Авторську версію українською можна прочитати тут.
Авторскую русскую версию текста можно прочитать тут.

Pirms pilna mēroga kara Ukrainā sākuma Svitlana dzimtajā Poltavā strādāja tirdzniecībā un ļoti pārliecinoši virzījās augšup pa karjeras kāpnēm – no pārdevējas līdz galvenajai grāmatvedei. "Reiz manas māsas vīrs, pieredzējis autosportists, uzaicināja mani paskatīties sacīkstes. Un es "saslimu" ar autosportu. Trase, mašīnas, ātrums – tas viss ir pilnīgi cita pasaule, draivs, pie kura pierodi un pēc tam pēc tā ilgojies," stāsta Svitlana par to, kā viņas skaitļu ailēm pilnajā dzīvē ienāca pilnīgi jauna joma. "Organizatori pastāvīgi piesaista brīvprātīgos sacensību organizēšanā jau pašā trasē. Uzzināju, ka arī es varu viņiem pievienoties. Vajadzēja pabeigt apmācību un saņemt licenci no Ukrainas Automobiļu federācijas un – ķerties pie lietas."

Svitlana pabeidza speciālu kursu, nokārtoja pārbaudījumus, saņēma licenci un gandrīz uzreiz nokļuva pirmajās sacensībās. Kopš 2019. gada un līdz "lielā" kara sākumam Svitlana bija tiesnese vairākās motosporta un kartinga sacensībās dažādās Ukrainas pilsētās, kā arī Azerbaidžānā – vienā no "F1" autosacensību posmiem. Viņa saprata, ka vairs nespēs iztikt bez emocijām, kas dzimst trasē no galvu reibinošām virāžām, no notikumu attīstības ātruma, no īpašā sacīkšu kaifa.

"Kad sākās karš, es nedomāju, ka tas ieilgs…

Es neticēju! Mums visiem bija dzīve un plāni – nu kāds gan var būt karš?

Droši vien mana psihe vienkārši nepieļāva graujošas domas," atceras Svitlana.

Neticot, ka karš ir uz ilgu laiku, un gatavojoties drīzumā atgriezties Ukrainā, Svitlana nebrauca lūgt aizsardzību Eiropā, bet aizlidoja pie draudzenes uz Irānu: "Man ļoti patīk siltums. Draudzene un viņas ģimene mani uzņēma kā labāko viešņu, Man  bija vīza uz trim mēnešiem, un es biju pārliecināta, ka šajā laikā karš Ukrainā beigsies."

Svitlana stāsta, ka visu laiku, kamēr bijusi Irānā, no vienkāršajiem irāņiem dzirdējusi tikai atbalsta vārdus Ukrainai un ukraiņiem:

"Tur nesaprot šo karu. Mums vēlēja uzvaru un nosodīja savu valdību par atbalstu Krievijai."

Taču Irānas vīzas termiņš beidzās, bet karš Ukrainā vērsās plašumā. Tikmēr viena no Svitlanas trīņumāsām aizbrauca uz Latviju un apmetās Liepājā. Svitlana sekoja māsai: "Tā arī es nonācu Latvijā. 2022. gada jūnijā."

Latvija uzņēma viesmīlīgi, Svitlana sāka mācīties valodu, pareizāk sakot, valodas – uzreiz sāka iet latviešu valodas kursos, bet vēlāk – uzlabot angļu valodas prasmi.

2022. gada jūnijā Liepājā notika "Tet Rally Liepāja", kas bija gan daļa no Latvijas rallija čempionāta, gan daļa no Eiropas rallija čempionāta. Piedalījās arī Svitlana – bet vēl kā skatītāja. Tas bija tāds periods, "nesaprotams", kā viņa saka, "kad gaidi un gaidi, ka kuru katru brīdi tev pateiks, ka var jau atgriezties mājās. Es domāju, ka septembrī aizbraukšu…"

Drīz Svitlana ieraudzīja informāciju, ka "F1" autosacensību pasaules čempionāta organizatori apmaiņas programmā aicina jaunas sievietes tiesneses uz 2022. gada "Grand Prix" Singapūrā: "Es biju "formulā" 2019. un 2021. gadā un nodomāju – kāpēc gan ne? Un iesniedzu pieteikumu."

