Аўтарская версія па-беларуску — тут.
Авторская версия на русском — здесь.
«Думкі беларуса»
Rubrikā «Думкі беларуса» (Baltkrieva pārdomas – baltkrievu val.) neatkarīgais žurnālists, kuram izdevies aizbēgt no Baltkrievijas uz Latviju, stāsta par to, kas viņam rūp šeit un tagad. Viņš raksta ar pseidonīmu: viņam joprojām ir radinieki Baltkrievijā.
Būt emigrantam kaimiņvalstī ir daudz vieglāk nekā kādā citā zemē. Baltkrievija un Latvija ir tie paši labie kaimiņi blakus dzīvokļos, kas gan dalīsies ar sāli, gan pabaros kaķi komandējuma laikā, gan bērnu pieskatīs, ja vajadzēs. Mēs, baltkrievi, labi atceramies, kā 2021. gadā toreizējais Rīgas mērs Mārtiņš Staķis pirmais pacēla īsto baltkrievu karogu. Paldies! Paldies visām Latvijas iestādēm un ļaudīm par to, ka dodat iespēju naktī gulēt, nebaidoties pamosties no klauvēšanas pie durvīm…
Valsts aiz žoga vai es aiz tā?
Taču mana valsts ir līdzagresore Krievijas karā ar Ukrainu. Un sankcijas lido uz Lukašenko režīmu no visām pusēm. Tiek arī parastajiem baltkrieviem. Tagad Baltkrievijas pilsoņiem aizliegts iebraukt Latvijā ar saviem Baltkrievijā reģistrētajiem automobiļiem. Racionāli es saprotu, kādēļ tā ir, taču, kad lasīju ziņas par to, elpot kļuva smagāk. Vēl viena saikne ar dzimteni pārrauta.
Laiku pa laikam kāds no baltkrieviem ar auto atbrauca uz Rīgu un atveda līdzi mātes sūtīto, bet atpakaļceļā veda cienastu viņai. Bet jautājums nav par dāvanām. Galvenais bija iespēja redzēt pazīstamas sejas, apskaut draugus un paklausīties jaunumus, kurus viņi nevar pastāstīt pat Baltkrievijas varas iestādēm slēgtajās saziņas lietotnēs. Tas žogs, kas tagad ir uzbūvēts starp mūsu valstīm, reiz kritīs, un pie vienas no tā daļām mēs, divu neatkarīgu valstu iedzīvotāji, vedīsim tūristus. Un droši vien katrā ziņā teiksim: "Lūk, mīļie, atcerieties – labāk draudzēties, nevis karot!" Taču tie visi ir sapņi! Pagaidām mana valsts ir aiz žoga. Vai arī es esmu aiz tā?
"Kā klājas manā Brestā?"
Mans darbs ir sarunāties ar cilvēkiem. Un šī prasme man ir augstā līmenī. Taču atrast draugus Latvijā ir īpaši sarežģīts uzdevums. Nezinu, kāpēc tā iznāk, bet visas sarunas iepazīstoties var sadalīt trīs tēmās. Pirmā – par dzīvi Baltkrievijā, otrā – par karu, trešā – par milzīgajiem komunālajiem maksājumiem Rīgā. Ar to viss beidzas, tālāk sarunas netiek…
Draugiem no iepriekšējās dzīves zvanu gandrīz katru dienu. Mēs apspriežam sadzīvi, jaunumus, apsveicam cits citu ar poļu, latviešu vai lietuviešu valodas pārbaudījumu nokārtošanu. Sarunās noteikti atgriežamies pie mājām, pie mūsu Baltkrievijas. Pārrunājam pagājušo dzīvi un sapņojam. Sapņojam atgriezties.
Tā, viens draugs, kurš tagad ir spiests dzīvot kaut kur pie Varšavas, ilgojas pēc Baltkrievijas tik ļoti, ka laiku pa laikam telefonsarunās prāto - vai neaizbraukt līdz robežšķērsošanas vietai Terespole-Bresta, lai tur caur žogu paskatītos uz savu mīļo Brestu? Vēl kāda mana draudzene, kas 2020. gadā bija spiesta pārcelties no Minskas uz Kijivu, bet pēc tam – uz Varšavu, atzīstas, ka trimdā pat zāle vasarā viņai nešķiet tik zaļa, jo tā nav Baltkrievijas zāle. Tik ļoti viņa ilgojas pēc Minskas!
Pēc kā skumst emigranti?
Bet pēc kādas Minskas ilgojas baltkrievi? Pēc tās, kuru vara pārkrāsojusi sarkanzaļu? Liekas, ka tas ir kā datorspēlē "Unreal Tournament", kur, lai uzvarētu, jāuzstāda karogs pretinieka teritorijā. Bet kas ir sāncensis – baltkrievu tauta? Vai arī pēc milzīgā laukuma, kurā Jaunā gada svinībās spēka struktūru darbinieku formās bija vairāk nekā parasto pilsētas iedzīvotāju? Un cik vēl viņu bija civildrēbēs?
Bijušais kolēģis, kurš tagad dzīvo vienā no Baltijas valstīm, ilgojas pēc parka Minskā pie Muhļas ūdenskrātuves, pēc Kārļa Lībknehta ielas un rajona "Rozočka" (Rozas Luksemburgas ielas rajons – U.Č.). Tā ir neoficiālā Minska – pilsēta, kurā nav partijas lozungu.
