Zeme Džordžijā patiešām ir koši sarkanā krāsā. To ievēroju pirmajās dienās jebkurā ar zāli neapaugušā zemes gabaliņā vai celtniecības laukumā. Balto māju pamati vai gaišas betona ietves tāpēc pamazām kļūst gaiši sārtas, koši sarkani ir arī putekļi uz istabas palodzes.
Par blogu sēriju
2023. gada decembra beigās Andu Rožukalni sasniedza ziņa, ka viņa ir ieguvusi Baltic-American Freedom Foundation (BAFF) Research Scholar pētnieces stipendiju. Viņa uzreiz pieņēma lēmumu, ka to izmantos. Šīs ir piezīmes no vērojumiem, pavadot viespētnieces gadu ASV, Džordžijas universitātes slavenajā žurnālistikas skolā Grady College of Mass Communication and Journalism. Tās veido iespaidu un domu fragmenti, kas varētu būt interesanti citiem.
Katrā mazākajā pilsētiņā ir ASV pilsoņu kara piemiņas vietas. Atlantas (Džordžijas galvaspilsēta) kauja ir svarīgs notikums. Tagad Atlanta ir viena no lielākajām ASV pilsētām, kurā ir viss labais un sliktais, kas notiek lielās metropolēs, ne velti to sauc arī par Dienvidu Ņujorku un Lielo persiku.
Ziņo Džordžijas Universitātes policija!
Ja nelasītu ziņas, es domātu, ka dzīvoju mierīgā vietā, kur nemieru rada Džordžijas Universitātes studentu jautrība, mūzikas koncerti pagalmos, vietējos alus brūžos un uz jumtiem. Es domātu, ka visi studenti, tāpat kā es, no rītiem ar universitātes busu dodas uz lekcijām un vakaros trenējas sporta laukumos.
Bet pirmā auto nomas kompānijas darbinieks mani jau ir brīdinājis, ka te ir vairākas policijas (universitātes, novada un štata) un visas aktīvas. Policisti un policijas auto tiešām pastāvīgi redzami uz ielas. Katru dienu e-pastā saņemu Džordžijas Universitātes (UGA) neatkarīgā laikraksta "Red & Black" (iznāk kopš 1893. gada) saturu. Un lasu. Lielākā daļa no vietējiem jaunumiem attiecas uz policijas darbu.
Kas te notiek?
- Kādā augusta vakarā pēc deviņiem UGA policija pamanīja, ka auto stāvlaukumā strīdas divi vīrieši. Vienam no viņiem, identificētam kā UGA students, bija zila acs, bet vīrietis atteicās skaidrot, kā pie tās ticis. Otrs vīrietis, arī UGA students, atzina, ka, atgriežoties no pilsētas centra bāriem, pa jokam iemetis savas istabas biedram un draugam ar kurpi, trāpot pa aci. Tas gadījies dauzoties, bez nodoma nodarīt sāpes vai ievainot. Arī policisti piekrita, lai gan šādas darbības ir nepieņemamas, tās uzskatāmas par palaidnību, nevis tīšu vardarbību. Cietušais students atteicās no medicīniskās palīdzības un izvēlējās neizvirzīt apsūdzību. Neviens netika arestēts.
- "Uber" vadītājs savā auto atradis aizmirstu mugursomu, to nodevis policijai. Policija konstatēja, ka no "North Face" mugursomas jūtama spēcīga piedegušas marihuānas smaka. Policijas virsnieks somā atrada burku, kurā bija 0,4 unces iespējamās marihuānas, caurspīdīgu, atkārtoti noslēdzamu maisiņu, kurā varētu būt halucinogēnās sēnes, dažas personiskas mantas, kā arī īpašnieka personības dokumentus. Vēlākā ķīmiskā pārbaude apliecināja, ka somā atrastas narkotiskās vielas.
