Авторську версію українською можна прочитати тут.
Авторскую русскую версию текста можно прочитать тут.
“Тепер – у Латвії”
LSM+ publikāciju sērijā “Тепер — у Латвії” (“Tagad – Latvijā” – no ukraiņu valodas) ukraiņi, kas šeit nokļuvuši kara dēļ, stāsta par to, kā rit viņu dzīve valstī, kas vēl nesen viņiem bija pilnīgi jauna. Seriāla autore – žurnāliste Oksana Puhačova – pati ir izgājusi kara bēgļu ceļus un kopš 2022. gada dzīvo Latvijā.
Līdzās ir viņu automobiļi. Vadimam ir dzeltenzils karodziņš pie priekšējā stikla, Oleksijam – dzeltenzili boksera cimdi ar mūsu trejžuburi. Oleksandram Rezanovam pazīšanās zīmju nav – bijis karodziņš, taču noņēmis, kad pirms gada viņa automobilim izsisti logu stikli.
Katram rokā pa kafijai. Visiem labs noskaņojums.
"Mēs esam tikai hersonieši, visi savējie.
Pirms kara cits citu nepazinām, bet pēc tam, jau šeit, izrādījās, ka mums ir daudz kopīgu paziņu
– kādam klasesbiedri, kādam radi. Čatā sevi pat par sektu esam nosaukuši," smejas Oleksandrs.
Hersonieši pulcējas degvielas uzpildes stacijā, lai apmainītos jaunumiem, apspriestos, reizēm cits citam pastāstītu, kas ar kuru nesen noticis. Teiksim tā – ukraiņu taksista darbā Latvijā "nianses" patiešām ir.
Kamēr fotografēju automašīnas, vīrieši runā par latviešu valodas apguvi – kā kuram sokas un kurš kādā stadijā pašlaik atrodas.
"Vispār,
lai pasažieri aizvestu līdz galamērķim, valodas zināšanu mums jau pietiek,
taču, ja saruna neattiecas uz braucienu, ja jautā, piemēram, par Rīgas ievērojamākajām vietām… Bet daudzi grib vienkārši papļāpāt… Mēs paskaidrojam, ka esam no Ukrainas. Vairums pāriet uz krievu valodu," saka vēl viens hersonietis Staņislavs.
Divos gados Rīgas ielu viltīgie samezglojumi un satiksme pa tiem iepazīta tā, ka Oleksijs un Oleksandrs bieži kādas vietējās radiostacijas ēterā informē par aktuālo situāciju uz ceļiem. Par to arī pastāvīgi saņem balvas. "Laimējam biļetes uz dažādiem pasākumiem. Patīkami!" smejas Oleksandrs.
"O, skatieties, mūsējie brauc!" saka Staņislavs. Gar degvielas uzpildes staciju brauc auto ar Ukrainas numuriem, no Hersonas apgabala.
"Kad mēs braucam pa pilsētu un redzam Hersonas numurus, nofotografējam mašīnu un iemetam mūsu "WhatsApp" čatā. Tieši mūsu, Hersonas, mašīnu, šeit ir diezgan daudz!" piebilst Oleksijs.
Viņi dzīvo ar Ukrainu. Mēs visi dzīvojam ar Ukrainu. Un tas patiesībā ir labi. Jo kurš gan cits, ja ne mēs?
"Mēs ar ģimeni vispār negribējām aizbraukt, taču, kad tomēr nācās, ticējām, ka jauno, 2023. gadu sagaidīsim mājās," stāsta Oleksandrs. Pirms kara viņa ģimene dzīvoja nelielajā Hersonas apgabala Soloncu ciemā.
Mājās viņam bija labs un perspektīvs darbs. Viņš bija stividors – pārstāvēja uzņēmuma administrāciju pārkraušanā, kad ostā ienāca kuģi. Vadīja visus graudu kravu iekraušanas un izkraušanas procesus.
"Varēju turpināt strādāt. Mani aicināja tādā pašā darbā Odesas apgabala Izmailā.
Taču sapratu, ka raķešu triecieni tur ir tikai laika jautājums.
