Šis ir raksta tulkojums latviešu valodā.
Авторську версію українською можна прочитати тут.
Авторскую русскую версию текста можно прочитать тут.
"Es tā skatījos – ja pie mums, Ukrainā, ir viena biznesa lēdija uz piecām saimniecēm un šī prece iet, tad Latvijā uz piecām biznesa lēdijām varbūt būs viena mājsaimniece. Kad gan lai viņas gatavo? Bet tā – ienāk pie mums, nopērk, ko viņām vajag, un ģimene vakarā paēdusi," man stāsta Serhijs. Sarunājamies pie viņa kafejnīcā. Te var gardi paēst pusdienas pārtraukumā – piemēram, ukraiņu boršču pirmajā ēdienā, pelmeņus otrajā ēdienā un uzdzert uzvaru (var, protams, to saukt arī par "kompotu", bet smeķis un aromāts zūd). Līdzi var paķert pusfabrikātus – biezpiena plācenīšus, pankūciņas ar visvisādiem pildījumiem, vareņikus, pelmeņus, hinkalus, čeburekus, kotletes visdažādākajās variācijās un daudz, daudz ko citu. Pusfabrikātus gatavo tepat, procesu var vērot caur stiklu no ēdamtelpas.
Serhijs Žurids ir no Sumu apgabala Konotopas. Dzimtajā pilsētā viņam jau ir bizness – veikali, kurus pārvalda viņa māte un tēvs. Viņš pats pēc izglītības ir jurists un strādājis par tiesu izpildītāju Kijivā: "Biju galvaspilsētā, kad sākās karš. Domāt nebija laika – slēdzu biroju un braucu mājās."
“Тепер – у Латвії”
LSM+ publikāciju sērijā “Тепер — у Латвії” (“Tagad – Latvijā” – no ukraiņu valodas) ukraiņi, kas šeit nokļuvuši kara dēļ, stāsta par to, kā rit viņu dzīve valstī, kas vēl nesen viņiem bija pilnīgi jauna. Seriāla autore – žurnāliste Oksana Puhačova – pati ir izgājusi kara bēgļu ceļus un kopš 2022. gada dzīvo Latvijā.
Sākoties karam, veikali Konotopā darbu tikpat kā nepārtrauca, stāsta Serhijs. Pieprasījums pēc precēm bija, bet pašu preču nebija. No Konotopas līdz robežai ar Krieviju ir apmēram simt kilometru: "Kurš piegādātājs pie mums brauks, ja pa to pašu ceļu var braukt arī Krievijas [militārā] tehnika?"
Serhija ģimene – sieva Oksana un dēli – evakuējās uz Ukrainas rietumiem. Vairāk nekā gadu nodzīvoja tur. 2023. gadā ģimene nolēma aizbraukt no Ukrainas. Izvēlējās Latviju. Serhijs uzreiz ieplānoja, ka attīstīs biznesu jaunajā vietā – Rīgā, kur viņš tagad dzīvo.
"Aizdomājos par franšīzi. Man tas likās drošāk. Bet nekā – franšīze, kam pievērsu uzmanību jau Ukrainā, nebija adaptēta Eiropas prasībām un tirgum," viņš atzīst.
Gludi uzreiz negāja. Var pat teikt, ka sākumā vispār negāja. Serhijam nācās pētīt visas īpatnības, kādas ir darbam Eiropas Savienībā. Bija brīdis, kad rokas pavisam nolaidās, bet viņš tomēr nolēma novest lietu līdz galam.
Pēc pusotra gada Serhijam un viņa sievai ir kafejnīca un četri veikali Rīgā, apmēram ducis darbavietu.
Praktiski visi darbinieki ir ukraiņi: "Tā iznācis. Un es arī gribu atbalstīt savus tautiešus. Sociālo mediju mārketinga speciāliste ir ukrainiete. Kafejnīcas zāli noformēja māksliniece no Ukrainas, un pat darba formu pasūtu pie ukraiņiem! Savējiem jāpalīdz, nav viegli laiki."
Uzņēmuma atvēršana Latvijā prasīja vairāk laika, nekā tas būtu prasījis Ukrainā, saka Serhijs. "Pie mums to var izdarīt dažās stundās. Bet te man pagāja vairākas nedēļas. Viss pakāpeniski – sākumā atvēru rēķinu bankā, pēc tam – firmu, tad bija jāsaņem pievienotās vērtības nodokļa (PVN) maksātāja statuss. Palīdzēja un izskaidroja pazīstama juriste. Izrādījās, ka, atverot rēķinu, firmu, saņemot PVN maksātāja statusu, nekur nevajag braukt, vienkārši jāparaksta dokumenti ar elektronisko parakstu un jānosūta pa elektronisko pastu. Tas padara darbu daudz vienkāršāku."
Kafejnīcā-veikalā aiz letes stāv pārdevēja ukrainiete, kas latvieti var apkalpot viņa dzimtajā valodā. Ienāk dažādi cilvēki – gan tie, kas karā atbalsta Ukrainu, gan tie, kas ir Krievijas pusē.
