Atslēgas

Atslēgas: "Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pieņemšana"

Atslēgas

Atslēgas. Nacistu okupācija - no vilka nagiem lācim klēpī

Atslēgas. 1940. gada okupācija – valsts izlaupīšana un sagraušana

1940. gada okupācija. PSRS – zagļu un slepkavu valsts

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

1940. gada jūnijs. Padomju Savienība okupē Latvijas Republiku. Valsts tiek nograuta līdz pamatiem. Bet kas ir valsts pamats? Tie ir cilvēki. Cilvēkiem okupācija bija laupīšana. Šis būs prātam neaptverams stāsts par pieciem laupīšanas viļņiem viena gada laikā. Šodien to sauc par Baigo gadu.     

Atpakaļ raugoties, vēsture šķiet vienkāršāka nekā tad, kad to piedzīvo. Tagad ir acīmredzams – Latvijas 1940. gada okupācija bija izlemta jau gadu iepriekš, kad tika noslēgts Staļina–Hitlera neuzbrukšanas pakts. Jau 1939. gada rudenī Latviju pārpludināja padomju karabāzes, un nākamās vasaras straujie notikumi bija tikai loģisks nenovēršamības gals:

  • 16. jūnijā – Maskavas ultimāts,
  • 17. jūnijā – armijas ienākšana,
  • 20. jūnijā – marionešu valdība,
  • 14.–15. jūlijā – viltus Saeimas vēlēšanas,
  • 21. jūlijā – Saeimas lēmums par padomju varu,
  • 5. augustā – Latvijas pievienošana PSRS.

Mazāk nekā divu mēnešu laikā valsts bija iznīcināta. Nākamos 50 gadus par šīs patiesības pieminēšanu cilvēkus bāza cietumos. Šodien to māca pamatskolā.

Tomēr arī šodien netrūkst tādu, kas acīmredzamo patiesību negrib pieņemt kā stūrgalvīgi pirmklasnieki. Visgrūtāk to ir pierādīt Krievijas Federācijas (agrāk PSRS) vēstniecībai. 1940. gadā tieši no turienes tika diriģēta melīgā Latvijas nolaupīšanas parāde. Staļina emisārs Andrejs Višinskis no balkona latviski sauca: "Lai dzīvo brīvā Latvija!" Naivie ļaudis uzgavilēja meliem un nenojauta, ka paši padarīti par melu skrūvītēm. Presē publicētajā attēlā viegli pamanīt, ka tā ir fotomontāža – žogs atrodas pavisam citur, un ļaudis skatās sāņus no oratora. Citā attēlā, kas nav viltots, redzams, ka iela ir patukša un lielu tās daļu aizsedz koks. Šodien teiktu – viltus ziņa! Cik atpazīstams lielā kaimiņa rokraksts arī šodien, vai ne? Pamēģināsim ar šodienas sajūtām iztēloties – kā būtu, ja tie ļaudis, kas attēlā stāv uz ielas, būtu mēs? Kā valsts iznīcināšanu izjūt parasts ierindas cilvēks?

Noguldījumu nacionalizācija 

Loģiski, ka cilvēki bija satraukti. Neziņa par nākotni atmodina glābšanās instinktu. Sākās drudžaina preču iepirkšana un naudas izņemšana no bankām. Maskavas ieceltā valdība reaģēja zibenīgi – jau vasarā ieviesa limitu noguldījumu izņemšanai. Vēlāk, kad latu aizstāja rublis, katram kontā atstāja tikai 100 latus, pārējo nozaga. Tāpat nozaga visu, ko cilvēki glabāja banku seifos.

Tev pašam bija jāierodas bankā un jāatdod viss seifa saturs. Ja neieradies, seifu vienkārši uzlauza.

Nacionalizācijas aktos var lasīt – kādai Almai Čakstei atņemti 1000 lati un 2 miljoni britu mārciņu. Kādai Marijai Fismanei, klāt neesot, – zelta un sudraba lietas: pulkstenis, pūdernīca, zupas kausiņš, dakšas, tababas doze... Protams, cilvēki protestēja. Protams, bez rezultātiem.

