Ceļi, pa kuriem 2022. gada sākumā pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā pārvietojās aptuveni 330 tūkstoši cilvēku, tagad ir praktiski tukši. Šogad janvārī pilsētā dzīvoja 50–60 tūkstoši cilvēku.

"Tās ir mazmobilas iedzīvotāju grupas vai sociāli nelabvēlīgas iedzīvotāju kategorijas, kuras nevar atļauties izbraukt vai arī citi apstākļi neļauj viņiem to darīt. Ir tādi, kas vienkārši paliek, jo uzskata, ka tā ir norma," valsts televīzijā sacīja pilsētas aizsardzības komandantūras preses pārstāvis Dmitro Pletenčuks.

Tagad automašīnu ir tik maz, ka dienas laikā nav vajadzības ieslēgt luksoforus, kas regulē gandrīz katru krustojumu. Vairs nevar dzirdēt bērnu smieklus rotaļu laukumos un skolu pagalmos. Nedz jautras sarunas restorānos un bāros, nedz diskusijas par jaunām filmām, kas iznāk uz Hersonas lielajiem ekrāniem. Lielāka daļa veikalu un pakalpojumu sniedzēju vairs neatskaņo mūziku un neatver durvis apmeklētājiem.

Naktī pilsēta ne tikai atbrīvojas no skaņām, bet arī izšķīst pilnīgā tumsā. 

Un ne tikai tāpēc, ka pilsētā ir noteikta komandantstunda, kas kopš 24. aprīļa ir saīsināta uz laiku no astoņiem vakarā līdz sešiem no rīta. Problēma ir tā, ka pilsētā ir iedzīvojušās jaunas tā dēvētās "izejas" un "ielidojumu" skaņas, kas šad un tad pārrauj klusumu.

Ikviens Hersonas iedzīvotājs ļoti labi prot tās atšķirt. "Izeja" nozīmē Ukrainas bruņoto spēku artilērijas darbu pa okupantu pozīcijām Dņepras kreisajā krastā. Hersonieši nebaidās no šīs skaņas, jo tā tuvina Ukrainas zemju atbrīvošanu no iebrucējiem.

Taču "ielidojums" ir jāatpazīst sekundes daļās, jo kavēšanās ved pie nāves.

Visa pilsēta atrodas "nulles zonā" – jebkurš pilsētas punkts var tikt apšaudīts no ienaidnieka tankiem un mīnmetējiem, turklāt starp šāvienu un šāviņa ierašanos paiet tikai pāris sekunžu, tāpēc vietējie gaida nevis gaisa trauksmes sirēnu, bet gan īpatnēju sprādzienu un tam sekojošo tuvojošās kaujas galviņas svilpienu.

Ja cilvēks atrodas Dņepras piekrastē vai šķērso tiltu no viena rajona uz otru, uz viņu var šaut krievu snaiperis.

Varētu domāt, ka, turoties tālāk no Dņepras, aiz kuras atrodas krievi, var turpināt savu ierasto mierīgo dzīvi, lai militārie apšauda viens otru, cik vien vēlas.

Taču viss nav tik vienkārši. Jā, Hersonā ir neliels skaits Ukrainas karavīru. Tomēr viena daļa atrodas kontrolpunktos un nodarbojas ar pilsētas drošības sargāšanu, pārbaudot iebraucēju un izbraucēju dokumentus un automašīnas. Otrā daļa pilsētā ierodas ar vieglajiem pikapiem un džipiem, lai paēstu degvielas uzpildes stacijās vai papildinātu personīgās uzkodu rezerves pārtikas veikalā.

Visu laiku, ko pavadīju pilsētā, es neredzēju nevienu smagās tehnikas vienību, kā arī nevienu bruņotu ukraiņu karavīru pulcēšanos, – viņi visi atrodas pilsētas nomalē vai ārpus tās.

Tas tikai palielināja manu izbrīni, bet vēlāk šausmas, kad sapratu, ka krievi uguni vērsa nevis uz militārajiem objektiem un bruņotiem kaujiniekiem, bet gan uz civilajām ēkām un visparastākajiem pilsētas iedzīvotājiem.

It kā apstiprinot šo atklājumu, jau otrajā manas vizītes dienā es nokļuvu zem tanka uguns.

Tajā laikā es atrados Sarkanā Krusta noliktavās un birojā, netālu atradās Hersonas "Novaja Pošta" filiāles noliktava. Tas bija parasts piektdienas rīts: mēs ar brīvprātīgajiem gatavojāmies piegādāt humāno palīdzību tuvējiem ciematiem, pasta darbinieki šķiroja ienākošās pakas, netālu elektriķi veica remontdarbus.

Pēkšņi kaut kur netālu atskanēja sprādziens, drīz pēc tam sekoja vēl viens, bet jau krietni tuvāk.

