Аўтарская версія па-беларуску — тут.
Авторская версия на русском — здесь.
Ir informācija, par kuru žurnālistam jāvēsta objektīvi, kā par faktu. Bet fakti ir ļoti, ļoti stūrgalvīgi. Nesen apritēja 1000 dienas kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Šīs tūkstoš diennaktis aizsteigušās kā viens mirklis, bet aiznesušas sev līdzi tūkstošiem un tūkstošiem dzīvību, salauzušas neskaitāmi daudz likteņu un, kas ir pats šausmīgākais, - nav zināms, kad aizvērsies šī nelaimi nesošā Pandoras lāde.
Bet tikmēr prātu izkūkojušie diktatori izdomā arvien jaunus paņēmienus, kā jukt prātā. Ziemeļkoreja sūta palīgā Krievijai savus karavīrus. Vai kāds var man paskaidrot, kāda jēga ziemeļkorejiešiem mirt pat ne par savu, bet par svešu zemi? Kā tas darbojas, kādēļ totalitārās sistēmas ir iekārtotas tieši tā? Putins izlēmis kārtējo reizi pavicināt visai pasaulei deguna priekšā kodolieročus, piepinot klāt savos plānos vēl arī manu Baltkrieviju.
Mirušo tiesāšana jeb pie kā noved kara kults
Ir viena parādība, kas manā valstī pastāv jau diezgan sen, un katru reizi, kad gatavojos par to rakstīt, man trūka spēku to saprast. Jo jau vairākus gadus Baltkrievijā tiesā ne tikai dzīvos, bet arī… mirušos.
Krimināllietu par Baltkrievijas iedzīvotāju genocīdu Otrajā pasaules karā (režīms to dēvē par Lielo Tēvijas karu) Baltkrievijas ģenerālprokuratūra ierosināja jau 2021. gada aprīlī.
Baltkrievijas Augstākajā tiesā notiek prāvas pret mirušiem cilvēkiem, kas apsūdzēti genocīdā. Pieņem spriedumus - "vainīgs". Tomēr sodu nepiespriež
(īpaši smagos gadījumos Baltkrievijas kriminālkodeksa 127. pants paredz nošaušanu). Piemēram, nesen Augstākā tiesa sāka izskatīt kārtējo krimināllietu. 1960. gadā mirušais Kanstancins Smouskis tiek apsūdzēts baltkrievu tautas genocīdā, jo viņa komandētais 118. šucmaņu bataljons piedalījās soda operācijā Hatiņā (atriebjoties par ciema apkārtnē notikušu partizānu uzbrukumu, 1943. gadā nacisti sadedzināja dzīvus vai nošāva 149 šī ciema iedzīvotājus, tai skaitā 75 bērnus – red.).
Bet kāda jēga sodīt mirušos?
Baltkrievijas ģenerālprokurors Andrejs Šveds skaidro: "Izmeklēšanas rezultāti kļūs par pamatu ideoloģiskajam mācību, audzināšanas un informatīvajam darbam. Lai ar vēstures izpratnes palīdzību nosargātu pārmantojamību starp paaudzēm un tautas atmiņu, baltkrievu tautas genocīda pētīšana jāieraksta visās obligātajās izglītības programmās."
Cienījamie Latvijas iedzīvotāji,
vai varat iedomāties, kā jūsu bērniem skolā māca par tiesas prāvām pret mirušiem cilvēkiem… mācību un audzināšanas nolūkā? Kā vispār varēja līdz kaut kam tādam aizdomāties?
Man ir atbilde uz šo jautājumu, es par to esmu rakstījusi. Kopš agras bērnības man un tādiem kā man vara centās ieaudzināt nevis miera, bet kara kultu. Un tas, kas notiek mūsu reģionā tagad, ir šīs ilggadējās ideoloģiskās stratēģijas likumsakarīgs rezultāts.
Spēka struktūru "priekšvēlēšanu" mācības – sit savējos, lai svešie baidītos!
Mēs jau rakstījām, ka Aleksandrs Lukašenko ieplānojis savu "pārvēlēšanu" 2025. gada 26. janvārī. Acīmredzot atmiņas par protestiem pēc 2020. gada vēlēšanām vēl nav pabalējušas un valdniekam nedod miera. Citādi nevar izskaidrot Baltkrievijā rīkotās Iekšlietu ministrijas mācības, lai "noslīpētu praktisku rīcību, novēršot sabiedriskās kārtības grupveida pārkāpumus". Šo mācību dēļ Minskā un visā Baltkrievijā tika slēgtas ielas, cenšoties demonstrēt "gatavību operatīvi reaģēt uz iespējamiem situācijas sarežģījumiem valstī vēlēšanu kampaņas laikā".
Demonstrēt - kam? Vietējiem, protams. Lai viņi jau tagad, 2024. gada novembrī, ejot uz darbu vai veikalu, domātu nevis par Ziemsvētku dāvanām bērniem, bet par to, kā vairākus mēnešus, līdz 2025. gada janvāra beigām, uzvesties uz ielas, lai spēka struktūru pārstāvjiem nerastos aizdomas, ka viņi ir "ekstrēmisti" un, galvenais, lai viņi neaizmirstu, kā "pareizi" nobalsot par Lukašenko. Turklāt ieplānoti šie manevri tika jau 2024. gada jūlijā — pēc principa, ka ragavas jātaisa jau vasarā.
Nāk prātā baltkrievu paruna бі сваіх, каб чужыя баяліся (sit savējos, lai svešie baidītos).
Miliču uzdevums totalitārā valstī ir nevis aizsargāt pilsoņus no bandītiem un citiem rūdītiem neliešiem. Būtībā gluži pretēji.
Tādēļ bēgļi no šādām valstīm uz ielas metas sānis, ieraugot jebkuru cilvēku policijas vai militārā formā, pat ja viņi jau daudzus gadus dzīvo citā, drošā valstī. Bailes no spēka struktūru pārstāvjiem un pie varas esošajiem iesakņojas tik dziļi, ka, lai arī kļūst vājākas, taču paliek uz visiem laikiem.
* * *
Kā tad žurnālisti, īpaši ziņu jomā strādājošie, un citu profesiju pārstāvji, kas katru dienu saskaras ar cilvēku nelaimēm, sāpēm un sociālajām un globālajām katastrofām, tiek ar to visu galā? Kā sirdis neplīst pušu, aptverot milzīgi daudzās traģēdijas?
Glābj patiešām labas ziņas – piemēram, piedzimis mazs baltkrieviņš brīnišķīgā jaunā ģimenē, kas atradusi savas otrās mājas Latvijā.
Droši vien ir vērts vienmēr atcerēties, ka bez nāves pastāv arī jauna dzīve, bez bailēm – mīlestība un cerība. Un, protams, ticība – tam, ka veselais saprāts tomēr uzvarēs.
