● Oryginał w języku polskim można przeczytać tutaj.
● Русский перевод доступен здесь.
Viss aizsākās 2017. gadā ar filmu "Barburka" (Barbórka), kas attēloja interesantu ainavu no Silēzijas – reģiona, kurā piedzima Mariušs Duka (Mariusz Duka) un kurš devis nosaukumu tajā pašā gadā dibinātajai biedrībai.
"Barburka", kas pazīstama arī kā "Ogļraču diena", ir tradicionāla ogļraču svētku diena, kas Polijā tiek atzīmēta 4. decembrī — labas nāves un grūta darba patroneses Sv. Barbaras dienā. Tādu informāciju varam lasīt tiešsaistes enciklopēdijā. Savukārt 2005. gada Maceja Piepšicas (Maciej Pieprzyca) režisētā filma "Barburka" stāsta par akadēmijā uzaicinātu ziepju operas zvaigzni Jakubu Skoverski (Jakub Skowierski), kurš satiek raktuvju strādnieci Barbaru. Tā ir sava veida "divu pasauļu" — Varšavas un Silēzijas — satikšanās.
Asociācijas "Silesia" rīkoto lielāku kino notikumu vēsture aizsākās 2018. gadā, kad novembrī tika organizēts Poļu patriotisko filmu festivāls. Neatkarības atgūšanas simtgades svinību ietvaros īstenotais projekts tika līdzfinansēts no Polijas Ārlietu ministrijas poļu diasporas fondiem.
Latvijas iedzīvotāji varēja noskatīties tādas filmas kā "Pilsēta 44" (Miasto 44), par Varšavas sacelšanās traģēdiju (rež. Jans Komasa (Jan Komasa)), "Melnā ceturtdiena. Janeks Višņevskis krita" (Czarny czwartek. Janek Wiśniewski padł; rež. Antoni Krauze), kas stāsta par dramatiskajiem notikumiem Polijas piekrastē 1970. gada decembrī, kā arī Vladislava Pasikovska (Władysław Pasikowski) režisētā "Džeks Strongs", kas veltīta stāstam par pulkvedi Rišardu Kukliņsku (Ryszard Kukliński) - cilvēku, kurš sadarbojās ar CIP un tika nosaukts par "aukstā kara laika aktieri".
Nākamais "Silesia" rīkotais pasākums notika gadu vēlāk — 2019. gada novembrī, kad Rīgā tika prezentētas poļu režisora Staņislava Bareja (Stanisław Bareja) filmas, kas izsmēja Polijas Tautas Republikas pelēkās realitātes absurdu. Festivāla ietvaros tika rādītas trīs filmas: "Lācis", "Brunets vakara krēslā" un "Kas man būs, ja mani noķersi?" (Miś; Brunet wieczorową porą; Co mi zrobisz, jak mnie złapiesz).
Pandēmijas laikā Latvijā bija poļu kino pauze, "Silesia" rīkotais festivāls atgriezās Rīgā 2023. gada rudenī.
Toreiz tika rādītas tādas filmas kā "Labākais", "Sonāte" un "Dievi" (Najlepszy; Sonata; Bogowie). Skatītāju rindās bija gan latvieši, kuri interesējas par poļu kultūru, gan Ādažos izvietotā Polijas militārā kontingenta karavīri, Latvijas Poļu savienības nodaļu un citu poļu asociāciju pārstāvji, kā arī vienkārši laba kino cienītāji. Festivāla atklāšanas ceremonijā piedalījās arī Polijas vēstniecības Rīgā pārstāvji.
Festivāls notika arī šogad: tika demonstrēta Kšištofa Langes (Krzysztof Lange) režisētā filma "Marts '68" un Pāvela Hmeļevska filma "Medības".
"Tās ir filmas ar unikāliem stāstiem, kas noteikti paliks atmiņā. Nevar arī noliegt, ka abām filmām ir lielisks aktieru sastāvs. Noteikti bija vērts tās apskatīt," portālam LSM.lv stāsta organizators Mariušs Duka, vēlāk atzīmējot, ka "Silesia" rīkotajā festivālā filmu atlase ir rūpīgi pārdomāta.
"Tā nav nejauša.
Mēs vienmēr cenšamies iepazīstināt skatītājus ar neparastām filmām ar aizraujošiem stāstiem.
Pirms 6 gadiem prezentējām pirmo filmu "Barburka", kas toreiz skatītājiem raisīja daudz pozitīvu emociju. Pēdējos gados esam prezentējuši daudzas interesantas poļu filmas, kas atstājušas spēcīgu iespaidu uz Latvijas skatītājiem. Īpaši Staņislava Bareja filmu festivāls, kurā tika svinēta Polijas neatkarības atgūšanas 100. gadadiena, un pagājušā gada festivāls, kura laikā rādījām tādas filmas kā "Labākais" un "Dievi," portālam LSM.lv skaidro organizators Duka.
Kad jautāju Mariušam Dukam, kādi ir viņa plāni nākamajam gadam, viņš atbild: vēl nezinu, bet mēs noteikti vēlētos festivālu organizēt vēlreiz. Detaļas, visticamāk, uzzināsim tikai nākamā gada vidū.
Jāatzīst, ka "Silesia" rīkotie festivāli ir iespēja iepazīt Latvijā ne tik bieži sastopamo poļu kultūru.
Kā norāda Latvijas Poļu savienības sekretāre Kristīne Kuņicka, "Mariuša Duka organizētais festivāls jau daudzus gadus ir bijis vērienīgs pasākums. Domāju, ka Rīgā, kur notiek mazāk poļu pasākumu, nekā Daugavpilī, poļiem tas ir nozīmīgs notikums. Tas arī dod iespēju Latvijas skatītājiem iepazīt poļu kino." Savukārt "K. Suns" pārstāvis Juris Zviedris 2019. gadā uzsvēra, ka "festivāls ir unikāla iespēja Latvijā apskatīt poļu filmas, kuras Latvijas kinoteātros ir retums".
Iespējams, ka tuvākajā laikā kaut kas mainīsies, iespējams, drīz Latvijā būs vairāk poļu filmu. Bet pagaidām es jautāju apvienības "Mozaīka" valdes priekšsēdētājai Kristīnei Garinai, kā viņai patika filma "Sieviete no...".
Viņa pauda, ka filma ir nozīmīgs notikums Latvijai. Tas ir stāsts par transpersonu, bet tas ir arī stāsts, ar kuru var identificēties Latvijas sabiedrības vecākā daļa, stāsts par pāreju no komunisma uz brīvo tirgu.
Pārmaiņu laiki, kurus mēs visi pārdzīvojām, bija vienādi, neatkarīgi no tā, kas jūs bijāt (...)
Filma efektīvi cīnās ar stāstījumu, ka transpersonas ir Rietumu izgudrojums vai tikai kādas iedomātas jaunas dienaskārtības produkts. Visa šī "transpanika" pazūd, kad mēs saprotam, ka transpersonas vienmēr ir bijušas mums apkārt, pat tajos tumšajos padomju varas laikos. Gan poļi, gan latvieši ir piedzīvojuši tādas pašas politiskās un ģeopolitiskās pārmaiņas mūsu dzīvē"
Varbūt uzrakstīsim vienreiz ko vairāk par šo filmu, bet pagaidām jau iepriekš aicinām uz 6. poļu filmu festivālu, ko organizēs "Silesia" 2025.gadā
No poļu valodas tulkoja Alina Smiļgina, J. Pilsudska Daugavpils Valsts
ģimnāzijas absolvente un Varšavas Universitātes studente.