Atguvušies no apmulsuma, cilvēki steidzās uz Sarkanā Krusta biroju, kas bija visdrošākā vieta teritorijā. Kopumā apmēram divdesmit minūšu laikā mūs apšaudīja seši lādiņi, no kuriem viens varēja nogalināt visus birojā esošos, ja vien to nebūtu aizķēruši netālu augošie koki. Spriežot pēc intervāla starp "ielidojumiem", tas bija tanks, kas ieņēma pozīciju Dņepras kreisajā krastā, apšaudīja civilo objektu un uzreiz aizbrauca atpakaļ.

Citā dienā brīvprātīgie mani aizveda uz Beregovojes ciematu, lai izdalītu portatīvo gāzes plītiņu komplektus, jo šajā un citās vietās apšaudes dēļ iedzīvotāji bija palikuši bez gāzes. Šī apdzīvotā vieta, atbilstoši tās nosaukumam, atrodas pašā Dņepras upes krastā, tiešā Krievijas armijas redzeslokā.

Varbūt viņi vienkārši nolēma apšaudīt šī ciemata iedzīvotājus, varbūt ieraudzīja spilgtos Sarkanā Krusta formas tērpus, bet drīz vien mēs dzirdējām mūsu virzienā lidojošās mīnas.

Viena mīna caur jumtu ielidoja dzīvojamā mājā, bet otra satikās ar zemi 15 metru attālumā no mūsu brīvprātīgā Jurija.

Tikai brīnumainā kārtā ne šoreiz, ne arī piektdienas apšaudes laikā neviens fiziski necieta. Mīnas neuzsprāga, bet tanks trāpīja pa noliktavām un ielām, no kurām cilvēki jau bija aizbēguši.

Taču es nekad neaizmirsīšu to bezpalīdzības atmosfēru un baiļu pilnas acis, kad 30 cilvēki drūzmējās uz gaiteņa grīdas, slēpjoties no šāviņiem aiz biroja ēkas plānajām sienām.

Mikola, brīvprātīgais, kurš mani izmitināja pie sevis, kādu vakaru teica: "Esam izdzīvojuši līdz vakaram – labi, līdz rītam – brīnišķīgi!" Kamēr mani cienāja ar tēju, es pajautāju, kāpēc brīvprātīgo birojā, Mikolas dzīvoklī un daudzos citos dzīvokļos pilsētā logi ir aizlīmēti ar gaismu necaurlaidīgu plēvi. Izrādās, ka tas ir tā paša iemesla dēļ, kāpēc pēc saulrieta pilsētā tiek izslēgtas visas gaismas. Tā cilvēki maskējas pret ienaidnieka apšaudi – tumsa nedod apšaudītājiem redzamus orientierus, tādējādi samazinot "ielidojuma" varbūtību viņu mājās.

Patiešām, dienas laikā es redzēju daudzās rētas, ko mīnas, "Gradi", raķetes un artilērijas šāviņi atstāj uz Hersonas ķermeņa.

Es redzēju vietas, kur Krievijas spēki ar savu haotisko apšaudi atņēma nevainīgu iedzīvotāju dzīvības. Ejot pa ielu, šur un tur uz brauktuves, bērnu laukuma vidū vai pilsētas parkā var redzēt sprādzienu krāterus.

Skatiens apstājas uz sagrautas aptiekas, uz tirgus kioskiem un privātmājām. Te šāviņš iznīcināja maizes ceptuvi, bet te raķetes sprādziens izveidoja bedri piecu metru attālumā no deviņstāvu ēkas. Šī pārtikas preču veikala autostāvvietā atlidoja "Grad" raķete, un vēlāk vēl viena kaujas galviņa nogalināja iekšā esošos pircējus. Šajā ielā raķete norāva galvu vīrietim, kas sēdēja automašīnā, bet šajā autobusa pieturā krievu šāviņš nogalināja jaunu meiteni un brīvprātīgā Dmitro tēvu, un šeit decembrī šrapnelis galvā nogalināja Sarkanā Krusta brīvprātīgo Viku.

Diemžēl līdz ar okupantu atkāpšanos novembrī tā sauktās

"krievu pasaules" šausmas laupīšanas, spīdzināšanas un šaušanas veidā nebeidzās, bet gan pārvērtās haotiskā pilsētas apšaudē, kuras dēļ nekur Hersonā nevar justies droši.

Kad gāju gulēt, klausījos sprādzienu skaņās aiz loga, mēģinādams saprast, vai tā bija "izeja" vai "ielidojums". Cik tuvu uzsprāga kārtējais šāviņš? Vai mums paveiksies izdzīvot līdz rītam? Vai rīt es satikšu visus savus draugus? Ar šādām domām nemiers vēra manas acis ciet, lai es ātrāk aizmirstos klusā miega mierā, cerot, ka rīt šis murgs būs beidzies.

Bet, kad modinātājs ar maigu melodiju mani modināja jaunai dienai, dūkoņa aiz loga atgādināja, ka karš vēl nav beidzies...