Šis ir raksta tulkojums latviešu valodā.
Авторську версію українською можна прочитати тут.
Авторскую русскую версию текста можно прочитать тут.
Diemžēl mani argumenti par to, ka treniņus vada lieliski profesionāli speciālisti, ka tas ir bez maksas un ka tie palīdzēs noņemt iekšējo spriedzi, viņu nepārliecina. Droši vien esmu sācis no nepareizās puses vai arī izrādījies, ka neesmu tā autoritāte, kuras viedoklī ieklausās.
Lai gan… Iedomājos sevi viņas vietā:
iespējams, es arī būtu atgaiņājies vai pat apvainojies – vai tad esmu kaut kāds slimnieks? Tā arī staigājam ar savu sāpi,
jo, pirmkārt, nevienam ne par ko sūdzēties nedrīkst, neesam tā audzināti. Bet, otrkārt, kas tie par psihologiem, nav taču pierasts atvērties nepazīstamam cilvēkam, turklāt vēl detalizēti par sevi kaut ko stāstīt.
Starptautiskajā slimību sarakstā nav tāda "bēgļu sindroma", lai gan šī sindroma sekas ir praktiski visiem ukraiņiem, kas pametuši savas mājas un valsti: miega zudums, ilgstoša depresija, psihiskie traucējumi, aizkaitināmība, nemiers, kas negatīvi ietekmē cilvēku dzīvi (sadzīviskā nozīmē) un veselību (vistiešākajā, medicīniskajā). Un, pat ja nav tiešu pazīmju par stāvokļa pasliktināšanos, tas vēl nenozīmē, ka cilvēkam ir labi ar mentālo veselību. Pēc Pasaules Veselības organizācijas prognozēm, kara dēļ nākotnē apmēram 15 miljoniem ukraiņu vajadzēs psiholoģisko atbalstu, no viņiem trīs līdz četriem miljoniem būs nepieciešama medikamentozā ārstēšana.
Nadija Voroņaka, pieredzējusi ukraiņu mentore un personiskās izaugsmes trenere, kas pārcēlās uz Latviju 2022. gada martā, jau no pirmajām kara dienām palīdz bēgļiem tikt galā ar psiholoģiskajām problēmām. Viņa iesaka sākt ar mazumiņu: "Traumas ir visiem, kas saskārušies ar karu. Kādu tas aizķēris vairāk, citu – mazāk, taču iekšējai sāpei jāizkļūst ārā. Rīkoties var dažādi – ierunāt savu stāstu diktofonā, pierakstīt uz papīra, strādāt ar speciālistu. Tas, protams, ir vislabāk. Vienkārši parunāt ar kādu, izrunāties – tas diez vai palīdzēs. Diemžēl tikai nedaudziem cilvēkiem ir empātijas prasmes un viņi spēj vienkārši uzklausīt, nedodot padomus.
Sāpes ir jāizlaiž no sevis un jādzīvo tālāk."
Par savu pārdzīvojumu publisku atklāšanu, atbrīvošanās no sevī iedzītajām sāpēm stāstīja viena mana raksta varoņi. Kāds varbūt ir stipra personība un tiek galā pats. Varbūt viņam šķiet, ka jau ir ticis galā. Taču, kā norāda speciālisti, jebkurā brīdī, pat ja fiziski cilvēks atrodas aiz Ukrainas robežām, viņa psiholoģiskais stāvoklis var pasliktināties, piemēram, skatoties fotogrāfijas no traģēdiju vietām vai lasot ziņas. Bet ja nu, nedod Dievs, tās ir sliktas ziņas no dzimtajām vietām vai attiecas uz tuviem cilvēkiem?!
"Lūk, iedomājieties,
miljoniem ukraiņu katru rītu sāk, lasot ierakstus savu dzimto pilsētu un reģionu virtuālajās tērzētavās. Un pirmā doma taču viņiem nav par to, kādi tur ir laikapstākļi. Bet par to, vai ir atlidojušas raķetes, bumbas vai droni, ir trāpīts vai šoreiz izdevies tikt cauri sveikā. Un tā dienu pēc dienas.
