Авторську версію українською можна прочитати тут.
Авторскую русскую версию текста можно прочитать тут.
“Тепер – у Латвії”
LSM+ publikāciju sērijā “Тепер — у Латвії” (“Tagad – Latvijā” – no ukraiņu valodas) ukraiņi, kas šeit nokļuvuši kara dēļ, stāsta par to, kā rit viņu dzīve valstī, kas vēl nesen viņiem bija pilnīgi jauna. Seriāla autore – žurnāliste Oksana Puhačova – pati ir izgājusi kara bēgļu ceļus un kopš 2022. gada dzīvo Latvijā.
Jūlijas dzimtā Starobiļska tika okupēta gandrīz vai pirmajā nedēļā pēc pilna mēroga kara sākuma. Civiliedzīvotāji sīvo kauju laikā slēpās pagrabos, bet, kad apšaudes mazliet pieklusa, cilvēki sāka atgriezties savās mājās – un bija jau agresora aizmugurē.
"Mēs jau bijām okupēti, un tas arī viss. Tāpēc uz mums vairs nešāva…
Taču tas nenozīmē, ka kļuva vieglāk. Sākās tvarstīšanas, meklēja visus, kam bija kāda saistība ar Ukrainas bruņotajiem spēkiem, pretterorisma operāciju Donbasā, un citus, pēc okupantu domām, bīstamus cilvēkus," stāsta Jūlija Rudika.
Jūlija bija galvenā grāmatvede vietējā neatkarīgajā medijā. Drīzumā viņa uzzināja, ka viens no viņas izdevuma žurnālistiem aizbraucis no pilsētas, jo uzzinājis, ka viņu jau meklē. Tas pats notika ar citiem viņas kolēģiem. Jūlija neizslēdza iespēju, ka var atnākt arī pie viņas.
Nokļūt tieši Ukrainas valdības kontrolētajā teritorijā varēja, tikai šķērsojot ugunslīniju. Bija tādi, kas riskēja. Tomēr galā nokļūt izdevās tikai dažiem. Atlika tikai ceļš cauri Krievijai: "Tiklīdz deva ziņu mans kolēģis žurnālists, kas bija nonācis Latvijā, mēs ar ģimeni nolēmām aizbraukt. Tā bija vieglāk. Tā mēs varējām nomierināt sevi un zināt, ka galapunktā nebūsim vieni. Ir cilvēki, kas tevi gaida."
Jūlija kopā ar vīru, tobrīd divpadsmit gadus veco meitu un vairākiem draugiem šķērsoja Latvijas robežu jūnija beigās. Bija nakts uz piektdienu: "To atceros,
jo Rīgā, lai arī bijām noguruši, steidzāmies noformēt dokumentus. Priekšā brīvdienas, bija jāsāk šis process.
Labi, ka mans ukraiņu kolēģis un viņa jaunie draugi te bija ar mums visu šo laiku, viņi mūs ļoti atbalstīja."
Jūlijas ukraiņu kolēģis tobrīd jau bija "MediaHub" komandā Rīgā. "MediaHub" ir kopiena, kurā ir pēcpadomju valstu žurnālisti, kas ne pēc savas gribas atrodas Latvijā: "Esmu ļoti pateicīga šiem cilvēkiem. Latvijas teritorijā mēs ieradāmies nakts vidū, un
pēc mums līdz pašai robežai atbrauca mums nepazīstami cilvēki. Kopš tā brīža mūs – kā māte pie rokas – vadāja latviešu draugi.
Nedēļu dzīvojām viesnīcā, par to maksāja "MediaHub". Pēc tam atradām dzīvokli un sākām dzīvot patstāvīgi. Mēs līdz šim laikam draudzējamies ar cilvēkiem no "MediaHub".
Nedēļu dzīvojot viesnīcā, ģimenei bija iespēja mazliet palūkoties apkārt un tikt skaidrībā par nākamajiem soļiem jaunajā vietā: "Mums piedāvāja (palīdzības centrā ukraiņiem Rīgā – O.P.) mājokli, bet ārpus galvaspilsētas. Man ir pusaudze, kurai jāmācās, un es sapratu, ka pilsēta tomēr ir prioritārāka. Taču, ja mēs nepieņemam bezmaksas mājokli no valsts, tad visus tālākos izdevumus uzņemamies paši. Tātad jāmeklē darbs. Bet izvēle parasti ir lielāka pilsētā nekā laukos. Tā mēs arī palikām Rīgā."
Darba vietu Jūlija atrada ceturtajā dienā pēc ierašanās jaunajā valstī.
"Burtiski – gāju pa ielu un taujāju, kam vajadzīgs darbinieks. Nonācu veikalā-noliktavā, tur tieši bija vajadzīgs pārdevējs. Pratu rīkoties ar grāmatvedības programmu, kuru tur izmanto pārdevēji. Uzdevu dažus praktiskus jautājumus, sāku stažēšanos, kas mēneša vietā ilga tikai divas dienas, un tā arī sāku strādāt," viņa atceras.