- Kāds UGA students atrasts guļam pie universitātes arkas, apsedzies ar ceļa zīmi. Pēc izjautāšanas students nogādāts policijas iecirknī. Policists sajuta, ka students izteikti ož pēc alkohola, viņa acis bija glāžainas un asinīm pieplūdušas.
- UGA policists pamanīja UGA apmeklētāju, kurš cenšas pievilkties pie ceļa zīmes. Pēc tam viņš mēģināja atvērt kāda restorāna durvis, pirms tam šķērsojot ielu pie sarkanās gaismas. Apmeklētājs izskatījās dezorientēts un nosvīdis, kad lūgts izskaidrot savu situāciju. Viņš minēja, ka vēlas apmeklēt "alus veikalu", taču nevarēja sniegt sīkāku informāciju par galamērķi. Apmeklētājs atzinās, ka divas dienas iepriekš lietojis metamfetamīnu. Bažījoties par iespējamu dehidratāciju vai citām narkotiku lietošanas sekām, policists izsauca medicīnisko palīdzību. Tā nogādāja pacientu uz reģionālo medicīnas centru. Policists ziņoja, ka ielas zīme un restorāna durvis nav bojātas.
Šīs ziņas ir ļoti prasmīgi veidotas, jo precīzas, tās satur dažādas detaļas – ielas un vietas, kur viss noticis, konkrētu laiku, situācijas novērojumu, informāciju, ko kāds nevarēja vai negribēja sniegt. Tās būtu noderīgas kā paraugs, kā veidot precīzas, faktos balstītas ziņas.
Protams, te medijos nav tikai jautri stāstiņi par draisku studentu dzīvi. Notiek arī daudz bēdīgākas lietas, par kurām informē vietējie mediji. Piemēram, kāds vīrietis tepat netālā autobusa pieturā ar auto sabraucis bijušo draudzeni, mediķiem nav izdevies viņu izglābt. Naktī pusaudzis lielas ielas krustojumā vicinājis ieroci. Kad atbraukusi policija, to pavērsis pret policistu, policists izšāvis, pusaudzis ticis nāvīgi ievainots, diemžēl slimnīcā miris. Iesaistītie policisti atstādināti no pienākumu veikšanas, notiek pārbaude.
Kādā naktī telefonā atskan spalgs paziņošanas sistēmas brīdinājuma signāls. Tam seko ziņa, ka Džordžijā izsludināta Amber trauksme, uzmanība jāpievērš melnam Ford auto, tā numurs iekļauts īsziņā. Starp trijiem un četriem naktī meklēju, kas ir Amber trauksme. Tā nozīmē bīstamu bērna nolaupīšanu, un nosaukums izvēlēts, lai pieminētu 1996. gadā nolaupītu un pēc tam nežēlīgi noslepkavotu meitenīti Amberu Hegermani.
Bet tad atnāk vēl trakāka ziņa.
Šaušana Džordžijas skolā
Kad acu priekšā viena pēc otras lec "Breaking news", izrādās, esmu diezgan netālu no šausmīga šaušanas notikuma Apalaču vidusskolā (Apalachee High School). Ziņas nāk viena pēc otras, galvenais par notikušo ātri tiek publicēts arī Latvijas portālos. Četri nogalināti, 9 ievainoti, 14 gadus vecais šāvējs aizturēts. Nākamajā dienā FIB (Federālais izmeklēšanas birojs) atstāsta, ka aizturētais zēns Kolts Grejs (Colt Gray) jau pirms gada pārbaudīts, jo tīmeklī solījis, ka notiks šaušana skolā, konkrētu vietu un laiku gan neminot. Toreiz zēna tēvs Kolins Grejs (Colin Gray) varas iestāžu pārstāvjus mierinājis, ka puika nevar piekļūt tēva medību ieročiem. Pēc gada izrādījās, ka tā nav. Uzreiz pēc šaušanas arestēts arī zēna tēvs, kam izvirzītas smagas apsūdzības. Māte rītā pirms šaušanas esot zvanījusi uz skolu, jo no dēla saņēmusi ziņu "I’m sorry!" un jutusi, ka tuvojas kas nelāgs. Vēlāk viņa publicējusi garu ierakstu, kurā apgalvojusi, ka "Mans dēls nav briesmonis". Atšķirībā no studentu ziņām, publikācijās tiek minēti visu iesaistīto vārdi. Pirms pāris dienām žurnālisti atklājuši, ka šaušanu skolā izraisījušā zēna māte pirms gada pati pavadījusi 45 dienas cietumā, jo bijusi apsūdzēta par vardarbīgu izturēšanos pret savu 73 gadus veco māti – meita to piesējusi pie krēsla un atstājusi. Tikmēr mediji piedāvā vecāku un amatpersonu diskusiju, cik droši ir atsākt mācības Apalaču skolā.
