Apvienība "Apeirons" bieži sastopas ar to, ka ēku īpašnieki izvairās domāt par vides pieejamību, ja ēkai ir kultūras mantojuma statuss ‒ veidot pieejamu vidi šādās ēkās ir sarežģītāk, un risinājumiem bieži ir jābūt radošākiem. Latvijā tas ne vienmēr tiek veiksmīgi īstenots. Piemēram, pie Ārlietu ministrijas, kas atrodas kultūrvēsturiskā ēkā, uzstādīts diagonālais pacēlājs, kas paredzēts ļoti šauram lietotāju lokam ‒ tikai cilvēkiem ratiņkrēslā. To nevar izmantot cilvēki, kas pārvietojas ar citiem palīglīdzekļiem – rolatoru, kruķiem u.tml. Turklāt ikdienā šis pacēlājs ir apsegts ar brezentu, kas nozīmē, ka ratiņkrēsla lietotājs to nevar izmantot patstāvīgi. Veiksmīgs piemērs estētiskam un funkcionālam risinājumam līdzīgā situācijā ir, piemēram, uzbrauktuve pie Karaliskā teātra Kopenhāgenā, kas izbūvēta ēkas malā un neparādās fasādē.
Ir gadījumi, kad pasūtītāji, mēģinot risināt pieejamību tieši kultūrvēsturiskās vai senās ēkās, jau uzreiz sāk ar to, ka ēka ir veca un tajā neko darīt nevar. Tas bieži ir attieksmes jautājums ‒ pieejamības jautājumi tiek risināti formāli, nevis pēc būtības. Taču, ja nāk ar mērķi meklēt risinājumu, tad tādu tiešām var atrast. Labi piemēri tam ir tādas ēkas kā "Rīgas birža" un Sabiedrības integrācijas fonds Raiņa bulvārī 15. Ir gadījumi, kad fiziskie pielāgojumi (uzbrauktuves, lifti utt.) kultūrvēsturiskās ēkās tiešām nav līdz galam iespējami, taču jebkurā ēkā vienmēr var nodrošināt tādus šķietamus sīkumus kā labu apgaismojumu, atbalsta rokturus kāpnēm un krāsu kontrastus, kas palīdz cilvēkiem ar vāju redzi.
Vairākus gadus strādājot ar vides pieejamības jautājumiem, esam secinājuši, ka risinājumi, kas ēkās kādreiz izveidoti, bieži netiek pienācīgi uzturēti, piemēram, tualetes, kas izveidotas cilvēkiem ratiņkrēslā, tiek izmantotas kā mantu glabātuves, netiek uzturēti pacēlāji u.tml. Būtiska problēma ir arī tas, ka ēku darbinieki nav apmācīti, kā palīdzēt cilvēkiem ar invaliditāti. Lai palīdzētu cilvēkiem ratiņkrēslā iekļūt kādā ēkā, tiek piedāvāts viņus nest, reizēm pat nerespektējot pašu apmeklētāju lūgumu to nedarīt. Nest cilvēku ratiņkrēslā (un pat piedāvāt nest) ir absolūti nepieņemami un bīstami. Turklāt šāda iekļūšana ēkā nav cieņpilna.
Nepieejama vide rada zināmu sociālo plaisu sabiedrībā. Esam piedzīvojuši, piemēram, situāciju, kad mūsu kolēģis ratiņkrēslā vēlas nopirkt kafiju, bet kafejnīca ir nepieejama. Kolēģis lūdz iznest kafiju ārā. Kafejnīcas darbinieks uzreiz pieņem, ka prasītājs ir bezpajumtnieks un vēlas kafiju par brīvu, tāpēc saka, ka par kafiju ir jāmaksā. To par brīvu nenes. Cilvēkam ratiņkrēslā šāda attieksme ir pazemojoša. Ja viņš spētu kafejnīcā iekļūt pats, viņš tiktu apkalpots tāpat kā visi citi apmeklētāji un pārpratumi nerastos.
Cilvēki ar dažādu veidu invaliditāti un kustību traucējumiem ir mūsu sabiedrības daļa. Mēs ikdienā redzam arī gadījumus, kad paši ēku īpašnieki sāk apzināties, ka viņi šo patērētāju daļu zaudē tieši nepieejamās vides dēļ. Piemēram, Lielajā Ģildē koncerti notiek ēkas augšstāvā, bet labierīcības ir pagrabstāvā. Vecāka gadagājuma apmeklētāji starpbrīdī nevar paspēt līdz labierīcībām aizkļūt, jo lifta ēkā nav, un tāpēc bieži izvēlas koncertus Lielajā Ģildē neapmeklēt.
Ēkās ar kultūras mantojuma statusu atrodas, piemēram, medicīnas iestādes, izglītības iestādes, ministrijas, valsts un pašvaldību iestādes. Šādās ēkās to statuss nav attaisnojums vides pieejamības prasību neievērošanai. Arī Latvijas normatīvi nosaka, ka, piemēram, medicīnas iestāde nedrīkst sniegt pakalpojumus ēkā, kas nav pieejama. To vajadzētu ņemt vērā gan ēku īpašniekiem, gan pakalpojumu sniedzējiem.
Latvija ir pievienojusies Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām, tāpēc prasības par pieejamu vidi iekļautas arī Būvniecības likumā. Tajā ir punkts par ēku lietošanas drošību un vides pieejamību. Tā nav nejaušība, ka Būvniecības likumā lietošanas drošība un vides pieejamība apvienota vienā punktā ‒ ja vide nav pieejama, tā cilvēkiem ar invaliditāti ir bīstama un nedroša.
Ir jāsaprot, ka vides pieejamība nav domāta tikai cilvēkiem ar invaliditāti. Tā ir svarīga arī veciem cilvēkiem, māmiņām ar bērnu ratiem, cilvēkiem ar īslaicīgi ierobežotu mobilitāti (piemēram, lauztu kāju) u.tml. Turklāt mūsu sabiedrība kopumā noveco, un tas nozīmē, ka pieejamas vides lietotāju paliek arvien vairāk. Tuvākajā nākotnē tā būs izšķiroša vajadzība, bez kuras sabiedrība nespēs funkcionēt. Nodrošināt ēkās vides pieejamību vajadzētu būt tikpat pašsaprotami kā nodrošināt elektrību vai interneta pieslēgumu. Domājot par vides pieejamību, ir aplams uzskats, ka tā nepieciešama tikai cilvēkiem ar kādām īpašām vajadzībām, tikai kādiem "citiem". Vides pieejamība nav kādiem "citiem" vai "īpašiem" cilvēkiem. Tā ir visiem.
Lai cilvēki ar invaliditāti vai kustību traucējumiem zinātu, kur viņi spēs iekļūt, un varētu veiksmīgāk saplānot dažādu braucienu maršrutus, apvienība "Apeirons" ir izstrādājusi interaktīvo karti "Mapeirons", kurā apkopoti pilnībā pieejami vai daļēji pieejami objekti gan Rīgā, gan citviet Latvijā. Šogad īpaša uzmanība kartes papildināšanā pievērsta tieši ēkām ar kultūras mantojuma statusu.
Šī publikācija ir daļa no "Apeirona" projekta "Kultūrvēsturiskais mantojums visiem".