Drīz Svitlana saņēma atbildi – viņa bija viena no 24 jaunajām sievietēm no visas pasaules, kas bija izvēlētas būt par tiesnesēm galvenajās sporta sacīkstēs pasaulē: "Zināt, ja mani nebūtu paņēmuši, varbūt es būtu aizbraukusi uz Poltavu. Mēs lidojām uz Singapūru septembrī, un septembrī bija arī mans nosacītais "atgriešanās punkts" mājās."

Kad bija jāatgriežas no Singapūras, kļuva skaidrs, ka mājās Svitlana nokļūs ne tik drīz. Viņa uzrakstīja Latvijas Automobiļu federācijai – ir pieredze, ir Ukrainas licence un ir vēlēšanās pievienoties Latvijas tiesnešu komandai: "Un, zināt, atbildēja ļoti ātri."

Svitlanas dzīvē viss griežas ap autosacensību grafiku. Viņas īstās emocijas ir tur, trasē, viss atlikušais laiks paiet, gatavojoties tām dažām dienām, kuras Svitlana pavada kopā ar savu komandu sacensībās.

"Man nav grūti piecelties piecos vai pat trijos no rīta, lai varētu laikus nokļūt sacensībās.

Pa šo laiku mēs visi jau esam savstarpēji sapazinušies – vienkārši sēžamies vienā mašīnā un braucam. Ja sacensības ir Rīgā, tad mēs tā arī izbraucam – ļoti agri. Ja Lietuvā, tad pagulēt var nedaudz ilgāk," viņa smejas.

Tiesnešu kolektīvs Latvijas Automobiļu federācijā ir ļoti draudzīgs, saka Svetlana. Viņa stāsta, ka te ir daudz sieviešu tiesnešu, to attiecība pret vīriešiem ir apmēram 40 pret 60, kamēr Ukrainā – 10 pret 90: "Nezinu, kādēļ tā. Turklāt esmu te redzējusi sievieti, kurai ir jau vairāku desmitu gadu pieredze tiesneses darbā autosacensību trasē."

Autosporta federāciju dokumentos teikts, ka tiesneši gādā par drošību sacensību trasēs un ir atbildīgi par pilotu un skatītāju drošību, kā arī ir izvietoti posteņos bīstamos punktos trasē, lai palīdzētu pilotam sadursmju avāriju vai problēmu gadījumos.

Vienkārši sakot, tie ir tiesneši, kurus jūs redzat, ģērbušos formās, stāvam pie sacensību trases. Bez viņiem vienkārši tāpat nekas neizdosies, jo sacensības ir organizatoriskā ziņā ļoti sarežģīts pasākums. Un šīs organizācijas mugurkauls ir tiesneši.

"Baku bija 1200 tiesneši, bet Singapūrā – 1500, un katram savas funkcijas," skaidro Svitlana. Ir tiesneši tehniskajā zonā, kur izvietoti sacensībās startējošo komandu boksi, starta tiesneši, karogu tiesneši, tiesneši trasē un pat ugunsdrošības tiesneši: "Es parasti esmu karogu tiesnese vai starta tiesnese. Trase ir sadalīta sektoros, bet sektori – posteņos. Kopējie noteikumi ir vienādi, taču katrām sacensībām ir sava specifika un katrai disciplīnai attiecīgi ir savas īpatnības. Visiem tiesnešiem pastāvīgi notiek instruktāžas. Īpaši ziemā vai pavasara sākumā – pirms autokrosa sezonas." Tiesnešu treniņa programmas arī ir atkarīgas no specializācijas un disciplīnas. Var atbraukt uz Rīgu, var pieslēgties tiešsaistē, stāsta Svitlana.

Svitlanas kā karogu tiesneses uzdevums ir pieskatīt notiekošo "savā" iecirknī, ziņot pilotam un vecākajam tiesnesim par briesmām pa rāciju vai signalizējot ar karogiem. Tāpat arī

sekot, kā piloti ievēro noteikumus un lai trasē nebūtu nepiederošu priekšmetu vai, nedod Dievs, cilvēku.

Autosacīkstēs Baku pilots iekļuva avārijā trases ātrumposmā Svitlanas acu priekšā: "Nākamajā postenī pēc manis. Lai gan jau līdzās man pilots sāka ar mašīnu aizķert betona apmales, viņu mētāja no vienas puses uz otru, bija skaidrs, ka visdrīzāk būs avārija… Tā arī notika – mašīnu sanesa un tā apgriezās otrādi. Es pirmo reizi kaut ko tādu redzēju nevis pa televizoru, bet dzīvajā."

