Dārgā dzīve, tu esi pa īstam dārga!
Džordžijas Universitāte (UGA) ir milzīga. Tā izpletusies pa Džordžijas pakalniem un veido savu lielu pilsētu. Jau rakstīju, ka te ir UGA policija, pa universitāti brauc arī univeristātes autobusi. Tie izvadā cilvēkus pa dažādām fakultātēm, stadioniem, dabas takām. UGA pieder neskaitāmi sporta laukumi, lauksaimniecības studiju vietas, dabas takas ar ezeru, mākslas un dabas muzeji, beisbola komandas Georgia Bulldogs stadions un paši Buldogi, golfa āres, dažādu veidu tenisa laukumi un daudz kas cits.
Universitāte ir vairāku ASV augstākās izglītības topu sākuma galā. Tā ir pieprasīta un laba. Bet tai nepietiek vietas studentu dzīvošanai. Tāpēc studentu pilsētiņa ir apaugusi ar lieliem apartamentu kompleksiem. Tas ir milzu bizness, kurā izīrētāji sacenšas savā starpā. Daudzviet pie dzīvokļiem ir āra baseini, sporta zāles un jogas istabas, mācību telpas ar datortehniku un drukas iekārtām (maksas!), terases nelielām ballītēm ar vismodernākajiem gāzes griliem un to piederumiem. Paņem savu gaļas gabalu, cep, draudzējies, šūpojies šūpuļtīklā, dejo vai skaties kārtējo Buldogu spēli milzu ekrānā zem nojumes.
Es arī dzīvoju tādā apartamentu kompleksā, kurā daudzās lielākās un mazākās ēkās apmetušies ap 1000 cilvēku. Te var sastapt ne tikai studentus, bet citus pētniekus, pasniedzējus, ģimenes ar bērniem. Tomēr studenti ir vairākumā un rada īsto noskaņojumu. Sadzīvošana ir jauka. Ja kāds tev ko skaļi teiks sejā, visticamāk, tas būs draudzīgs sveiciens uz dabas takas, labas dienas vēlējums, kāpjot ārā no UGA busa, aicinājums pievienoties galda spēlei, kompliments par apģērbu vai to, ka pusstundu katru dienu peldi baseinā.
Bet studenta dzīve nav vienkārša. Pat vietējās avīzes kritiski raksta, ka mazu studenta īres istabu ar visādiem dzīvokļa biedriem nav iespējams atrast, ja nav 1000 dolāru mēnesī vai pat vairāk.
Kad meklēju savu dzīvesvietu, lētākais mēbelēta vienas guļamistabas apartamenta piedāvājums sākās ar 1700 dolāriem mēnesī. Tiem jāpieliek maksa par ūdeni, elektrību, auto stāvvietu. Studentiem – arī studiju maksu. Štata iedzīvotājiem UGA studijas maksā vairāk par 11 000 dolāriem, tiem, kas brauc no citiem štatiem – pāri par 31 tūkstoti dolāru gadā.
Par blogu sēriju
Šīs ir piezīmes no vērojumiem, kopš 2024. gada augusta pavadot viespētnieces gadu ASV, Džordžijas Universitātes Grady College of Mass Communication and Journalism. Tas iespējams, pateicoties Baltic-American Foundation (BAFF) Research Scholar pētnieces stipendijai. Piezīmes veido šeit piedzīvoto iespaidu un domu fragmenti.
Nav brīnums, ka, sākoties semestrim, te redz cilvēkus, kas diezin vai ir studenti. Tie ir viņu vecāki, ļaudis, kas visu vēro nevis ar lielās dzīves sākuma jūsmu, bet ar norūpējušos skatienu. Viņi apstaigā apartamentus, ilgi sarunājas ar tā biroja pārstāvjiem. Tie ir viņi, kuru garantijas tiek prasītas, slēdzot īres līgumus un iesniedzot katra īrētās istabas kakta fotogrāfijas. Viņi veido vecāku grupas FB, šogad tās visas ir "Class 2027 parents", kurās apspriežas par praktiskiem jautājumiem un meklē bērniem vajadzīgas lietas. Te ir, ko vest, jo uz balkona vai terasēm var uzlikt āra mēbeles, grilus. Vajadzīgs daudz kas, sākot ar gultas veļu, pannām katliem, galda piederumiem, līdz plakātam pie sienas un putekļu lupatai. Svētdienu vakaros te redzams, ka daudzi brīvdienas pavadījuši pie vecākiem un ceļ ārā no auto maisus un kastes ar ēdienu vai mantām. Tāds manu studiju laiku kursabiedru kartupeļu maišeļu un lauku speķa gabala mūsdienu stāsts.
Tā viņi pārvācas, iekārtojas. Bieži vien kopā ar saviem mīļdzīvniekiem.