Par uzskatiem, protams, neviens nejautā, bet kaut kā tos var noprast – vai nu pēc izturēšanās, vai sejas izteiksmes. Tādi otrreiz vairs nenāk, un pusotrā gadā "svešie" ir atbiruši,
konstatē Serhijs.
"Protams, mēs visus priecājamies redzēt. Vienkārši savējos (ukraiņus – O.P.) atpazīstam uzreiz – pat pēc tā, kā cilvēks sveicinās. Bet nāk tik daudz cilvēku. Piemēram, ķīnieši pie mums labprāt pērk pusfabrikātus un kafejnīcā ēd pelmeņus. Mums uz etiķetēm ir kvadrātkods, kuru cilvēki izmanto, lai uzzinātu, kā mājās pareizi pagatavot iegādāto," viņš stāsta.
Kamēr mēs ar Serhiju sarunājamies, novēroju, kā aiz darba telpas stikla ražošanas darbinieces lipina vareņikus un pelmeņus. Sievietes smejas, apspriež dažādus jautājumus. Ieklausos – skan gan Austrumukrainas suržiks, gan skaista Centrālukrainas izruna. Pieveru acis. Uz brīdi liekas, ka esmu mājās, Pavlohradā, sēžu kafejnīcā…
"Mums ir sava ražošana. Visu, ko jūs redzat, visus pusfabrikātus mēs gatavojam paši pēc franšīzes receptēm. Mūs brauca mācīt no Ukrainas. Es arī pats mācījos," turpina stāstīt Serhijs.
Ražošanā tiek izmantotas tikai svaigas sastāvdaļas. Atrast "savus" piegādātājus arī prasīja laiku, jo šeit seko kvalitātei. Katru rītu Rīgas tirgū tiek iepirkti produkti – gaļa, zaļumi, dārzeņi un augļi, saka Serhijs.
Bet es skatos uz viņu un saprotu, ka tomēr viņu vieglāk iedomāties, sēžot pie rakstāmgalda kā juristu, nevis virtuvē. Jautāju: "Vai atgriezties jurisprudencē šeit, Latvijā, nevēlaties?"
"Nē. Attīstīsimies šajā virzienā. Tik daudz naudas un pūļu ieguldīts.
Un galvenais – es tajā saskatu perspektīvu. Tādēļ neapstāsimies."
Pagaidām, saka Serhijs, viss tiek investēts attīstībā. Peļņas vēl nav. Ģimene Latvijā dzīvo galvenokārt par viņa biznesa Ukrainā līdzekļiem.
Nevaru nepajautāt: "Serhij, bet kāds vadītājs jūs esat – droši vien bargs?"
Serhijs smaida – pirmo reizi mūsu sarunas laikā: "Nē! Ko jūs! Es neprotu būt ne bargs, ne stingrs!"
Darbam "ar skaitļiem" Serhijs pieaicinājis vietējo grāmatvedi. Bet ar dažiem dokumentiem, piemēram, ar pavadzīmēm, viņš strādā pats. Tas ir noderīgi arī valodas apgūšanai, saka Serhijs. Tāpat kā vairākums ukraiņu Latvijā, visa viņa ģimene apgūst latviešu valodu.
Serhija kafejnīcā vairākas reizes pārbaudīta arī sanitāro noteikumu ievērošana. Pārkāpumi nav atrasti, taču viena lieta norādīta – cenai uz etiķetes jābūt gan par faktisko svaru vai apmēru, gan arī kilogramā vai litrā:
"Pie mums, Ukrainā, taču tādas informācijas uz etiķetēm nav, mums tas ir jaunums. Bet nekas, mācāmies.
Visu izdarījām, sakārtojām dotajā laikā. Citiem ukraiņu uzņēmējiem varu ieteikt no tādām pārbaudēm nebaidīties, ieklausīties ieteikumos un visu darīt atbilstoši vietējiem likumiem."
Serhijs un viņa komanda ir arī aktīvi sabiedriskie darbinieki. Periodiski ēdina arī Ukrainas karavīrus, kas ieradušies Jūrmalā uz rehabilitāciju pēc ievainojumiem: "Viņiem taču gribas mājas boršču un kotletes, vai ne? Kamēr viņu mājas ir tālu, mēs būsim viņu mājas, vismaz mēģināsim. Gatavojam pusdienas un vedam mūsu karavīriem. Ēdinām arī mūsu bērnus – Rīgā dažādas organizācijas (kas strādā ar ukraiņu kopienu – O.P.) rīko ekskursijas, bet pēc tam bērni nāk pie mums paēst."
Aizgāju no kafejnīcas ar mūsu, Ukrainas, sulu, benderikiem (te tos, lai nebūtu gari jāskaidro, nosaukuši par "trīsstūrīšiem ar gaļu", lai gan tā daļēji ir profanācija) un konfektēm. Aizvedu uz savām Latvijas mājām Ukrainu.