Tas, ko mēs redzam "televizorā", atšķiras no tā, ko redz tiesneši trasē, stāsta Svitlana.

Pirmkārt, protams, tie ir piloti. "Formulā" vienmēr ir pazīstami braucēji, un daudzus Svitlana jau ne reizi vien bija redzējusi. Taču

noteikumi ir ļoti stingri – nedrīkst ne fotografēt, ne sarunāties.

"Mans mīlulis ir Šarls Leklērs (autobraucējs no Monako, "Ferrari" komandas pilots, "Formula 1" pasaules čempionātu dalībnieks – O.P.). Es vienmēr jūtu līdzi viņam. Sacensībās rādu viņam sirsniņas un sūtu gaisa skūpstus, taču, kamēr sagatavošu šo reveransu, mans mīlulītis jau sen būs aizbraucis! Mēs viņu saucam par Monako princi," smejas Svitlana.

Otrkārt, tās ir emocijas – pat skatītāji, kas atrodas tieši aiz Svitlanas, neredz sacensības tā, kā viņa – mašīnas "lido" garām tieši karogu tiesnešu posteņiem. Svitlana redz pilotēšanu uz cilvēka organisma robežas tuvplānā: "Karogu tiesnešu posteņi ir tieši pie pašas sacīkšu trases apmales. Ātrums, zibenīga situācijas maiņa, pilotu mēģinājumi to kontrolēt – reizēm sekmīgi, reizēm ne. Notikumi trasē var acumirklī iziet ārpus pilotu kontroles un apgriezt visu kājām gaisā! Un, protams, rezultātu neprognozējamība finišā. Tas mani pilnībā aizrauj!"

Treškārt – visa sacīkšu "virtuve". Jau tagad organizatori strādā pie auto un moto sacensību sarīkošanas 2025. gadā. Daudzām sacensībām jau noteikti datumi un veikta liela daļa sagatavošanās: "Piemēram, jāsaskaņo ar vietējām iestādēm – ja trase iet pa pilsētu, jāparūpējas par cilvēku drošību un jāizstrādā sacensību apmeklēšanas noteikumi, jānosaka satiksmes ierobežojumi šim periodam un tā tālāk."

Pēc Singapūras un Baku jau šogad Svitlana bija tiesnese "F1" autosacensību pasaules čempionātā arī Nīderlandē: "Gulējām teltīs! Un šīs

piecas naktis es domāju, ka manu telti kopā ar mani aiznesīs Holandes vējš,"

viņa smejas.

Gandrīz divus gadus esot Latvijā, Svitlana strādājusi vismaz desmit dažādās sacīkstēs šeit, kā arī vairākās Lietuvā. Autosacensību organizēšanas noteikumi paredz, ka tiesneša darbs ir bez samaksas, būtībā – brīvprātīgs.

"Kā jūs saprotat, sacensībās neesmu naudas dēļ.

No kaut kā jādzīvo, tādēļ 2023. gada sākumā, kad kļuva pilnīgi skaidrs, ka šeit esmu uz ilgu laiku, bet ietaupījumi beidzas, es iekārtojos darbā,", saka Svitlana.

Tādēļ ikdienā viņa ir viesmīle restorānā vienā no Liepājas viesnīcām. Starp citu, sāka kā trauku mazgātāja: "Mans darbs restorānā sākas sešos no rīta. Un tas man ir ļoti smagi. Taču, kas ir pārsteidzoši, – ja mēs piecos no rīta izbraucam no Liepājas uz Rīgu, lai paspētu uz autosacīkšu sākumu, nekādus sarežģījumus agrās celšanās dēļ nejūtu. Tad es drīzāk priecājos par gaidāmo interesanto dienu."

Svitlanai ir Latvijas – un ne tikai – autosacensību kalendārs, un viņa rūpīgi plāno, kā apvienot "ikdienas" un "brīvdienu" darbu.

Viņai ir grūti ilgi nosēdēt vienā vietā. Svitlana smejas: "Kad mēs, trīs māsas, augām, māte droši vien mani visbiežāk ķēra "aiz astītes"".

"Domāju – varbūt man pārcelties uz Rīgu?

Viss notiek tur, no turienes visērtāk nokļūt līdz sacensību trasēm," viņa spriež. "Tur dzīve kūsā, un man tā ļoti pietrūkst!"