UGA students un viņa suņa DNS
Kad studenti ieradās savos dzīvokļos, sapratu, kāpēc arī man, kas trīs reizes atzīmēju "no pet" (nav mājdzīvnieku) tiek uzstājīgi likts aizpildīt "pet pass". Noteikumi ir stingri – jābūt potēm, visiem sertifikātiem, paredzēta maksa par lolojumdzīvnieka uzturēšanos.
Suņu ir daudz. Liekas, ka katram šeit ir lielāks vai mazāks suns. Ļoti daudziem lieli suņi – zeltainie retrīveri, vilcēni, citi milzu spalvaiņi. Zinot, ka apartamenti un to atsevišķās studentu istabas ir nelielas, domāju, suņu dzīve nav vienkārša. Bet visi ir lieliski audzināti, traku riešanu, kaušanos vai citus ekscesus, ja vienlaikus uz ielas ir vairāki suņi, nav nācies piedzīvot.
Apartamentu kompleksa dažās ielās gandrīz visos galos ir suņu ekskrementu savākšanas vietas. Bet… dažiem nesanāk vai negribas. Tie droši vien ir nepietiekami pieaugušie, par kuriem "The Economist" raksta kā par "kidults" (bērni), nodomāju un dzīvoju tālāk.
Tas viss bojā kopējo dzīvošanas telpu un skaisti iekoptos zālājus, zaļumu dobes, kurus te pieskata "College level lanscape specialists" – koledžas līmeņa ainavu speciālisti. Tāpēc no apartamentu biroja saņemam arvien jaunus brīdinājumus: "Mēs uzstādījām jaunus suņu atkritumu punktus. Atgādinām, ka visu savākt ir ērti un vienkārši". Un tad tiek sasniegts jauns draudu līmenis. "Ja nevarēsim atrisināt suņu atkritumu problēmu, mēs ne tikai ieviesīsim sodus, bet pasūtīsim suņu ekskrementu DNS analīzes!".
Studentu jautrais buss
Gandrīz visi apartamenti piedāvā brīvu busu kustību uz universitāti un no tās, jo UGA buss kursē uz universitātes ēkām. Saraksts pielāgots lekciju sākumam. Man un maniem kaimiņiem pieejams arī brīvdienu rītu šopinga buss, kas izvadā pa lielveikaliem. Piektdienu un sestdienu naktīs "school shuttle" (skolas autobuss) pārvēršas par "night life shuttle" (naktsdzīves autobuss). Kriss, viens no busa vadītājiem, ir īsts jautrībnieks. Viņš ne tikai ikdienā ar visiem parunājas, apstājas, ja kāds tikko spēris kāju ārā pa durvīm un nav pie pieturas. Viņš pamazām iepazinis katra paradumus, gaidīs un izmetīs līkumu, ja vajadzēs. Kriss uzmundrina visus, lai sarūmējas, jo pēcpusdienās busā iekļūt grūti. Tad studenti paklausīgi atrod arvien jaunas vietas citiem, saliek savas mugusromas uz plauktiem. Jā, viņi guļ busā, spēlē spēles, sēž Tiktokā, aprunā savus profesorus, apspriež mājas darbus. Viss normāli!
Brīvdienu vakaros dzīve un buss izskatās citādi. Joprojām nesaprotu, kā tas iespējams un kur paslēptas visas iekārtas visai pieticīgajā braucamlīdzeklī, bet buss traucas no vienas pieturas uz otru krāsainas gaismiņas zibinādams, mūzika spēlē, un studentu ballīte jau sākas brauciena laikā. Tā turpināsies bāros, mūzikas klubos, visādās terasēs.
Studentu rituāls – skriešana
Sports šeit ir ļoti svarīgs. Daudzi piedalās dažādu sporta veidu komandās. Lielākā daļa studentu katru vakaru dodas uz stadioniem, tenisa laukumiem. Daudzi skrien. Pa ielām, dabas takām, parkiem. Daļai skrējēju līdzi ir pamatīgas hanteles un svaru bumbas, kas, atstātas zem kāda krūma, dažādos skrējiena posmos tiek liktas lietā. Kāds atradis augstāko kalnu, no kura lejā jākāpj apmēram 10 minūtes, un septiņas vai desmit reizes skrien augšā lejā. Jūtos aizelsusies no skata vien, jo ārā parasti ir ap +30.
Puiši nereti skrien bez krekliem, arī oktobrī te nevajag siltas drēbes. Ar riteni viņiem garām braucot vai satiekot uz dabas takas, nav iespējams nepamanīt reālas sešpakas. Saprotu, ka viņu pašbildēs tās iespējamas arī bez mākslīgā intelekta rīku palīdzības. Tas ir daudzu gadu ikdienas sviedru rezultāts. Bet ir arī stāsta otra puse. Kad redzi nomestās ātro ēdienu uzņēmumu saldo dzērienu, nebeidzamu "medus spārniņu" pakas, grilēšanas kultūras stabilitāti un saproti, ka tā ir daļa no ikdienas, ir skaidrs – vakaros jāskrien!