Skolotāji Abrams un Terēze Tumarkini 24. augustā Finanšu ministrijai rakstīja:

"Mēs laipni lūdzam atcelt lēmumu un atļaut mums saņemt vismaz sekojošas lietas: broša, kas ir mātes kāzu dāvana; pulkstenis, kas man ir jālieto; tehnikas emblēma, kas ir skolnieku dāvana (savienota ar pulksteņa saiti); sudraba trauki viena kilograma un 60 gramu kopsvarā, ko mēs lietojam gadiem ilgi. Gandrīz visas aizturētās lietas ir mantojums vai dāvanas. Īpašumu vai lielāku naudas līdzekļu mums nav."

Privātā biznesa nacionalizācija

Vai spējat iedomāties? Jums pieder grāmatu veikaliņš (vai varbūt beķereja), un jums to atņem. Arī vi...
Vai spējat iedomāties? Jums pieder grāmatu veikaliņš (vai varbūt beķereja), un jums to atņem. Arī visu uzņēmuma naudu bankā atņem. Un pēc tam vēl liek nomaksāt nodokļus par iepriekšējo gadu. Ja nevarat samaksāt, jums atņem arī jūsu personiskās mantas.

Otrs laupīšanas vilnis iznīcināja visu privāto biznesu. Jau līdz augustam nacionalizēja gandrīz 1000 uzņēmumu ar vismaz 10 darbiniekiem, līdz nākamā gada februārim – ar pieciem darbiniekiem, bet līdz maijam – arī atlikušos mazos veikaliņus. Viss īpašniekiem piederošais – ēkas, iekārtas, mēbeles, nauda, veikalu preces – viss, ko tu gadiem biji sūri grūti cēlis, tev vienkārši bez atlīdzības jāatdod valstij. Vēl trakāk – kad viss bija atņemts, no tevis vēl piedzina nodokļus par pēdējo biznesa gadu. Helmāram Rudzītim atņēma viņa dibināto apgādu "Grāmatu draugs" un skaņuplašu fabriku "Bellacord Electro". Uzņēmumu naudu viņš bija glabājis Latvijas Bankā – atņēma arī to. Naudas nodokļu nomaksai viņam vairs nebija.

1941. gada pavasarī Rudzītis rakstīja Finanšu tautas komisāram. Velti rakstīja: "Pēc savas sociālās izcelšanās esmu strādnieka dēls un pie turības tiku vienīgi ar ideju par labu grāmatu sniegšanu tautai par lētu cenu. Esmu nodevis valstij visus savus uzņēmumus priekšzīmīgā stāvoklī un pilnīgi bez parādiem, arī visus nodokļus esmu kārtīgi maksājis un būtu arī atlikušos nomaksājis. Nebūtu taisnīgi vēl atņemt pēdējos līdzekļus nodokļu samaksai, tad nodot tiesai kā nodokļu nemaksātāju un atņemt dzīvokļa iekārtu, kura tomēr tālu nevar segt nodokļu summu. Sociālisma valsts dibinās uz taisnības principiem, kas izpaužas arī visos Staļina Konstitūcijas pamatos."

Rudzītis bija jauns un apsviedīgs, 1944. gadā viņš no komunistiem aizbēga un vēl gadu desmitiem bija ražīgs izdevējs trimdā.

Namīpašumu nacionalizācija 

Vai spējat iedomāties? Jums pieder māja (vai varbūt dzīvoklis), un jums to atņem. Platība esot par l...
Vai spējat iedomāties? Jums pieder māja (vai varbūt dzīvoklis), un jums to atņem. Platība esot par lielu. Salaiž iekšā jums nepazīstamus cilvēkus un pašam ierāda vien pāris istabas. Vai arī pavisam liek izvākties. Jūsu mēbeles turpina lietot tie citi.

