Авторську версію українською можна прочитати тут.
Авторскую русскую версию текста можно прочитать тут.
Esmu pamanījis kādu svarīgu šo programmu īpatnību šogad – akcents uz maksimālu saskarsmi un kopīgām kultūras un sporta nodarbēm ar Latvijas cilvēkiem. Sabiedrības integrācijas fondā, kas finansē vairāk nekā 50 no tām, manuprāt, labi saprot, ka pienācis tas posms, kad bez šī komponenta pilnvērtīga integrācija nav iespējama.
"Agrāk bija daudz projektu tikai valodas apguvē, kas arī ir ļoti svarīgi. Bet, kā mēs redzam, vislielākā problēma ir tāda, ka nav integrācijas ar vietējiem iedzīvotājiem. Tagad tiek likts uzsvars uz kultūras integrāciju. Piemēram, mums ir programmas, kurās var piedalīties gan ukraiņi, gan Latvijas cilvēki. Galvenais – aktivizēt vietējos iedzīvotājus, lai viņi nāktu un piedalītos sporta un kultūras pasākumos. Tā ir problēma," stāsta biedrības "Radošās idejas" vadītāja Sanita Putniņa.
Kursi, kas domāti tikai valodas apguvei, kā arī to maksimāli praktiskais paveids – sarunvalodas nodarbības dažādiem latviešu valodas prasmes līmeņiem -, arī tiek piedāvāti. Kopīgi pasākumi, protams, palīdz dabīgāk ieiet valodas vidē, taču, lai tajā neapjuktu, vajadzīgas prasmes. Lingviste un latviešu valodas pasniedzēja ukraiņu bēgļiem Inese Rjazanceva uzskata: "Noteikti jāturpina apgūt valodu. B2 līmeņa zināšanas atver darba tirgu kvalificēta darba meklēšanai. Ļoti svarīgi, ka ar valodas starpniecību iepazīsti kultūru, bet caur kultūru - apgūsti valodu."
Un, ja agrāk man dažkārt, godīgi sakot, attieksme pret ekskursijām pa Latviju bija kā pret kaut ko izzinošu un interesantu, bet ne vairāk, tad tagad mans viedoklis mainījies. Es atceros vārdus, izteicienus, nosaukumus, pievēršu uzmanību sadzīves un kultūras īpatnībām, ievēroju līdzīgas iezīmes tradīcijās un tajā, kā skan vārdi ukrainiski un latviski. Bet pusaudžiem un jauniešiem tādi braucieni kļūst par lieliskiem kanāliem starpnacionālajai komunikācijai ar vienaudžiem.
"Redzu, kā mainās mani ukraiņu audzēkņi, kas pabraukājuši ekskursijās pa Latviju. Mūsu valsts ir maza, taču ļoti daudzveidīga, tās dažādos nostūros dzīvo neatkārtojami cilvēki. Lūk, satiku tos, kuri šovasar kaut kur braukuši, viņi trīs mēnešos ir mainījušies. Sākuši labāk saprast cilvēkus, valodu un Latvijas īpatnības," stāsta latviešu valodas pasniedzēja ārzemniekiem Kristīne Koņina.
Šo iespēju, ko Latvija šodien sniedz ukraiņiem, ar pateicību jāizmanto. Jābrauc, jāklausās, jādzird, kopā ar bērniem jānodarbojas ar sportu, jāzīmē, jādzied, jāspēlē teātris. Un noteikti uz visiem pasākumiem jāaicina Latvijas cilvēki. Zinu pēc savas pieredzes, ka tas nav vienkāršs uzdevums. No vienas puses, raksturi un temperamenti mums ir dažādi, personību tuvināšanās notiek sarežģīti un ilgi. Un gan tāda kā neuzticība, gan jautājums lasāms viņu acīs – kā lai ejam nepazīstamā sabiedrībā? No otras puses, tiek gaidītas tādas kā lamatas – bez maksas, kāpēc pēkšņi tā?
Kā to praktiski izdarīt – līdz galam nesaprotu. Iespējams, vajag, lai sabiedriskās organizācijas, arī ukraiņu, kas īsteno kultūras orientācijas un integrācijas programmas, aktīvāk un mērķētāk par tām informētu Latvijas iedzīvotājus. Vai lai Sabiedrības integrācijas fonds izveidotu vienotu digitālo platformu ar pasākumu anonsiem? Izmantojot iespēju, varu pavēstīt, ko zinu - biedrībā "Ukraiņu-latviešu pērlītes" jau tuvākajā laikā notiks kopīgas nodarbības Ukrainas un Latvijas bērniem zīmēšanā, puzura darināšanā, dziedāšanā, lasīšanā un teātra spēlēšanā. Tiek plānotas kopīgas sporta nodarbības klubā "Savini Gymsports & Health". "Mākslas laboratorijā" Latvijas cilvēkus gaida kinoklubā, lai kopīgi lasītu latviešu pasakas, iestudētu leļļu teātra izrādi (par to nesen rakstīju). Durvis ir atvērtas!
Man šķiet, ka tas vajadzīgs ne tikai ukraiņiem, bet arī Latvijas ļaudīm, lai mēs cits citu labāk saprastu. Mēs pamazām kļūstam par Latvijas kopējā sociuma daļu, turklāt mums ir savas īpatnības, stiprās un vājās puses. Mēs gribam veidot kopīgu nākotni ar Latvijas ļaudīm sev un saviem bērniem neatkarīgi no tā, cik bēgļu paliks Latvijā un cik aizbrauks. Saites, kas vieno ukraiņus un Latvijas cilvēkus, paliks uz ilgu laiku.
Tieša saskarsme, neformāla komunikācija mums palīdzēs vēl labāk apgūt latviešu valodu. Kristīne uzskata, ka "valoda ir līdzeklis komunikācijai un lai saprastu, ko no tevis grib. Tas ir arī drošības un izdzīvošanas jautājums: vēršanās pēc palīdzības policijā, slimnīcā, ārkārtējā situācijā. Ukraiņi nevarēs pilnvērtīgi dzīvot Latvijā, neprotot valodu, un to viņi saprot. Valoda – tā ir ļoti dārga prece." Viņai piekrīt Sanita: "Prast papildu valodu – tā ir vērtība. Pieaug tava personīgā konkurētspēja. Iespēja apgūt latviešu valodu bez maksas ir dāvana, kas gudri jāizmanto."
Es nezinu, kādas programmas un kādā apmērā ukraiņiem būs nākamgad. Ceru, ka valodas kursi paliks, tāpat kā kultūrorientācija un integrācija sabiedrībā. Noteikti zinu, ka ukraiņiem un Latvijas cilvēkiem jāturpina virzīties cits citam pretī un šim nolūkam jāizmanto visas iespējas, kas tiek dotas.
