Tiesa, no tā visa varēja izvairīties, ja būtu savlaicīgi sākta atklāta saruna. Tad arī būtu skaidrs, uz kuru pusi katrs velk deķīti, kādas ir intereses un par ko ir iespējams un par ko nav iespējams vienoties. Taču tā nebija. Tagad vieni grib mainīt nodokļus, citi – vairs negrib tā, kā piedāvā, trešie vispār nezina, par ko īsti ir stāsts.
Prezidents pa vidu rāj visus, ka nenotiek normāla komunikācija ar sabiedrību, tāpēc jāsamazina komunikatori, tā varēšot ietaupīt.
Tas, kas visā šajā nodokļu epopejā ir parādījies no jauna, proti: uzņēmēji saka – sākam tomēr runāt par pievienotās vērtības nodokļa (PVN) palielināšanu. Par to jādiskutē, citādi, iespējams, nevarēs. Drošībai vajag, pedagogiem vajag, medicīnai vajag un tā tālāk… un vajag arī uzņēmējiem kādu vismaz nelielu nodokļu samazinājumu.
Pati brīvdienās tikos ar kādu mazo uzņēmēju, kurš godīgi pateica – vēl varam izvilkt četrus mēnešus, jo nav iespējams izpildīt visas prasības un samaksāt visus nodokļus.
Cik atceros – gadiem ir runāts par nodokļu palielināšanu patēriņam un samazināšanu darbaspēkam. To saka teju katra valdība pie katrām lielākām nodokļu politikas izmaiņām un – izdara tieši pretēji.
Tagad Ārvalstu investoru padome Latvijā, Latvijas Eksportētāju asociācija "The Red Jackets" un Finanšu nozares asociācija trešdienas vakarā jau aicināja valdību saturiski paplašināt nodokļu reformas piedāvājumu, sarunām atverot arī iespējamas pievienotās vērtības nodokļa (PVN) izmaiņas.
Valdība uzstājīgi atkārto – nē, nē… to nevaram, jo tas pasliktinās situāciju tieši tai cilvēku grupai, kas nav turīgi, kuriem nav pietiekamu ienākumu.
Teorētiski – jā, tā ir. Bet vai praktiski, piemēram, viena procentpunkta pieaugums atstās ļoti būtisku iespaidu? Tas ir tikai jautājums, lai nedaudz padomātu, ko tas nozīmē. Realitātē pie katra eiro nāk klāt viens eiro cents. Nezinu – varbūt kāds nav manījis pēdējos gados pārtikas cenu būtisku pieaugumu. Bet jāatgādina, ka tāds bija bez PVN palielināšanas. PVN palielināšana var ietekmēt cenu pieaugumu, bet tas nebūt nav vienīgais un galvenais iemesls. Tagad daudziem zemniekiem pūst kartupeļi – arī bez PVN pieauguma cenas būs augšā, jo vienkārši vietējo kartupeļu trūks.
Trešdienas vakarā ar interesi noskatījos kolēģa Jāņa Dombura komandas veidoto raidījumu "Kas notiek Latvijā". Un kļuva arī skaidrāks, kāpēc tad uzņēmēji īsti iebilst. Viens no iemesliem ir droši vien lielāko algu aplikšana ar lielāku iedzīvotāju ienākuma likmi. Un otra lieta – pret ko noteikti protestēs bankas un pensiju fondi, – iespējamais iemaksu samazinājums 2. pensiju līmenī. Jo šis lēmums var par diviem procentpunktiem samazināt savā ziņā garantētus kopējos ienākumus šim biznesam.
Ja atceramies, tad krīzes situācijās valdībām ik pa laikam patīk pagrābties no šīs – šobrīd strādājošo pensijas naudas. Nu, un ja tā pavisam godīgi paskatāmies uz visu šo lietu – cik tad lieli vairākumam būs reālās naudas zudumi no šīm pārmaiņām? Ne bankas, ne paši pensiju fondi šo gadu laikā nav radījuši ievērojumu pensiju pieaugumu ar savu darbu. Tirgi svārstās, un pensiju pieaugums svārstās līdzi, liekot ne reizi vien uzdot jautājumu – ko jūs konkrēti ar šo naudu darāt, par ko tiek maksāta nauda par šīs naudas ieguldīšanu?
Un vēl viens atgādinājums.
Latvijas valdības rokās tieši fiskālā jeb nodokļu politika ir teju vienīgais, iedarbīgākais veids, kā pašiem lemt un stimulēt vai gluži pretēji – bremzēt ekonomikas attīstību.
Pār otru "ieroci" – monetāro politiku – mums praktiski teikšanas nav. To nosaka Eiropas Centrālā banka, un tā turpina bremzēt ekonomiku. Mums, Latvijai, jau vajag to stimulēt. Un to var darīt ar nodokļu izmaiņām.
Turklāt nodokļu politikas virsuzdevums nav tikai piepildīt valsts maku. Tās mērķis ir daudz lielāks, proti,
ar nodokļu procentu likmēm pateikt, kurp ejam, kas vēlāmies būt un ko vēlamies sasniegt. Kādi ir mūsu valsts mērķi un uzdevumi, kas jārisina.
Ja tagad galvenais mērķis ir izdzīvot, tad var arī ieraut galvu plecos un neko nemainīt. Ja ir kāds mērķis – nodokļu politika ir jāmaina. Turklāt bez bailēm.
Protams, par PVN palielināšanu ir jādiskutē, tā nevar būt tabu tēma, un politiķiem ir jāpieņem lēmumi, kas varbūt nepatiks visiem pēc kārtas. Tāpat ir jādiskutē par iedzīvotāju ienākuma likmēm – kādu atalgojumu uzskatīt par lielu un kādu par ļoti lielu. Un kāds nodoklis jāpiemēro.
Tāpat jau vairāku gadu garumā briest un briest nopietna saruna, ko darīt tālāk ar pensiju sistēmu. Un te saruna nav tikai par procentiem, kas tiek iemaksāti pensiju 2. līmenī.
Man šķiet, ka es, visu šo nedēļu Latvijas Radio programmā "Labrīt" stāstot par ekonomikas notikumiem, nenogurstoši atkārtoju vienu un to pašu frāzi – mūs sagaida ļoti interesants laiks.
Manuprāt, šajā laikā arī kļūs skaidrs – cik liela uzticamība un rīcībspēja ir šai valdībai.
Situācija nav viegla. Bet iespējas attīstībai ir. Un turpmākām sarunām un kautiņiem par nodokļiem un likmēm ir jābūt atklātām, un par visām ietekmēm no visām pusēm ir jāzina visai Latvijas sabiedrībai, ne tikai ieredzēto pulciņam.