Ja bijusi apšaude, tad vēl noteikti jāsazvanās ar tiem, kas tur palikuši, neveikli pajautājot – kā jums tur iet? Kādi nervi un kam to izturēs?" prāto Jaroslava, grafikas dizainere no Kijivas.
Kāda tad ir tā recepte, kas palīdz ukraiņiem dzīvot tālāk un nesajukt prātā, nekrāt psiholoģiskās traumas, nenoslēgties savā "gliemežvākā", izvairīties no apkārtējās pasaules krāsošanas pelēkās krāsās, cīnīties pret agresiju, kas periodiski laužas ārā? Savstarpēja izlīdzēšana un palīdzība cits citam. Lūk, ko iesaka Nadija Voroņaka: "Tas viss notiek pakāpeniski un pašam cilvēkam nemanāmi. Ja esat pamanījuši, ka jūsu tuviniekam mainījusies uzvedība, viņš kļuvis noslēgts, agresīvāks, depresīvāks, tad ir iemesls aizdomāties. Tādā gadījumā ir vērts pavēstīt cilvēkam par jūsu novērojumiem un ieteikt vērsties pie psihologa, jo
cilvēks var nepamanīt šīs pārmaiņas, bet sekas var būt neatgriezeniskas."
Vietu un programmu, kur ukraiņiem palīdz tikt galā ar psiholoģiskām problēmām, Latvijā ir ļoti daudz. Šim nolūkam izveidota īpaša interaktīvā karte, kurā var izvēlēties piemēroto virzienu, un ir arī informācija Veselības ministrijas vietnē. Un tas ir ne tikai psihoterapeita atbalsts. Praktiski jebkura programma, kuru īsteno sabiedriskās un reliģiskās organizācijas, paredz aktīvu saskarsmi un iesaisti, tātad izeju no vientulības "gliemežvāka". Tiek piedāvāta zīmēšana, rotu darināšana no pērlītēm, galda spēles, veidošana, ekskursijas, latviešu valodas apguve – jebkurai gaumei. Cilvēki jūtas, ka ir starp savējiem, kopīga darbošanās satuvina un uz laiku atnāk miers, bet domas sakārtojas.
Ukraiņiem ir arī citi apvienojoši un ļoti nozīmīgi darbi – tā ir palīdzība Ukrainas Bruņotajiem spēkiem. Pīt maskēšanās tīklus, liet ierakumu sveces, vākt uzvarai nepieciešamās lietas un aprīkojumu.
Būdams aizņemts, cilvēks kompensē savu trauksmainību, bet izjūta par iesaisti svarīgā kopējā lietā būtiski uzlabo viņa stāvokli.
Bet ja nu ir pavisam neizturami? Nadija uzskata: "Kā profilakses metodes – noteikti jāiet dabā, turklāt stundām, lēnām, nesteidzoties. Staigāšana izvēdina smadzenes. Ir arī universālais līdzeklis – rītos un vakaros rakstīt. Tā ir prakse, kas palīdz dabūt domas ārā no galvas. Rakstīt visu pēc kārtas, var bez pieturzīmēm, neuzrakstot vārdus, teikumus līdz galam, lai ir domu plūsma, kamēr tā beidzas. Uzraksti, saplēs, izmet. Tā – no rīta vai vakarā. Pēc kāda laika šī plūsma sāk mazināties, galvā rodas skaidrība, uzmācīgās domas aiziet un parādās tās, kuras ir patiešām svarīgas."
Un ne par ko nepadoties,
tas nav mūsu raksturā: Не потурай журбі: вона тебе ножем під серце, а ти їй під ніс перцю! (Nepadodies grūtsirdībai – tā tev ar nazi zem sirds, bet tu tai piparu zem deguna! – ukraiņu paruna).