Par sava Ukrainas medija kolektīvu Jūlijai ir siltas atmiņas. 2011. gadā viņa ar kolēģiem bija pie tā pirmsākumiem un to sekmīgi attīstīja, speciālos treniņos apmācīja kolēģus no citiem izdevumiem. Un, pat par spīti tam, ka viņu nebūt ne mazais žurnālistu kolektīvs pēc "lielā" kara sākuma izklīda pa pasauli, medija vietne turpināja darboties: "Es tā arī paliku galvenā grāmatvede, taču, kā jau visi, strādāju attālināti. Tagad, kad vairs nebija nekādu ieņēmumu, es kopā ar vadību nodarbojos ar grantu projektiem. Ilgojos pēc kolektīva, mēs bijām ļoti draudzīgi un atbalstījām cits citu."
Jūlija strādāja maiņu darbā noliktavā, bet mājās turpināja nodarboties ar Ukrainas mediju. Īsajos pārtraukumos vai arī, ja nebija pircēju, viņa varēja telefonā izdarīt kaut ko nelielu savam medijam.
"Tomēr pēc laika, lai arī ne maza, darbs Ukrainā bija jāatstāj. Strādāt uzreiz divās vietās, kas prasa garīgu darbu, ir grūti. Atpūtas man tikpat kā nebija, es nespēju atslābt. Tas prasīja visus spēkus," skaidro Jūlija.
Noliktavā viņa arī mācījās latviešu valodu. Kolēģi viņai uzrakstīja kārtīgu špikeri, lai viņa varētu atbildēt uz pircēju jautājumiem. Jūlija teic, ka vēl pirms valodas kursiem labi zinājusi skaitļa vārdus un varējusi sarunāties ar pircējiem. Vēlāk sākusi iet kursos un tos turpina apmeklēt joprojām. Pagaidām viņas "kontā" ir sekmīgi nokārtoti A1 līmeņa eksāmeni.
"Tā arī nostrādāju līdz 2023. gada februārim un, iespējams, vēl tur strādātu. Bet tad bija… gadījums.
Veikala-noliktavas īpašnieks visu klātbūtnē, histēriski un neizvēloties vārdus, sakliedza uz savu galveno grāmatvedi. Es biju šokā,"
saka Jūlija. Viņa stāsta, ka viņas vadītājs vienmēr bijis nesavaldīgs, kad runājis ar padotajiem, darbinieki pastāvīgi mainījušies, klātesot ukraiņiem (bet bez Jūlijas tur strādājuši arī citi viņas tautieši), pastāvīgi sūdzējies, ka "Ukrainas un kara dēļ" viņam dārgi jāmaksā par elektrību: "Es to visu ievēroju, taču klusēju un vienkārši darīju savu darbu. Taču šī kolektīvā otrā nozīmīgākā cilvēka atklātā pazemošana mani vienkārši satrieca.
Es sapratu – ja viņš tā izturējās pret savu galveno grāmatvedi, rīt tā var izturēties pret katru no mums. Es uzreiz pie viņa piegāju un teicu, ka vairāk pie viņa nestrādāšu.
Paskaidroju iemeslu."
Jūliju lūdza palikt, izmaksāja prēmiju, uzņēmuma vadītājs pat personīgi atvainojās. Tas nepalīdzēja.
Atsevišķa sižeta līnija Jūlijas dzīvē Latvijā ir saziņa ar vecākiem. Viņi palikuši Starobiļskā. Pēc Jūlijas teiktā, tēvs vairāk klusē, taču māte slavē jauno varu. Abi vecāki sen saņēmuši Krievijas pases.
"Jūlij, ja tā ir, tad tu savus vecākus vari vairs nekad nesatikt. Vai tu to saproti?" jautāju es. Mēs sarunājamies skaistumkopšanas salonā, kurā Jūlija pašlaik strādā.
"Protams. Kopš bērnības atceros, kā mājās runāja, ka PSRS esot bijis labāk.
Tagad PSRS ir pie viņiem, viņi patiešām dzīvo tā, kā pirms trīsdesmit gadiem. Ko gribēja, to dabūja."
Telefonsarunās Jūlijas tuvinieki ne reizi vien stāstījuši, ka, piemēram, tāda pakalpojuma kā elektroniskā rinda (slimnīcā, nodokļu dienestā, sociālajā dienestā – O.P.) pie viņiem vairs nav. Nākas pa vecam ierasties un sēdēt, gaidot pieņemšanu. Veidlapas, kuras iestādēs izsniedz aizpildīšanai, ir uz pelēka papīra ar slikti salasāmu tekstu.
Pasūtīt kaut ko internetā ir neiespējami, jo Ukrainas internetveikali okupētās teritorijas neapkalpo.