Ļaunāk klājās būvuzņēmējam Ludvigam Neiburgam, viņš bija jau stipri gados, kad zaudēja gan savu būvfirmu, gan visus īres namus. Viņu no kājām nosita trešais laupīšanas vilnis – namīpašumu nacionalizācija. Un arī viņam padomju vara lika maksāt nodokļus, gandrīz pusmiljonu latu, vēl par 1939. gadu, kad tādas padomju valsts te nemaz nebija. Tiesa aprakstīja visu izputinātā Neiburga mantu.

Personīgo mantu nacionalizācija 

Vēlāk, 1941. gada pavasarī, personiskās mantas ar valdības rīkojumu cilvēkiem tika atņemtas jau masveidā. Tas bija ceturtais laupīšanas vilnis, visabsurdākais – iedzīves atņemšana tā sauktajiem "nestrādājošajiem elementiem". Par tādiem sauca visus bijušos privātīpašniekus, tie bija "buržuji, kuri kļuvuši bagāti uz strādnieku šķiras rēķina". Pie tevis mājās ieradās trīs cilvēku komisija (plus sētnieks un kaimiņš par liecinieku) un aprakstīja, kā bija teikts valdības rīkojumā, "visas mantas, kuras mājas sadzīvē ir liekas". Vērtslietas, mēbeles, paklājus, automašīnu, naudu, gleznas, traukus, mūzikas instrumentus, pat grāmatas un apģērbu.

Valsts pateica, ka tavas personīgās mantas tev ir liekas. Un atņēma. Paturēt ļāva katram vienu gultu un divas segas, divus šķīvjus un karotes, trīs apavu pārus, divus mēteļus, divas cepures... Grāmatas – tikai tās, kas vajadzīgas darbam. Vērtslietas – tikai laulību gredzenus. Ak jā, un vēl divus spaiņus!

Paralēli šai laupīšanai tika arī sastādīti aplaupīto cilvēku saraksti – lielākoties tie bija tie 15 tūkstoši, kurus vēlāk, 1941. gada 14. jūnijā, deportēja uz Sibīriju. Ludvigs Neiburgs ar kundzi Almu bija paglābušies savās lauku mājās, tāpēc izsūtīja tikai vienu viņu meitu. Rīgā viņi uzdrošinājās atgriezties tuvāk kara beigām. Un – tavu pārsteigumu!

Vai spējat iedomāties? Vienā dienā pie jums mājās ierodas sveši cilvēki un atņem jums jūsu personisk...
Vai spējat iedomāties? Vienā dienā pie jums mājās ierodas sveši cilvēki un atņem jums jūsu personiskās mantas. Kurpes, apģērbus, mēbeles, traukus, dārglietas, automašīnu - tikpat kā visu. Atļauj paturēt katorgas minimumu - divus šķīvjus, divas cepures, divus spaiņus… Kāpēc? Jo valsts ir pateikusi - šīs mantas jūsu sadzīvē ir liekas. Jūs esat liekēži.

1944. gada novembrī Alma Neiburgs raksta Rīgas pilsētas izpildkomitejai: "Par manu prombūtnes laiku manu dzīvokli Brīvības ielā aizņēmis ģenerālis Dambergs. Gribēju izņemt no dzīvokļa manas nenorakstītās personīgās lietas, bet mani nelaida ieiet. Ievērojot mana vīra lielos nopelnus Latvijas celtniecības laukā, viņa lielo vecumu un nespēju pašam sev uzturu sagādāt, laipni lūdzam izlikt mūsu personīgās mantas un mēbeles un ierādīt mūsu sētas dzīvoklīti tai pašā namā. Esmu ar mieru ģenerālim atstāt vajadzīgās mēbeles lietošanā."

Kā par brīnumu, Neiburgiem tiešām atdeva atlikušās mantas un ļāva ievākties citā, daudz mazākā dzīvoklī pašiem reiz piederējušā mājā. Toties ģenerālmajors Voldemārs Dambergs dabūja jaunas mantas no citiem tukšiem dzīvokļiem, arī divus flīģeļus.

Buržujiem mūzikas instrumentus atņēma kā liekus, bet padomju ģenerālim sagribējās divus flīģeļus. Krievu kareivim, kas pacēla sarkano karogu virs Reihstāga, uz rokas bija trīs pulksteņi...