Gandrīz visi, ar kuriem esmu runājis, ilgojas pēc vecākiem. Es arī vairāk par visu gribētu atbraukt uz vectēva mājām un parunāt ar viņu, strādājot dārzā. Kāds neiztur un atgriežas Baltkrievijā, lai satiktos ar tuviniekiem vai nokārtotu kādas lietas.
Ziniet – mēs esam kā augi, mums ir dziļas saknes, un pārstādīt jaunā augsnē ne katru ir iespējams. Piemēram, kāds paziņa brauca uz Baltkrieviju, lai pārdotu dzīvokli. Šis brauciens tika slēpts pat no mātes! Taču ne visiem veicas, un daudzus aiztur varas iestādes. Baltkrievijas cilvēktiesību aizsardzības centrs "Vjasna" saskaitījis, ka 2024. gadā pēc atgriešanās Baltkrievijā aizturēti gandrīz 60 cilvēki!
Laifhaks
Man personīgi ir laifhaks: kad ilgas kļūst pavisam neizturamas, nopērku biļeti uz Varšavu. Ar bijušajiem kolēģiem un draugiem sapulcējamies kādā no krogiem, kam noteikti ir baltkrievu saknes. Ziniet, daudzos restorānos un kafejnīcās pat ir veikts remonts kā Minskā, un tur strādā tie paši oficianti. Un tas darbojas! Sēžot tādā bārā ar draugiem un kolēģiem, galva atgriežas 2020. gadā – laikā, kad mēs pazinām cits citu. Es ilgojos pēc tām sestdienām, kad baltkrievi rīkoja tikšanās savu māju pagalmos. Vienā pagalmā skatījās kino, otrā rīkoja spēles bērniem, trešajā kaimiņi sacentās, kuram visgardākās pankūkas…
Iznāc no bāra, pūš vējiņš, un uzreiz it kā kaut kas pārslēdzas galvā – smadzenes saprot, ka tas ir kaimiņu, nevis dzimtais gaiss. Bet kā gan vēl lai uztur sakarus ar Baltkrieviju trimdā, ja ne ar sarunām ar baltkrieviem un par Baltkrieviju? Skaidrs, ka mēs visi lasām ziņas un stundām klausāmies tos, kas ir "burbuļa" iekšpusē, Baltkrievijā. Bet, ziniet, ar laiku apspriest dzīvi ar viņiem kļūst arvien grūtāk un grūtāk. Saikne trūkst. Varbūt jūs zināt, ko darīt?
Vai mēs atgriezīsimies?
Vakaros es ritinu "Google Maps" un vēroju, kā mainījusies mana dzimtā pilsēta. Meklēju savas bērnības vietas, klausos tā laika mūziku un daudz staigāju gar Daugavu. Jūs taču atceraties, ka tā ir arī mana upe? Bet mans draugs, kad viņam atsūta fotogrāfijas, kurās redzamas viņa mājas, skumst. Viņš pat lūdzis viņam tās vairs nesūtīt. Katram sāp pa savam, un tas ir normāli.
"Es aizbraucu, lai nebūtu mānītājs," saka mans draugs. "Tā ir iekšējā un fiziskā emigrācija no sarkanzaļā."
Ziniet, mums, emigrantiem ir posttraumatiskā stresa sindroms – ir ļoti grūti aizbraukt no savas dzimtenes. Bet dzīvot emigrācijā ir vēl smagāk – pirmajos gados vienkārši mēģini saprast, kā viss darbojas jaunajā valstī. Protams, ka dzīves līmenis krītas vairākas reizes. Katrs trimdinieks ilgojas pēc sava dzīvokļa, pēc tām tapetēm, kuras viņš tik rūpīgi izvēlējies…
Viens no maniem sarunbiedriem uzsvēra, ka tikai pēc trim dzīves gadiem jaunajā valstī viņam parādījusies izjūta, ka viņam atgriežas kontrole pār savu dzīvi. Un esmu ar viņu vienisprātis. Šīs vīzas, pagaidu uzturēšanās atļaujas, valodas eksāmeni, darba meklēšana – tas patiešām atsit vēlmi dzīvot. Interesanti, bet vislabāk emigrācijā ir bērniem. Manam draugam ir divi dēli, un katram no viņiem ir vairāk draugu jaunajā valstī nekā Minskā. Un vēl – mana meita dzīvo emigrācijā trešo daļu sava mūža. Un ar katru dienu šī daļa kļūst arvien lielāka un lielāka…
Katrs emigrants uzdod sev jautājumu – vai mēs atgriezīsimies? Mana sieva domā, ka neatgriezīsimies. Bet es uzskatu, ka noteikti atgriezīsimies! Bet kā mūs uzņems Baltkrievija? Atgriešanās mājās – tā ir jauna stresa porcija. Un ko darīt ar bērniem, kuri laiž saknes jaunajā valstī? Tagad Baltkrievija ir pamirusi – dzīve tur ir kā ar plaušu mākslīgās ventilēšanas aparātu. Valstij tik ļoti pietrūkst tautas, kuru izraidīja tas, kurš solīja kalpot, taču iedomājās, ka ir saimnieks.
Lai kā arī nebūtu, mēs, baltkrievi trimdā, priecājamies par to, ka mums ir īsas tikšanās ar draugiem autoostās, un ļoti novērtējam, kad kāds nodod cienastu no radiniekiem. Ir svarīgi nezaudēt saikni ar to, kas mums ir dārgs, un turpināt dzīvot, atceroties par to, no kurienes esam atnākuši. Un, ja jums ir lieki kabacīši, atdodiet tos baltkrievam. Ziniet, kad esi emigrants, tev vienmēr jāpērk āboli.