"Mātei vietējā tirgū ir vairākas tirdzniecības vietas. Un viņa jau sen nebija braukusi iepirkt preci uz Čerņivciem, Harkivu vai Odesu. Visu pirka internetā. Bet tagad tā nav. Tagad viņa brauc uz Krieviju. Atceries, kā kādreiz čelnoki somās veda preci?" noplāta rokas Jūlija.
"Es uz turieni noteikti nebraukšu, tas ir izslēgts. Krievija nav mana valsts."
Aizejot no darba noliktavā, Jūlija saprata, ka vēlas nopelnīt dzīvokļa īrei un realizēt sevi interesantā darbā. Attīstīties.
"Man meita ieteica. Saka – mammu, nu tev taču tik skaisti izdodas taisīt manikīru un pašai tas patīk, pamēģini! Tā arī viss sākās," smaida Jūlija.
Vēl Ukrainā Jūlija bija beigusi manikīra kursus – teic, ka sava prieka pēc. Galvenā grāmatveža darbā vajadzīga atpūta no skaitļiem, un manikīrs, ko viņa taisīja sev un pāris draudzenēm, viņai sagādāja emocionālu atslodzi. Jūlija nopirka visus vajadzīgos instrumentus. Nodarbe ļoti patika, taču tā arī palika tikai vaļasprieks.
Jūlija pabeidza manikīra un higiēnas kursus arī Latvijā. Paņēmusi dokumentus, devās uz Valsts ieņēmumu dienestu: "Es nezināju, ka to (reģistrēties kā pašnodarbinātajai – O.P.) var arī patstāvīgi no mājām.
Atnācu ar šiem diplomiem, bet man saka – visu var izdarīt no mājas datora.
Pēc tam es tā arī rīkojos, toties tad man labi paskaidroja un parādīja, kādi nodokļu dokumenti man būs jāiesniedz un kā tos aizpildīt."
Jūlija, visu dzīvi nostrādājusi ar skaitļiem, veidlapām un formulāriem, visas grāmatvedības un nodokļu lietas dara pati: "Nezinu, kā citiem, bet man tas grūtības nerada. Var teikt, ka pati atskaišu sistēma šeit ir vienkārša."
Pieņemt klientes mājās Jūlija jau no paša sākuma neplānoja, tāpēc iepazinās ar to, kā notiek lietas vairākos Rīgas skaistumkopšanas salonos, jo gribēja noslēgt līgumu par darba vietas īri. Tā viņai tagad ir pašā Rīgas sirdī: "Sākumā man bija salona klientes, bet tagad ir arī savas. Pieraksts pie mums ir elektronisks, un pie mana vārda ir piezīme, ka esmu no Ukrainas."
Klienšu ir daudz, un visas ir atšķirīgas. Taču sarunas par karu ar meistari ukrainieti viņas tikpat kā neuzsāk: "Cilvēki ir pieraduši un par to vairs nerunā." Nav ne patiesa līdzpārdzīvojuma, ne atklāta ļauna prieka:
"Tiesa, ir bijis, kad kāda madama mēģina vērst sarunu virzienā, ka Krievija Ukrainā "visu dara pareizi". Es klusēju, bet pēc tam viņa no manis aiziet, bet es visa trīcu un raudu. Tagad esmu iemācījusies nepieļaut tādas runas."
Ar klientēm Jūlija runā četrās valodās – ukraiņu, latviešu, krievu un angļu. Sāk ar latviešu vai angļu – jo nezina, kas pie viņas atnākusi. Pēc tam jau kļūst skaidrs, vai pāriet uz ukraiņu vai krievu valodu.
"Reiz pie manis atnāca gados jauna sieviete. Mēs sākām runāt angliski, abas sapratām, ka šī valoda mums ir ērta, mēs viena otru saprotam, un tā arī norunājām gandrīz līdz beigām. Kāda brīdī man svītera piedurkne nedaudz pavilkās uz augšu, un jaunā sieviete ieraudzīja manu rokassprādzi ar Ukrainas kontūrām. Un pārsteigti jautāja skaistā ukraiņu valodā: "Так ви з України?" (Tātad jūs esat no Ukrainas?) Ak, kā mēs toreiz pasmējāmies…
Pašai Jūlijai ukraiņu valoda ir ļoti tīra, un runā viņa ļoti viegli un tekoši. Starobiļska atrodas Ukrainas austrumos, tajā pusē cilvēki runā lielākoties krieviski. Tur, lai iemācītos labi runāt ukrainiski, vajag pacensties, un tas, ka viņai nav akcenta, mani gan pārsteidz, gan priecē.
Pēc tam Jūlija man parāda "sava" salona zāli, ieved katrā kabinetā: "Esmu ļoti apmierināta, ka esmu nonākusi tieši šeit. Nesen pabeidzu vaksācijas kursus. Salons attīstās, un es tam līdzi."