Ģimenes drošība man vienmēr bijusi pirmajā vietā," viņš paskaidro.
Aizbrauca 2022. gada augustā. Caur Krimu un Krieviju, kā to nācās darīt gandrīz visiem Hersonas apgabala bēgļiem. Tiešais ceļš uz Ukrainas brīvo teritoriju no Dņepras kreisā krasta bija diezgan bīstams. Bet cits – izbraukšana no okupācijas caur okupēto teritoriju – neprognozējams. Pazemojums ar filtrāciju, riebums pret burtu Z, kas uzķēpāts uz katra stūra, bailes tikt aizturētam – šīs emocijas bija vienādas visiem, kam "palaimējās" braukt pa šo ceļu.
"Krieviski protu, arī angliski diezgan labi, jāpamācās vēl latviešu valoda, un tiešām strādāt var. Beigās tā arī iznāca. Tādēļ arī Latviju izvēlējāmies. Valoda taču ir arī darbs, vai ne?" spriež Oleksandrs.
Taču strādāt par stividoru Rīgas ostā viņš negāja. Teic, ka iemesls ir tas pats, – nav plānojuši palikt Latvijā. Taču, lai Latvijas darba tirgū ieņemtu tādu pašu vietu kā mājās, vispirms būtu jāstrādā burtiski par krāvēju Rīgas ostā, lai apgūtu tās "virtuvi": "Nesaskatu tajā jēgu. Ukrainā tas viss man ir."
Oleksandram bija vajadzīgs mēnesis, lai saņemtu taksometra vadītāja karti no Autotransporta direkcijas, nodibinātu uzņēmumu un atvērtu rēķinu, kā arī lai iegūtu vajadzīgās licences.
"Visus dialogus ar klientiem sāku latviski. Tagad jau diezgan labi saprotu, ko cilvēki saka, un varu runāt pats. Saprast, kurp brauksim, un brauciena nianses – tas ir bez problēmām. Taču, ja ārpus tā robežām… tad pāreju uz krievu vai angļu valodu," stāsta Oleksandrs.
Uzzinot, ka šoferis ir ukrainis, taksometra pasažieru reakcija ir dažāda. Taču 95 procentiem pret to ir mierīga attieksme. Tomēr, kā atzīst Oleksandrs, pārējie pieci procenti tomēr ir, un tie nodrošina ļoti daudz dažādu emociju:
"Reiz nācās izsēdināt jaunus cilvēkus, viņi runāja krieviski.
Dzirdu, ka viņi apspriež mūs, ukraiņu taksistus. Turklāt vēl visus Krievijas propagandas naratīvus. Nācās pusceļā apturēt mašīnu un izsēdināt. Vienkārši nevarēju to klausīties, bet konfliktos neiesaistos."
Taču gadās, ka spiež uz sāpīgu vietu un burtiski manipulē ar situāciju: "Izsauca taksometru. Dziļā naktī. Ģimene runāja latviski. Ar trim bērniem, taču vecāki bija nu ļoti iedzēruši. Manā mašīnā tik daudziem cilvēkiem vietas nav un arī bērnu krēsliņu nav. Atteicos viņus vest.
Sāka man teikt, ka man neesot sirdsapziņas,
jo šī ģimene esot palīdzējusi ukraiņu bēgļiem, bet pret viņiem tāda attieksme…"
Galu galā pāris uzbrucis Oleksandram. Paspējuši viņam iesist, pēc tam draugi ģimenes tēvu aizvilkuši projām no automašīnas. Oleksandram nācies zvanīt policijai…
Tūlīt pat Oleksandrs pāriet pie pilnīgi citāda stāsta. Reiz vedis sievieti no lidostas, viņa sākusi jautāt par Rīgu. Nācies atzīties, ka viņš ir no Ukrainas, nesen atbraucis, tādēļ pagaidām par pilsētu var pastāstīt maz. Pasažiere izrādījusies maskaviete: "Viņai uzreiz mainījās sejas izteiksme.
Sāka lūgt piedošanu par to, ko Krievija dara ar Ukrainu un ukraiņiem.