Par šaušanu runā visur. Esmu atnākusi uz nelielu procedūru pie zobārsta, un daktera asistente Gabriela par skolas šaušanu izsakās visas 12 minūtes, kamēr gaidu, kad iedarbosies anestēzija. Viņas mazā meita ir mācījusies, gan citā apkārtnes skolā, pie viena no pirms dažām dienām nogalinātajiem skolotājiem. Tas visu padara vēl sarežģītāku. Gabriela vēl un vēlreiz saka, ka skolas bērnu vecāki jūtas ļoti nedroši. Viņa pat izveidojusi īpašu rituālu, ar kuru katru dienu pavada savus bērnus uz skolu. To veido brīdinājumi par drošību, padomi un īpaši mīļuma apliecinājumi, tāda kā atvadīšanās uz visiem laikiem. Tas jau mazliet kaitinot Gabriēlas puiku, viņa mazliet pasūdzas, bet saka, ka citādi nevar, jo visu dienu dzīvo nemierā, ka ar bērnu skolā var notikt kas slikts. Vai pie jums Eiropā arī skolās šauj, viņa man jautā. Nē, jo mums nav tik daudz ieroču, es ātri atbildu. Bet patiesībā jau nezinu. Tas gan labi, viņa saka un stāsta, ka joprojām nav zināma Apalaču skolas šāvēja motivācija. Tad sarunai pievienojas zobu ķirurgs un atkārto jau kaut kur lasīto: "Ieroču aizliegšana neko nemainīs, tā viņi saka!". Es priecājos, ka nevaru atbildēt, jo man mutē ir divu cilvēku rokas.
Gandrīz uzreiz pēc jaunākās skolas šaušanas epizodes e-pastā iekrīt jaunākie ASV lielā pētniecības uzņēmuma Pew Research centre dati par šaušanu ASV skolās. Tos lasot, saprotu, par ko runāja zobārsta asistente Gabriela, sabrūk mani priekšstati, ka šaušana skolā ir kaut kas briesmīgs un notiek reti, jo atceros ziņas par šaušanu Kolumbainas skolā Kolorado 1999. gadā. Diemžēl 25 gadus pēc Kolumbainas skolas nelaimes katrs ceturtais no ASV skolotājiem pēdējā gada laikā ir piedzīvojis ar ieročiem saistītu skolas slēgšanas periodu, daļa pat vairākas reizes gadā, liecina pētījums. Vairāk nekā puse (59%) publisko skolu skolotāju ir noraizējušies, ka šaušana varētu notikt viņu darba vietā. Skolotāji novērtē drošības pasākumus un lielākoties uzskata, ka šaušanu var novērst mentālās veselības uzlabošana, policijas virsnieka vai apbruņota apsarga klātbūtne skolās un metāla detektori. Tikai 13% domā, ka skolotājiem un skolu administrācijas darbiniekiem būtu jāļauj nēsāt ieroči. Līdzīgā vecāku aptaujā vēl vairāk respondentu (69%) ir ļoti vai zināmā mērā norūpējušies par šaušanu skolās un arī uzskata, ka ieguldījumi mentālās veselības uzlabošanā ir labākais šīs problēmas risinājums.
