Ģirts Kasparāns: 20 gadu laikā esam kļuvuši par normālu, garlaicīgu Eiropas valsti

Šonedēļ apritēja 20 gadu kopš dienas, kad es, tāpat kā vēl miljons Latvijas pilsoņu, devos uz balsošanas iecirkni, lai izlemtu, vai Latvijai ir jāpievienojas Eiropas Savienībai. Toreiz gāju balsot bez īpašām ilūzijām, bet ar skaidru mērķi: Latvijai ir jākļūst par "normālu, garlaicīgu" Eiropas valsti.

Tādu valsti, kur cilvēkiem ir iespēja dzīvot mierā un labklājībā, nebaidoties no iekšpolitiskiem vai ārpolitiskiem satricinājumiem, kas vienā mirklī var izpostīt gadu desmitiem veidoto.

Tādu valsti, kur politiķi var mēnešiem ilgi muļļāties ar valdības veidošanu, bet tāpēc jau dzīve valstī neapstājas, jo valsts pārvalde ir kā autopilotā uzlikts kuģis, kurš kādu laiku spējīgs ieturēt kursu arī bez stūres grozīšanas.

Tādu valsti, kuras nosaukums pēc iespējas retāk parādās pasaules ziņu virsrakstos, jo mana kā ilggadēja ārzemju ziņu žurnālista pieredze liecina, ka tur visbiežāk iespējams nokļūt tieši ar sliktām, nevis labām ziņām.

Cik bieži jums ziņās nācies dzirdēt par Portugāli, Slovēniju vai Luksemburgu? Ne pārāk bieži, jo tās ir mierīgas, sakārtotas Eiropas valstis, kur ārkārtas situāciju var izraisīt tikai kāda dabas stihija kā nesenie plūdi Slovēnijā.

Vismaz panākt Grieķiju un Portugāli

Arī mūsu Latvija ir pelnījusi kļūt par šādu mierīgu, sakārtotu Eiropas valsti, ņemot vērā mūsu notikumiem pārbagāto 20. gadsimta vēsturi ar diviem pasaules kariem, padomju un vācu okupāciju, trauksmaino neatkarības atjaunošanas laiku un vētrainajiem 90. gadiem.

Ko es saprotu ar vārdiem "normāla, garlaicīga Eiropas valsts"? Tolaik, kad kopā ar divām trešdaļām 2003. gada referenduma dalībnieku nobalsoju par Latvijas iestāšanos ES, pie sevis domāju, ka būtu labi, ja pārskatāmā nākotnē mēs sasniegtu tādu dzīves līmeni kā Grieķijā, Spānijā un Portugālē, kas Eiropas Savienībai bija pievienojušās pāris desmitgades pirms Baltijas valstīm.

Protams, mēs visi gribētu uzlikt sev augstāku latiņu un dzīvot kā Zviedrijā, Dānijā vai Norvēģijā, taču jāņem vērā, ka šīs valstis savas labklājības pamatus ir veidojušas gadsimtiem ilgi. 50 gadu ilgās okupācijas izraisītā atpalicība bija pārāk liela, lai mēs neilgā laikā varētu sasniegt ziemeļvalstu labklājības līmeni.

Vidējā alga augusi no 197 uz 1128 eiro mēnesī

Tagad, atskatoties uz aizvadītājiem 20 gadiem, var teikt, ka Latvija ir attaisnojusi manas cerības: jā, mēs patiešām esam kļuvuši par normālu, garlaicīgu Eiropas valsti.

ANO katru gadu publicē Tautas attīstības indeksu, kura sastādīšanā tiek ņemti vērā vairāki rādītāji, piemēram, iedzīvotāju vidējais mūža ilgums, izglītība un ienākumu līmenis. Latvija šajā sarakstā jau labu laiku ierindojas "ļoti augstu" attīstīto valstu grupā; pašlaik esam pasaules Top 40 attīstītāko valstu vidū.

Latvija ir priekšā tādām valstīm kā Horvātija, Ungārija un Slovākija, vēl pavisam nedaudz atpaliekam no Portugāles un Grieķijas.

Ja skatās pēc iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju, tad Latvija jau ir apsteigusi Grieķiju, bet vēl nedaudz atpaliek no Portugāles.

