Daudzi cer, ka viņus gaida ātra nāve. Un diezgan veltīgi. Pēc statistikas, ātrā nāvē nomirst tikai 10% Latvijas iedzīvotāju, pārējie 90% aiziet no dzīves ne tik ātri, bet reizēm arī mokoši. Tātad vismaz domāt par to laiku pa laikam nav slikti, lai kaut kā sagatavotos, zinātu, ar ko būs darīšana saistībā ar birokrātisko mašīnu vai palīdzību.
Labi ir domāt, ka gan jau "kaut kā", kamēr tas nav skāris tevi personīgi. Tomēr, uzzinot par (savu vai tuva radinieka) neiepriecinošo diagnozi, atvedot no slimnīcas māti, kas pati nespēj pārvietoties, redzot, kā acu priekšā aiziet citā pasaulē tuvs cilvēks, lēni, bet no dienas dienā izdziest, par to jau vairs nevar nedomāt.
Vēl vairāk, bieži par to bez tevis nav, kam domāt. Valstij vai pašvaldībām nav resursu, bet tev vienkārši nav, kur likties.
Kaut ko plānot jau ir sarežģīti, un sākas drudžaini meklējumi, lai atrastu ārkārtēju izeju – pansionātu, pieskatītāju mājās, sociālā dienesta speciālistu. Hospisu. Organizāciju, kas pēdējos trīsdesmit gados Latvijā tā arī nav parādījusies.
Kāpēc? Ja atmet visas atrunas, tad atbilde ir vienkārša un neapstrīdama – tā pie mums nav prioritāte. Paliatīvā aprūpe pie mums ir tikpat bezpalīdzīgā stāvoklī kā pats cilvēks ar neizdziedināmo slimību. Reāli tie ir izdeguši tuvie radinieki, kas aprūpē mirstošo, dažkārt arī bērni, kas, būdami vēl skolēni, veic auklīšu darbu.
Tiesa, pēdējos gados šai tēmai sāk aktīvāk pievērst uzmanību un runāt par to, ka cilvēkam pēc noklusējuma jābūt tiesībām uz cieņpilnu nāvi.
Martā Rīgā notika hospisa palīdzībai veltīts forums. Un tad mēs varējām salīdzināt sevi, teiksim, ar Maltu – šīs valsts prezidenta kundze, hospisu patronese, atklājot forumu, paziņoja, ka šāda palīdzība pastāv jau 34 gadus, un viņai tā ir kalpošana jeb, kā tika iztulkots latviski, sirdslieta. Pretstatā tam mūsu pirmā lēdija Andra Levita varēja tikai atsaukties uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartu: "Cilvēka cieņa ir neaizskarama dzīves sākumā, laikā un beigās." (Pareiza ir tikai pirmā puse, savukārt otrā daļa oriģinālā skan citādi. Un tāds apzināts vai neapzināts citāta izkropļojums arī ir sava veida ilustrācija. Hartas pirmais pants ir daudz stingrāks un lakoniskāks: "Cilvēka cieņa ir neaizskarama. Tā ir jārespektē un jāaizsargā." Prasība deklarācijas vietā.)
Vērojot visu situāciju no iekšpuses, varu teikt: mums tā pagaidām ir tikai tukša skaņa.
Radiniekam, ja viņš ir viens pret vienu ar slimnieku, tas ir emocionāli smagi un bieži vien finansiāli nepaceļami. Turklāt ne vienmēr iespējams pievērst uzmanību cilvēktiesībām un tās ievērot.
Runājot par cilvēktiesībām šajā situācijā, daži smejas – mums arī bez tā pietiek jomu, kur to ievērošana ir uz robežas, vai, iespējams, aiz robežas. Taču tas nu tā.
Iedomājieties, ka mirstošais esat jūs.
Ārsti jums ir teikuši, ka jums atlicis dzīvot dažus mēnešus, nedēļas, varbūt dienas. Un jūsu pirmā vēlēšanās ir šo laiku pavadīt nevis slimnīcā, nevis pansionātā, bet mājās, starp ierastajām lietām, tuvu cilvēku lokā. Jūs vēl daudz ko spējat pats, taču jums vajadzīga palīdzība. Vai arī vairs neko jau nespējat, taču jūsu prāts ir skaidrs. Situācijas mēdz būt dažādas.
Vārdu sakot, jūs gribat pamosties un aizmigt, kad jums to gribas, ēst to, kas garšo, vai neēst, kad negribas, skatīties vai lasīt to, kas jums patīk. Būt viens savā istabā, nevis kopā ar citiem mirstošajiem. Veikt higiēniskās procedūras intīmos apstākļos. Tomēr jūs saprotat, kāda slodze gulsies uz jūsu tuvinieku pleciem. Nevēloties viņus apgrūtināt, jūs esat spiests piekrist pansionātam (kuram ir citi sākotnējie uzdevumi), kur viss būs pakļauts iekšējai kārtībai, kur vairākumu jūsu vēlēšanos nevarēs izpildīt, kur būs jāpierod pie svešiem apstākļiem, bet tuviniekus varēs satikt paretam. Paliatīvās aprūpes gultu valstī ir pavisam nedaudz. Lai nokļūtu vienā to tām, turklāt uz neilgu laiku, ir jāgaida rindā.
Lūk, arī galvenais pārkāpums. Tiek pārkāptas cilvēka tiesības uz nāvi.
Paliatīvā aprūpe – tas nav vienkārši un ne vienmēr ir hospiss. Paliatīvā aprūpe nav vienkārši autiņbiksīšu nomaiņa vai slimnieka pabarošana. Tas ir vesels pasākumu komplekss, kas ietver mirstošā cilvēka ģimeni, darbu visos virzienos. Palīdzība mājās šajā gadījumā nodrošinātu gan medicīniskās manipulācijas, (piemēram, sāpju remdināšanu) un sociālo aprūpi, gan psiholoģisko atbalstu slimajam cilvēkam un viņa tuviniekiem. Dažās valstīs nedziedināmi slimais kādu laiku var pavadīt hospisā, tad atgriezties mājās, pēc tam vajadzības gadījumā atkal doties uz hospisu (Latvijā ir jāgaida rindā, lai nokļūtu hospisā uz septiņām līdz desmit dienām). Hospisu darbinieki tiek speciāli apmācīti, zina ne tikai, kā aprūpēt mirstošo, bet arī, par ko runāt ar viņu un viņa tuviniekiem, kā viņus atbalstīt.
Nepagarināt dzīvi un to nesaīsināt – tāds ir paliatīvās medicīnas galvenais princips. Piepildīt cilvēkam atlikušo laiku ar kvalitāti un jēgu, bet ne ar sāpēm un liekām medicīniskām manipulācijām. Lai, saslimstot ar kaut ko neizdziedināmu, pats un tuvinieki zinātu, ka ir precīzs algoritms pa posmiem, kur vērsties un kā tas viss tiek finansēts, bet pēc tam saņemtu nepieciešamo. Tās arī būs tiesības uz cieņpilnu nāvi.
Ir organizācija, kas jau praktiski palīdzējusi vairāk nekā 120 mirstošajiem un viņu tuviniekiem, tā ir "Hospiss.lv". Vēl vairāk – pilotprojekts, cik mums zināms, bijis veiksmīgs. Kāpēc izgudrot velosipēdu, ja var vienkārši piešķirt finansējumu?
Kad pienāk laiks dzemdēt, mēs precīzi zinām – jābrauc uz dzemdību namu. Kad saslimstam – uz slimnīcu.
Taču, kad pienāk laiks mirt, kur tad likties?