Sacīja, ka ne viņa, ne viņas draugu loks Maskavā neatbalsta karu. Teica, ka viņai esot kauns."
Izkāpjot no auto, iedevusi Oleksandram liela nomināla banknoti, sakot, ka šī nauda esot mazākais, ko viņa varot darīt viņa un viņa ģimenes labā. "Ļoti atvainojās, ļoti," atceras Oleksandrs.
Par to, kā dzīvo Ukrainā un ukraiņi, cilvēki ļoti daudz jautājuši kara pirmajā gadā, saka Oleksandrs. Jutuši līdzi. Tagad tādu jautājumu gandrīz neesot.
Protams, ka ukraiņi arī mēdz būt dažādi. Vieni – putekļus no apaviem nokratīs, pirms iekāpt automobilī, un pēc tam mierīgi brauc. Par dažiem citiem ir kauns. Jo viņi noteikti nav aizbēguši no kara: "Bija tāds pārītis. Vairākas reizes man trāpījās. Ne pārāk runīgi, bet sapratu, ka viņi ir no Ukrainas rietumu daļas.
Sākās karš, viņi aizbrauca un tagad vizinās pa Eiropu. Dzīvo, cik saprotu, no pabalstiem.
Vairākus mēnešus katrā valstī. Bet pēc tam šejienieši skatās uz tādiem un domā, ka visi ukraiņi ir liekēži."
Jautāju, kā Oleksandrs pēc vadoša darba jūtas taksometra vadītāja krēslā. Viņš nedaudz aizdomājas: "Nu, jā… Starpība ir. Visi apkalpojošā personāla "jaukumi". Agrāk es vadīju graudu iekraušanu ostās, tagad klientu transportēšanu. Arī svarīgs darbs, un tas jādara kvalitatīvi. Taču…"
Atceros, kā vēl degvielas uzpildes stacijā, hersoniešu rīta "plānošanas" laikā, Vadims stāstīja – pie viņa automašīnā iesēdies iedzēris vīrietis. Un tūlīt pat pajautājis: "Bet cik tu te nopelni? " – "Все, шо зарабатываю — все мое." (Viss, ko nopelnu, ir mans – krievu val.) – "Ak tad шо! Viss par tevi ir skaidrs!" iedzērušais pasažieris jau bijis gatavs mesties virsū Vadimam, kad sapratis, ka viņu ved ukrainis.
Maiņas laikā mūsu ukraiņu puiši apkalpo 25–30 izsaukumus, vietējie taksisti – līdz desmit. Arī tādēļ bieži gadās nepatīkamas sarunas:
"Vietējie teic, ka mēs ņemam viņiem nost darbu. Bet mēs ceļamies sešos no rīta un pusnaktī pārrodamies mājās.
Un vēl naktī strādājam. Jo mūsu izdevumus taču nevar salīdzināt ar šejieniešu izdevumiem. Un daudzi vēl arī savējiem Ukrainā palīdz, kā arī ziedo Ukrainas Bruņotajiem spēkiem."
Bet vēl nesen vienam no taksistiem vajadzēja ātri atbrīvot dzīvokli un tikpat ātri ievākties jaunā. (Stāstu, kad ukraiņiem vai nu neizīrē dzīvokļus vai pēc tam ar konfliktiem liek no tiem izvākties, nav maz, īpaši Rīgā. Šis ir tieši tāds gadījums. Jautājumu novadnieki atrisināja ātri – vienā brīdī ieradās seši automobiļi un pārveda mantas.)
"Tā arī dzīvojam.
Mēs taču esam ukraiņi, hersonieši. Atbalstām cits citu. Palīdzam.
Citādi taču nevar," smaida Oleksandrs. Un piebilst – kopā ar savējiem vienmēr dvēselē siltāk.
Tādēļ arī hersonieši rītos pulcējas uz savu "plānošanu": "Kā pulkstenis tuvojas desmitiem, es mūsu "WhatsApp" čatā rakstu: "Каву buš?" (Кава – kafija (ukraiņu val.)) Kurš nav izsaukumā, atbrauc uz "mūsu" vietu. Reizēm pastāvam desmit minūtes, reizēm – ilgāk."