Kā ar studēšanu?
Ja gribi paspēt uz pirmo lekciju, pusastoņos jābūt busā vai uz riteņa. Ciktāl esmu novērojusi, apmeklējot kolēģu lekcijas, pasākumus, nodarbības, studiju saturs un līmenis ir līdzīgs. Studēšanas struktūra īpaši neatšķiras no Latvijā, Skandināvijā, Vācijā un citur redzētā.
Ja jāmeklē atšķirības, tad redzēju divas. Viss notiek pakāpeniski un pamatīgi. Neviens netaisās iestāstīt studentiem un studenti nav noskaņoti maldināt sevi (cerams!), ka mācīšanās notiks ļoti ātri un vienkārši. Tāpēc process ir lēnāks, tajā ir daudz vairāk vietas pārdomāšanai, diskusijai, piepūlei. Otra lielā atšķirība – studenti ir vairāk klātesoši savās studijās. Viņi piedalās, interesējas, šaubās. Viņi vairāk jautā, komentē, domā līdzi un klausās. Šķiet, studijas ir ļoti svarīgas, tās atrodas dzīves centrā, nevis kādā perifērijā starp citām lietām un interesēm. Bet… pēc savas nesenās lekcijas Rīgas Stradiņa universitātes studentiem varu teikt, ka šī atšķirība mazinās, viņi ir tikpat ieinteresēti kā UGA studenti!
Džordžijas Universitātē studenti netiek sargāti no sarežģītām situācijām, bet mācīti tās ieraudzīt un risināt. Tā pavisam citādi var izvērsties lekcija par mākslīgā intelekta tiesiskajām problēmām. Ja bērnu pornogrāfija ir aizliegta, ko ar to darīsim, kad šo saturu izveido mākslīgais intelekts un, lai tas taptu, neviens nebūs vardarbīgi iesaistīts, neviens nebūs cietis? Vai tad tas būs pieņemams? Kā tad skatīsimies uz izteiksmes brīvību, satura ražošanu, satura īpašnieku, tā atbildīgumu un tā ietekmi!
Ja mēs tikko piedzīvojām divas milzu viesuļvētras, kā mēs kā žurnālisti, kurus pašus tas skar, to parādīsim? Pasniedzēja Denetra Valkersa mediju ētikas lekcijā uzrunā studenti Lorīnu no Evansas pilsētas. Lorīna pirms vētras "Helēna" traucās no universitātes uz mājām, bet to vētra skāra daudz skarbākā veidā. Studente vēlas specializēties foto žurnālistikā, viņa ir sevi ar vilkšanu izvilkusi no mājām un aizbraukusi arī uz kaimiņu pilsētu Augustu, lai fiksētu vētras postījumus. Lorīna rāda bildes un viņai saskrien asaras acīs, jo bildē ir māja, ko pie zemes pieplacinājuši krituši koki.
Vienā no mediju patērētāju kursa lekcijām pie profesora Keita Herndona satieku Žaklīnu. Viņa mācās maģistros, sapņo būt par reportieri. Sveiciena vietā pastāsta, ka ir profesora asistente, palīdz tikt galā ar studentu praktiskajām lietām. Ārkārtīgi priecājas, ka viņai ir šis darbs. Nelielā stipendija, ko Žaklīna par to saņem, ir milzu atspaids, lai viņa vispār varētu palikt UGA un turpināt studijas. Tas liek domāt, cik dažādi ir studenti. Nav jau tā, ka studentu auto stāvvietā es nebūtu ievērojusi ne vien parastus dažāda vecuma japāņu auto un visādas teslas, bet korvetes, mustangus, linkolnus un dodžus, ko mierīgi varētu rādīt kādā Latvijas superdārgo auto šovā.
Tāda ir studēšana. Pa vidu gadās arī kas cits. Kādu pēcpusdienu, kad strādāju no mājām, aiz loga manā acu priekšā parādās milzu policists pilnā ekipējumā – bruņu veste, roku dzelži, vairāki ieroči. Skatos, viņš pa rāciju sarunājas ar citiem. Tad ieraugu, ka blakus ēka ir aplenkta, bet uz ielas stāv vismaz trīs policijas mašīnas. Nu vispār – varētu būt filma! Viņi strādā ilgi, ienāk ēkā pa vairākām ieejām, ilgi pēta apkārtni, pēc stundas izved kādu arestētu studentu un iznes visādas mantas. Vēlāk atrodu, ka uz policista formas tērpa muguras redzamā abreviatūra nozīmē Organized Crime Drug Enforcement Task Forces (Organizētās noziedzības narkotiku apkarošanas darba grupas).
Nākamreiz par dabas takām un indiāņu mežiem.