ES dalībvalstis pēc iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju (procentos no ES vidējā rādītāja)
ES dalībvalstis pēc iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju (procentos no ES vidējā rādītāja)

Arī vidējais algu līmenis Latvijā ir sasniedzis Portugāles un Grieķijas rādītājus; šajā ziņā esam aptuveni vienā līmenī ar Poliju, Ungāriju un Horvātiju.

Vidējā alga Eiropas valstīs (uz rokas)
Vidējā alga Eiropas valstīs (uz rokas)

2003. gada septembrī, kad gājām uz referendumu par pievienošanos ES, vidējā darba alga Latvijā bija 197 eiro mēnesī uz rokas. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem pašlaik vidējā alga Latvijā ir 1128 eiro mēnesī uz rokas.

Protams, arī cenu līmenis kopš tā laika ir audzis vairākas reizes, taču nevar noliegt, ka vidējais latvietis pašlaik dzīvo krietni labāk nekā 2003. gadā.

Vienlaikus krietni ir augušas arī mūsu prasības pret dzīves kvalitāti.

Latvijas mazpilsētas sakoptas par ES naudu

Diemžēl arī šobrīd ne visiem ir iespēja baudīt labklājības pieauguma augļus; lielākā daļa mūsu pensionāru nedzīvo kā pensionāri Rietumeiropā un nevar atļauties ar kruīza kuģi apceļot Vidusjūru. Taču pamazām ir audzis arī pensionāru dzīves līmenis. Ja 2003. gadā vidējā vecuma pensija bija tikai 92 eiro mēnesī, tad pagājušogad attiecīgais rādītājs sasniedza jau 450 eiro.

Latvijas labklājības pieaugums ir vērojams arī vizuāli, jo tādas Rīgas piepilsētas kā Mārupe, Babīte vai Ādaži mūsdienās īpaši neatšķiras no jebkuras Rietumeiropas metropoles piepilsētām.

Mārupes novads
Mārupes novads

Taču visuzskatāmāk labklājības pieaugums, ko Latvijai nesusi pievienošanās ES, ir redzams ne jau Rīgas apkaimē, bet tieši Latvijas reģionu pilsētās un mazpilsētās, kas par ES fondu naudu pēc nomācošās padomju pelēcības ieguvušas arvien sakoptāku izskatu.

Renovētas un siltinātas daudzdzīvokļu mājas, atjaunotas skolu ēkas, uzbūvēti peldbaseini un sporta zāles, ierīkoti skeitparki un bērnu rotaļlaukumi, sakārtots ielu apgaismojums, izveidoti veloceliņi: tas viss ir paveikts par miljardiem eiro, kas pēc Latvijas iestāšanās ES ieplūda mūsu ekonomikā.

Latvija kļuvusi turīgāka

Viens no maniem vaļaspriekiem ir Latvijas apceļošana ar velosipēdu, esmu pabijis gandrīz visās Latvijas pilsētās un novados. Un tieši pēdējo gadu laikā ar neapbruņotu aci ir redzams, ka Latvija pamazām ir kļuvusi arvien turīgāka un sakoptāka.

Daudzviet redzamas jaunas ražotnes, tiek būvētas jaunas mājas, mainīti logi un jumti, cilvēkiem ir arvien labākas automašīnas. Vidējais latvietis vairs nebrauc ar pavecu "Audi 80", ko nopircis par izzāģētā meža naudu; tagad arī laukos arvien biežāk redzamas pilnīgi jaunas automašīnas.

Ja agrāk ceļmalās bieži bija vērojami krūmiem aizauguši lauki, tad mūsdienās šāds skats ir gandrīz izzudis no Latvijas ainavas. Un nav nekāds brīnums, jo hektārs lauksaimniecībā izmantojamās zemes daudzviet maksā virs 5000 eiro un lielsaimnieki var gozēties Latvijas miljonāru sarakstos.

Eiropas lauksaimniecības politikas kontekstā arī Latvijā lauksaimniecība pārsvarā ir kļuvusi par biznesu, nevis dzīvesveidu, kā tas bija agrāk.

Atceros, kā 2011. gadā braucu uz Lietuvas pilsētu Ķēdaiņiem, lai veidotu reportāžu par cukurfabriku, ko lietuviešiem atšķirībā no latviešiem bija izdevies saglabāt. Tolaik ar apbrīnu skatījos uz Lietuvas zemnieku moderno tehniku, "John Deere" traktoriem un "Scania" kravas auto, kas Latvijas laukos vēl bija salīdzinoši retāk sastopami. Bet tagad arī mūsu zemnieki jau sen vairs nebraukā ar "belarusiem" un "kamaziem".