Nokopēt Bavāriju un daudz ko citu
Iebraucu šajā pilsētā pa Ēdelveisa štrāsi, viss tik pilns, ka stāvvietu atrodu vien Minhenes ielā. Nē, neesmu Vācijā. Esmu bijušajā zeltraču pilsētiņā Helēnā, ko ieteica apskatīt labs draugs un lielisks kolēģis no citas Amerikas malas. Tā būs tieši tavā stilā, pietiekami dīvaina, lai dotos uz Apalaču kalniem, viņš raksta e-pastā. Zelta atradnes vietai veltītu lielu zīmi pa ceļam biju pamanījusi kalnu ceļa malā.
Lasot Eiropas ziņas, ka Vācijā jau sākas "Oktoberfest", saprotu, ka jāpastāsta par Džordžijas Helēnu. Tajā arī nav iespējams piemirst par alus dārziem un kārtīgu "Oktoberfest".
Helēnu, kas nes tās pirmā mēra meitas vārdu, grūti nosaukt par pilsētu, jo tajā dzīvo ap piecsimt cilvēku un ir tikai dažas ielas. Leģenda vēsta, ka pēc zelta drudža beigām tajā iestājies ilgstošs panīkums. Kādā vakarā 1968. gadā daži vietējie uzņēmēji sēdējuši pie pusdienu galda, pa logu vērojuši savu drūmo pilsētu, pieņemot lēmumu, ka to vajadzētu atsvaidzināt, nokrāsojot mājas spilgtākās krāsās. Viens no uzņēmēja pulciņa vērsies pie vietējā mākslinieka Džona Kolloka ar jautājumu, vai viņš uzņemtos piedāvāt ēku pārkrāsošanas idejas. Māksliniekam tolaik bijuši 18 gadi. Apskatot pilsētu, kalnu ainavas tās apkārtnē viņam ļoti atgādinājušas Bavāriju, ko Džons apmeklējis, kad dienējis armijā. Viņš piedāvājis Bavārijas krāsas, elementus, rakstus, un vīri ķērušies pie darba.
Tālākais tiek atstāstīts dažādi, bet lielos vilcienos stāsts ir līdzīgs. Helēna pilnībā pārbūvēta, lai to pārveidotu par Bavārijas kalnu pilsētiņu. Tās iemītnieki dzīvo atrakciju parkā, ir vienlaikus tā iedzīvotāji, dibinātāji, darbaspēks un eksponāti. Galvenā izklaide Helēnā ir laišanās lejup pa Čattahočī (Chattahoochee) upi uz spilgtiem piepūšamiem riņķiem, bet iespējams arī spēlēt golfu, doties uz rodeļu trasi. Daudzie pūšļu braucēji seklās upes ūdeni sakūluši lielā putrā, tas tikai palielina jautrību. Protams, visapkārt redzamas dažādas koka arhitektūras un citas detaļas, kas pilsētas noformējumu cenšas saistīt ar vācu kultūru un Bavāriju. Restorānos apkalpo viesmīļi vācu tautas tērpos, viņiem kājās ir ādas šorti, viesmīlēm uzvilktas rakstainas baltas blūzes un ir "vācu" priekšauti. Skatos bildēs, ka skolas bērni te mācās bavāriešu tautas dejas un uzstājas koncertos. Uz ielām un krogos skan šlāgeri vai vācu tautas mūzika, visur ir alus dārzi un reklāmas, ka tuvojas "Oktoberfest". Tūkstošiem jautru cilvēku, kas ieradušies izbaudīt visu, ko pilsēta piedāvā, aizpilda šaurās ieliņas.
