Авторську версію українською можна прочитати тут.
Авторскую русскую версию текста можно прочитать тут.

Arī man bija pazīstams tāds domātājs, mana tuva drauga tēvs. Viņa seju sedza bieza bārda, viņam bija skumjas brūnas acis, kurās slēpās, kā viņš pats ironiski teica, "visas ebreju tautas skumjas". Vakaros viņam patika sēdēt milzīgā krēslā divu suņu un liela trokšņaina papagaiļa kompānijā. No viņa mutes periodiski bija dzirdami nepārspējami spriedumi. Dažiem no tiem jēgu es sapratu tikai pēc gadiem.

Vienu no tiem es atcerējos pavisam nesen: "Oleksij, iegaumē, cilvēkam vajag trīs savus meistarus – frizieri, stomatologu un ārstu. Turklāt to, kādam medicīnas speciālistam tam jābūt, tu sapratīsi vēlāk, kad kļūsi vecāks, nevis tagad, kad tev ir 18. Bet frizieri un stomatologu jau sāc noskatīt."

Diemžēl viņa jau sen nav šaisaulē, bet mans draugs nomira ar kovidu. Taču šo pamācību dzīvei es sākumā neapzināti, bet pēc tam mērķtiecīgi pildīju. Atradu savu frizieri, pēc tam to atkal meklēju, jo darba dēļ nācās mainīt pilsētas un valstis. Tad, lai cik skumji nebūtu, pienāca stomatologa laiks,- un viss atkārtojās. Ārstu tēmā negribētos iedziļināties, bet arī nācās meklēt.

Un varētu likties, ka biju nonācis pie zināmas stabilitātes – visi meistari atrasti, sadzīve nokārtota, man ir ērti, speciālisti ir nevis vienkārši labi profesionāļi, bet ar viņiem var arī papļāpāt par dažādām tēmām. Mana mazā pasaule ar visu tās nepilnīgumu kļuva visnotaļ mājīga un prognozējama, vismaz uz kādu laiku.

Cilvēks ir naivs. 2022. gada februāris manu pasauli apgrieza kājām gaisā un iznīcināja. Ne tikai manu – tā notika miljoniem ukraiņu.

Kāds teiks – tas ir sīkums salīdzinājumā ar asiņaino globālo kataklizmu, ko radījis Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā. Lai nu šie politologi un politiķi domā plašā mērogā (tiesa, tas viņus periodiski iegāž). Cilvēki nav skaitļi, bet konkrēti likteņi un dzīves.       

Tātad mums bija viss jāveido no jauna - jaunā vietā, jaunā valstī, apkārt esot pagaidām pavisam nepazīstamiem cilvēkiem. Un problēma pat nav tajā, daudzi skaita dienas līdz brīdim, kad varēs atgriezties Ukrainā, bet kāds nolēmis palikt Latvijā pavisam. Savi "trīs meistari" var būt vajadzīgi katram no mums jebkurā brīdī.

Izveidot jaunus sociālos sakarus ukraiņiem izdodas. Protams, не так хутко робиться, як мовиться (ne tik ātri paveicams kā pasakāms - ukraiņu teiciens), bet pēc apmēram pusgada dzīves Latvijā cilvēks ar paziņu un sociālo tīklu palīdzību, mēģinājumu un kļūdu metodi atrod sev pieņemamu speciālistu pakalpojumu vai medicīnas jomā.

Mēs ar kolēģiem no biedrības "Eiropa: būt kopā" no šā gada maija līdz oktobrim veicām nelielu pētījumu par šo tēmu ukraiņu mērķgrupās (rezultāti un analīze tiks prezentēta decembra sākumā). Uz anonīmu aptauju un anketēšanas pamata var secināt – lielākais vairākums tādus speciālistus (ārstus, frizierus u.t.t.) jau atraduši un vajadzības gadījumā pie viņiem vēršas. Ja agrāk man gadījās dzirdēt, ka ukraiņi meklē tikai tautiešus, tad tagad tā tas nav. Protams,

pirmajā laikā, kad viss bija nepazīstams un nesaprotams, meklēja "savējos". Taču tagad priekšroka tiek dota gandrīz līdzīgi

– 53% mēģina atrast tautiešus, bet pārējos pilnīgi apmierina vietējie speciālisti.

Bet "savējo" meklēšanas iemesli arī ir visnotaļ interesanti un ļoti labi raksturo ukraiņus. Pirmām kārtām, mēs viņus gribam atbalstīt, un tikai pēc tam ir jautājums par valodu un lielāku uzticību. Kāda sieviete, atbildot uz aptaujas anketas jautājumu, atbildēja: "Meklēju profesionāļus pēc atsauksmēm sociālajos tīklos neatkarīgi no tautības." Galu galā tā arī jābūt. Taču ukraiņi grūti sarod ar to, ka "nevar ātri nokļūt pie ārsta, kad tas ir nepieciešams, jo ir rindas uz valsts apmaksātu izmeklēšanu" un "ir ļoti dārga maksas medicīna".

Tomēr pierašana pie dzīves jaunajā valstī notiek sarežģīti.

Vairāk nekā puse aptaujāto līdz šim domās ir palikuši Ukrainā, kas neapšaubāmi ietekmē viņu psihoemocionālo stāvokli.

No tā arī rodas neticība sev, rītdienai, bažas par bērniem. Un, ja jums liksies, ka, lūk, tā gados jaunā ukrainiete kafejnīcā šķiet jautra un bezrūpīga, tad, ticiet, tā tas nav. Dvēselē viņai ir sāpes un skumjas.

Labi, ka apspriest visas šīs tēmas ukraiņiem ir kur un ar ko. Par īstiem komunikācijas centriem kļuvušas daudzas sabiedriskās un labdarības organizācijas visā Latvijā, kultūras un valodas kursi. Pēc mūsu novērojumiem ukraiņi kopumā ir apmierināti ar saskarsmes līmeni savā starpā (43%), taču vairāk nekā puse gribētu kontaktēties biežāk. Un ļoti daudzi norādīja, ka būtu "vēlams biežāk komunicēt ar Latvijas cilvēkiem". Ceru, ka ar laiku tas noteikti notiks, jo mums tieši tagad šajā valstī ir daudz kopīgu vienkārši cilvēcisku rūpju un raižu – bērni, mīļotais cilvēks, mājas, veselība, drošība.

Un katrā no mums ir tas gudrais, kas ir gatavs dalīties savā dzīves pieredzē.

Kurš nekādi nepasargās no kļūdām, bet vismaz par tām brīdinās.