Ražas laiks Vidzemē. 2022. gada augusts.
Ražas laiks Vidzemē. 2022. gada augusts.

Starp citu, minētā cukurfabrika Ķēdaiņos joprojām darbojas un palīdz apgādāt ar cukuru arī Latvijas tirgu. Pie mums Latvijā par cukurfabriku slēgšanu pierasts vainot "ļauno Briseli", lai gan šādu lēmumu pieņēma Latvijas cukurfabriku īpašnieki, kas par fabriku slēgšanu saņēma dāsnas kompensācijas.

Maksājam ar iedzīvotāju skaita lejupslīdi

Diemžēl ne visa ES fondu nauda Latvijā ir izlietota lietderīgi; kā lai neatceras mūsu bijušo Valsts prezidentu Andri Bērziņu, kurš par ES fondu līdzekļiem pamanījās labiekārtot savu lauku īpašumu "Kājiņas".

Latvijai līdzdalība ES ir nesusi ne tikai labumu; tai ir arī savas ēnas puses, ko uzskatāmi var redzēt tajās pašās par ES fondu naudu sapucētajās Latvijas mazpilsētās. Skolas un sporta zāles nereti ir pustukšas; pilsētu ielās vakarā tikpat kā nav redzami cilvēki, jo Latvijas iedzīvotāju skaits pēdējo 20 gadu laikā piedzīvojis dramatisku kritumu.

2003. gadā Latvijā bija 2,3 miljoni iedzīvotāju, bet tagad ir gandrīz par pusmiljonu mazāk: 1,88 miljoni.

Simtiem tūkstošu mūsu tautiešu pēc robežu atvēršanas devās peļņā uz turīgākām Rietumeiropas zemēm. Aizbraukšanai bija arī citi iemesli, piemēram, studijas, karjeras iespējas vai vēlme dzīvot iecietīgākā sabiedrībā.

Šo procesu varēja viegli prognozēt, bet grūti apturēt bez radikāliem risinājumiem, kā tas bija padomju okupācijas laikā, kad valdošais režīms ar automātu stobriem uzmanīja, lai neviens neaizbēgtu no "sociālisma paradīzes".

Zīgerists pareģoja Latvijas iznīkšanu

2003. gadā viens no aktīvākajiem cīnītājiem pret Latvijas pievienošanos ES bija Joahims Zīgerists, kurš šogad aizgāja mūžībā. 90. gadu politiķis Zīgerists tolaik bija atgriezies politikā un pirms ES referenduma rīkoja "pret" kampaņu ar saukli "Staļins to nepaveica – bet ES Latviju pazudinās".

Zīgerists uzskaitīja vairākus argumentus, kādēļ pievienošanās ES varētu nebūt tik rožaina, kā to attēloja tā laika Latvijas politiskā elite. Piemēram, viņš pareģoja, ka Latvija zaudēs "veco labo latu", eiro izraisīs cenu kāpumu, bet Rīgā un citās pilsētās par pašvaldības vadītājiem kļūs krievi.

"Latvijas jaunatne kā bēgļi lielā skaitā pametīs šo zemi. Mēs kļūsim par vecu zemi un lēnām izmirsim," pirms 20 gadiem brīdināja Zīgerists.

Lai gan kopējais vēstījuma tonis bija pārāk pesimistisks, tomēr nevar noliegt, ka daudz kas no Zīgerista pareģotā ir piepildījies: lats ir nomainīts ar eiro, Rīgā ilgus gadus saimniekoja Nils Ušakovs, bet simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju aizbraukuši uz citām ES dalībvalstīm.

Taču, kā rāda sabiedriskās domas aptaujas, lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju atzinīgi vērtē mūsu valsts dalību Eiropas Savienībā.

Latvijas iedzīvotāju attieksme pret dalību Eiropas Savienībā un eirozonā
Latvijas iedzīvotāju attieksme pret dalību Eiropas Savienībā un eirozonā

Piemēram, šogad veiktā "Eirobarometra" aptauja liecina, ka tikai 9% iedzīvotāju ir negatīvs viedoklis par Eiropas Savienību, 82% atbalsta Latvijas dalību eirozonā. 71% piekrīt apgalvojumam, ka Eiropas Savienība ir "miera osta" sarežģītā pasaulē. Saskaņā ar aptaujas datiem Latvijā atbalsts ES ir augstāks nekā vidēji ES dalībvalstu vidū.

