Авторську версію українською можна прочитати тут.
Авторскую русскую версию текста можно прочитать тут.
Pat pārceļoties no vienas pilsētas uz citu vai no dzīvokļa uz dzīvokli, mēs cenšamies paņemt līdzi daļu šo lietu. Varbūt funkcionāli tās mums arī nav vajadzīgas, tomēr, paldies Dievam, jūtas un atmiņas nav racionālas. Un lai kā padomju vara būtu centusies sajaukt visas tautas padomju cilvēka radīšanas eksperimentā, vairākums ukraiņu, tāpat kā latviešu, vienmēr saglabājuši savu identitāti un nav aizmirsuši saknes.
Звідки знати безрідному, що таке любов до Батьківщини? (Kā lai cilvēks bez saknēm zina, kas ir mīlestība pret Tēvzemi? -Ukraiņu val.)
Un, ja nebija izdevies atvest līdzi visu iedzīvi, tad tika cītīgi atjaunots mazs dzimto vietu stūrītis. Interesants gadījums bija pirms gadiem piecpadsmit. Biju darīšanās Kiprā un pie reizes nolēmu apciemot labu draugu, kas tur jau sen dzīvoja. Viņa mājas priekšā bija biezi saauguši dažādi subtropiski krūmi un koki, taču aiz mājas bija iestādīts ķirsis, ābele, aprikoze, bet lapeni apvija vīnogulāja stīgas. Šajā lapenē mans draugs, vīrs jau gados, dzimis Odesas apgabalā, pie tējas tases atzina, ka tieši te viņš jūtas vislabāk.
Šķiet sentimentāli… Jā. Un kas tur slikts? "Mūs pirms divarpus gadiem pie sevis pieņēma mūsu vienaudži Andris un Ilga. Mēs pirms tam nebijām pazīstami, viņi tieši no autoostas aizveda mūs pie sevis. Viņiem ir sava māja un liels zemes gabals pie Rīgas," stāsta Viktors un Olha – aktīvs pāris jau gados no Harkivas apgabala. "Pirmajā laikā mums bija ļoti neērti, mēs kautrējāmies, nezinājām, kā izturēties. Visi tomēr esam pieauguši cilvēki… Mēs
domājām, ka pēc vairākiem mēnešiem pārcelsimies citur, taču sadraudzējāmies un palikām."
Viktors un Olha nespēja ilgi nosēdēt bez darba un lūdza Andrim un Ilgai atvēlēt viņiem vietu sakņu dārziņam un kādai puķu dobei. Cik sapratu, latviešiem pret to bijusi nedaudz ironiska attieksme, taču viņi nav iebilduši. Iznākums ir lielisks – nesen mūsu latviešu valodas nodarbībās viņi pasniedzējai uzdāvināja brīnišķīgu pašu izaudzētu malvu pušķi. Bet pēc tam rādīja fotogrāfijas tālrunī – lūk, viņiem aug tomāti un gurķi, lūk, paaugušies ķiršu stādi.
Pasūrojās, ka nevar atvest no Ukrainas sēklas un stādus, lai audzētu ierastās dārzeņu šķirnes.
Ivanna no Zaporižjas apgabala okupētās daļas īrētā dzīvoklī Rīgā izvērsusi vētrainu rosību – pastāvīgi krāso un pārkrāso, līmē tapetes, viņai uz plīts vienmēr kaut kas burbuļo un cepas. Kairinošas smaržas piepilda visu piecstāvu mājas kāpņu telpu. Jautāju viņai: "Kāpēc tu tik daudz gatavo? Jūs taču esat tikai divas?" Ivanna dzīvo kopā ar septiņpadsmit gadus veco meitu Alīnu. Viņa atbild: "Esmu pieradusi ēst mūsu ēdienu - sātīgu, treknu. Lai pēc darba atnāktu un pieēstos. Bet man ir smags darbs noliktavā, un arī meita sākusi strādāt, man grūti vienai mūs abas uzturēt. Lai ēd mājās gatavotu ēdienu, garšīgu."
Nesen Ivannai bija dzimšanas diena, un viņa izcepa pīrādziņus ar kāpostiem un kartupeļiem ar dradžiem un gāja pacienāt kaimiņus. Dalās iespaidos: "Bija ļoti izbrīnīti, kad zvanīju viņiem pie durvīm un piedāvāju pagaršot. Sākumā atteicās, bet pēc tam visi ņēma un slavēja, un
teica, ka te tā nav pieņemts. Es atbildēju – bet pie mums tā ir pieņemts. Cienājieties uz veselību!"
Tam, cik šādi pīrādziņi ir labi veselībai, viņai noteikti nepiekristu Marina no Dņipro. Viņa pārstāv veselīga dzīvesveida paaudzi, uzturā lieto tikai ekoloģiski tīrus produktus, neko treknu vai saldu, viņas apģērbs ir tikai no pārstrādātiem materiāliem, viņa šķiro atkritumus, brauc ar velosipēdu. Latvijā viņa drīz vien atradusi domubiedrus, iekārtojusies darbā nelielā siltumnīcu saimniecībā, kurā audzē dārza stādus, un jau labi runā latviski.
Varētu likties – mūsu priekšā ir tipiska eiropeiska jaunatnes pārstāve. Taču biežajos un ilgajos ceļojumos kājām vai ar velosipēdu pa Baltijas valstīm kopā ar draugiem
Marina vienmēr pie jakas piestiprina dzeltenzilu lentīti: "Esmu ukrainiete un gribu, lai visi to zinātu. Mana Dzimtene, tās sāpes un ciešanas vienmēr ir ar mani."
Tā nu nav katrā ziņā jāved līdzi lāde ar iedzīvi. Šīs mantas, protams, ir mīļas, un katra sīklietiņa ir bezgalīga personisko atmiņu jūra. Mēs vienkārši apzināti vai instinktīvi mums mīļo pasauli šeit atjaunojam miniatūrā, pārnesam uz šejieni ieradumus un prasmes, pat nesaprotot, ka jaunajos apstākļos tās mainīsies, Process ir abpusējs un normāls, un droši vien pievieno ukraiņu atvestās jaunās un varbūt negaidītās krāsas Latvijas dzīvē.
Un arī mums ir jāpaskatās uz sevi, savu pieredzi, Ukrainu pavisam citādi. Не бувши на чужині, не оціниш по-справжньому рідної землі. (Nepabijis svešumā, pa īstam nenovērtēsi dzimto zemi. – Ukraiņu val.)