Un, protams, plūst alus, kam klāt jāpiekož "Bratwurst". Visu pilsētu veido restorāni, nelielas viesnīcas, suvenīru veikali, skaists parks gar upes malu. Tirgošanās vietas lielākoties pieder iedzīvotājiem, un viss ir šausmīgi dārgs. Ledusskapja magnēts no koka 2,5 cm diametrā ar naivisma stilā uzzīmētu lāci un priedi maksā gandrīz 13 dolārus. Ja uz sava pūšļa gribat tikt uz priekšu pa seklo upi, jums izsniegs nūju par pieciem dolāriem, pats peldējums maksās ap 20 USD. Viena kafija un divas saldējuma bumbas – 29 dolāri. Es pagaršoju "īstu gelato" tā sauktajā itāļu kafejnīcā. Nu, dalītas izjūtas – beidzot lielisks espresso, bet saldējumā gan pārāk daudz cukura un pārtikas esenču, īsti itāļi tādu nepārdod.
Stereotipus par eiropiešiem un vispirms par vāciešiem te var vērt kā krelles un uzkārt kaklā, lai nebeidzami dejotu kopā ar citiem tūristiem, kas jautrā solī pārvietojas no viena krodziņa uz nākamo. Labākais, ko te darīt, ir doties uz tuvējām kalnu pastaigu takām un meklēt kādu no milzu ūdenskritumiem. Ceļojums ved pa ļoti skaistām Apalaču kalnu ainavām. Esmu priecīga, ka šo redzēju, un, visticamāk, atgriezīšos.
Helēna, kuras iedzīvotāji kādā brīdi nolēmuši nevis meklēt savu identitāti, bet kopēt citu valsti, tā savu dzīvi pilnībā pieskaņojot tūristiem un dzīvojot citas kultūras dekorācijās, mani pārsteidz. Es varu saprast Lasvegasu, kas tā pelna naudu un kurp jebkurš amerikānis var doties, lai ieraudzītu visādus pasaules brīnumus, sākot no senās Ēģiptes kopijām līdz pāris Venēcijas kanāliem, kas īstenībā ir baseini. Kāpēc tas vajadzīgs šarmantai Apalaču kalnu pilsētiņai, kuras vēsturē pavisam noteikti ir stāsti, kaislības un personības? Bet šie cilvēki patiesi lepojas, ka Bavārijas kopijas ideja atnesusi viņiem iztikas iespējas, nevis likusi meklēt laimi citā vietā.
ASV ir daudz kopētu nosaukumu. Ne jau tikai šeit, arī Latvijā viens otrs ceļmalas krodziņš vārdā licis kaut ko no Mežonīgajiem Rietumiem. Bet tas arī viss, uzmanība pievērsta, nāciet uzēst ra(o)solu un "franču karbonādi ar siera cepurīti"!
Te kopēšanai ir cits vēriens. Džordžijas Universitāte, pirmā ASV valsts atzītā augstskola, kas dibināta 1785. gadā, izveidota Atēnu pilsētā (to kāds robots gan latviski tulko kā Atensa, bet tā nav tiesa), kuras centrā ir grieķu dievietes Atēnas skulptūra. Universitātes senās celtnes ir varenas, rotātas ar grieķu kolonnām un citiem elementiem. Augstskolas dibinātāju leģendā iederas stāsts par grieķu zinātnes apbrīnošanu un īpašu cieņu pret Platona dialogu ieguldījumu diskusiju mākslā.
Kad meklēju kādu ceļu tuvākajā apkārtnē, atrodu Romu un pēc tam Florenci. Tādas gan ir vairākos ASV štatos. Esmu jau bijusi Džordžijas Vašingtonā, kur viena otra ēka nav sliktāka par Balto namu, vērtējot kolonnu daudzumu, ovālās verandas un iežogotos angļu dārzus ar skulptūrām un strūklakām. Vakar nejauši ieraudzīju, ka tepat tuvumā ir arī Betlēme. Nu labi!
Nākamās piezīmes par vēlēšanu gaisotni un plantāciju muzeju.