Spogulī redzam trūkumus, nevis attīstību

Jā, šobrīd mēs daudzos rādītājos vēl esam ES valstu saraksta astesgalā, taču jāņem vērā, ka Eiropas Savienība apvieno pasaules bagātākās un turīgākās valstis ar sevišķi augstu dzīves līmeni.

Cilvēces vēsturē vēl nekad un nekur cilvēki nav dzīvojuši tik labi, kā 2023. gadā Eiropas Savienībā. Ja kāds par to šaubās, pietiek paskatīties uz tūkstošiem migrantu, kas riskē ar dzīvību, nelielās laiviņās mēģinot šķērsot Vidusjūru, lai tikai sasniegtu savu sapņu zemi Eiropu.

Un daudzu latviešu kritiskā attieksme pret valsts attīstību patiesībā arī zināmā mērā ir Eiropas Savienības triumfa sekas, jo ar ES dalībvalsts pilsoņa pasi kabatā latvietis var augsti paceltu galvu soļot pāri Šengenas zonas valstu robežām, neraizējoties par vīzu kārtošanu. Tādēļ daudzi ir apceļojuši teju visu Eiropu un paši savām acīm redzējuši, kā dzīvo zviedri, somi un vācieši.

Savukārt paskatīties uz sevi no malas ir ļoti grūti, tādēļ spogulī redzam tikai savus trūkumus. Mēdz teikt, ka "sveši bērni ātri aug", bet ikdienas steigā, pukojoties par politiķu kļūdām un sadzīves nejēdzībām, paši neesam pamanījuši, cik ļoti šo 30 gadu laikā kopš neatkarības atjaunošanas ir izaugusi mūsu Latvija.

Varbūt tādēļ, ka latviešiem ir ne tikai pasaules klases hokejisti un basketbolisti, bet arī izcili čīkstētāji, kuri vienmēr ir gatavi ļoti detalizēti izklāstīt, kāpēc "viss ir slikti, un būs vēl sliktāk".

Taču mūsu problēmas nebūt nav unikālas. To, ka alga pārāk maza un dzīve pārāk dārga, jums pastāstīs arī Šveicē, Norvēģijā un Luksemburgā. Briti noteikti pažēlosies par savu veselības aprūpes sistēmu, franči protestēs pret pensiju sistēmas reformām, bet zviedri mocīsies ar imigrantu integrāciju.

Latvijai vēl ir daudz darāmā

Un ļoti labi, ka mēs tiecamies sevi salīdzināt ar šīm valstīm, nevis ar Moldovu, Baltkrieviju vai Gruziju, ar kurām ne pārāk senā pagātnē bijām līdzīgās starta pozīcijās. Ņemot vērā imperiālisma atdzimšanu Krievijā, ļoti iespējams, ka tieši pievienošanās ES un NATO mūs paglāba no Putina režīma centieniem savākt bijušās padomju republikas atpakaļ Maskavas ietekmes zonā.

Diemžēl mūsu lielais kaimiņš pats jau vairākus gadsimtus nekādi nav spējīgs kļūt par "normālu, garlaicīgu" Eiropas valsti, toties ir gatavs darīt visu iespējamo, lai traucētu to izdarīt Ukrainai un citām kaimiņvalstīm. Šajā situācijā arī Latvija nevar kā neitrālā Šveice palikt ārpus jebkādiem blokiem (Somijas un Zviedrijas lēmums pievienoties NATO tam ir uzskatāms piemērs).

Bībele vēsta, ka Mozus savu tautu 40 gadus vadājis pa tuksnesi, lai sasniegtu apsolīto zemi. 20 gadu laikā kopš pievienošanās ES mūsu valsts ir nogājusi pusi no ceļa, bet Latvijas sakopšanas darbs nebūt nav beidzies.

Katram būs roka jāpieliek, lai nākamo 20 gadu laikā mēs kļūtu ne tikai par normālu un garlaicīgu, bet arī bagātu un laimīgu Eiropas valsti.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ārpus ētera

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti