aiz muguras runāja – kādēļ gan viņa lūdz palīdzību, paskat, kāda mašīna un modernas drēbes. Es agrāk labi pelnīju lielā uzņēmumā, meita mācījās prestižā ģimnāzijā, bet tagad man nekā nav – auto pārdevu, bet modernās drēbes izdalīju. Mums tagad nav viegli, bet es lepojos ar savu meitu, viņa otro gadu apmeklē Rīgas pašvaldības skolu un pāriet 9. klasē, un sekmības ziņā viņa jau līdzinās saviem klases biedriem," stāsta Jūlija.
Atgriežoties pie grozījumiem Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumā saistībā ar mācībām skolās. Kāds ir rezultāts? Informācijas saceltais troksnis beidzies, sabiedrība iesaistījusies apspriešanā, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija sarīkojusi vairākas sēdes,
vecāki saspringuši un līdz šim nav atslābuši, bet grozījumi nav pieņemti.
Saeima pēdējā sēdē pirms vasaras brīvdienām jautājumu neizskatīja. Brīvdienas turpināsies līdz septembrim… Ja seko loģikai, cik tas ir iespējams šajā situācijā, tas nozīmē, ka ukraiņu bērniem nekas nav mainījies. Un ko tagad? Un ko tālāk? Ļoti, ļoti gribētos saņemt izskaidrojumu. Precīzas informācijas trūkums vienmēr rada baumas un piesaista krāpniekus, kuri vēlas nopelnīt uz šīs sāpīgās tēmas rēķina.
Un, ja atmet galējības un emocijas, arī vecāku emocijas, manuprāt, nepieciešams skaidrs un saprotams pakāpenisks plāns ukraiņu bērnu pārejai uz Latvijas izglītību.
Jāatrod kompromiss un jāīsteno dialogs ar visām iesaistītajām pusēm.
Laika līdz 1. septembrim atlicis pavisam nedaudz.