Zemju nacionalizācija 

Piektais laupīšanas vilnis bija vismasveidīgākais, tas aizmēza visu privātīpašumu laukos.  Jau 1940. gada jūlijā visa zeme tika pasludināta par valsts īpašumu, zemnieki savas pašu smagā darbā celtās saimniecības drīkstēja paturēt tikai lietošanā, un arī tikai 30 hektārus. Ja tev bija vairāk, to atņēma un izdalīja bezzemniekiem. Vissmagāk arī šoreiz sita pa turīgajiem. 1941. gada martā valdība lēma veidot tā sauktos mašīnu un zirgu iznomāšanas punktus – vietas, kur trūcīgie laucinieki varēja no valsts aizņemties lauku tehniku. Kur valsts to ņēma? Elementāri – atņēma!

Katrā pagastā izvēlējās vienu vissekmīgāko saimniecību un īpašniekus no tās vienkārši patrieca.

Uz padomju iestādēm atkal velti plūda izmisuma vēstules.

Vai spējat iedomāties? Jums pieder zemnieku saimniecība, dārga, par kredītiem sapirkta tehnika, un j...
Vai spējat iedomāties? Jums pieder zemnieku saimniecība, dārga, par kredītiem sapirkta tehnika, un jums to visu atņem. Jūsu māju pārtaisa par tehnikas nomas punktu, jūsu traktorus lieto citi un valsts par to iekasē naudu. Jūs pašus izmet no mājas vienas dienas laikā.

Austra Ozoliņa no Vitrupes pagasta: "Ģimenē esam seši cilvēki, divi ir pāri par 75 gadiem un divi mazi bērni. Tā kā mums nav inventāra, ar ko zemi apstrādāt, tad ļoti lūdzu dot mums no mūsu bijušās saimniecības vienu arklu, ecēšas, darba ratus un ragavas. Bez visa tā man ir viens liels personīgs lūgums. Man mazai esot, nomira vecāki, un mani audzināja vectēvs. Pie viņa arī līdz precībām strādāju. Projām ejot, viņš man dāvināja šķērsdrošku un 1000 latus, par kuriem nopirku zirgu. Tā kā man no mirušā vectēva šī droška ir vienīgā piemiņa, ko būtu ļoti sāpīgi zaudēt, tad ļoti lūdzu man viņu piešķirt un, ja būtu iespējams, tad arī zirgu."

Elijašs Punāns no Kārsavas pagasta: "Ar politiku nekad neesmu nodarbojies. Tā kā esmu 73 gadus vecs, lasīt un rakstīt nepratējs, kaut cik redzamu sabiedrisko stāvokli nespētu ieņemt. Visu mūžu veicu tikai godīgu darbu. Izaudzināju desmit bērnus, no kuriem seši dēli. Ar kopējiem spēkiem esam paplašinājuši savu saimniecību no 6 uz 32 hektāriem, kura mums bija vienīgais ienākuma avots ģimenes uzturēšanai. Esam nosusinājuši laukus, apšuvuši ar ķieģeļiem dzīvojamo māju, uzcēluši sīklopu kūti. Apsolos arī turpmāk visus darbus izpildīt laikā un pēc plāna."

"Atslēgas"

Dokumentāls vēstures raidījumu cikls Latvijas Televīzijā par nozīmīgākajiem mūsu valsts gadsimtu senās vēstures notikumiem. "Atslēgas" ir Mārtiņa Ķibilda autorraidījums, kurā var tikt pausts arī autora viedoklis vai attieksme.

Par nomas punktu nabagiem pārtaisīja arī Kārļa Ulmaņa dzimtās mājas "Pikšas", tolaik tajās saimniekoja viņa brāļadēls Vilis. Ieradās komisija, aprakstīja visu mantu, un jau nākamās dienās vakarā Vilis ar sievu un trim maziem bērniem tika patriekti no mājām. Tajās vēlreiz atgriezās tikai vidējais puika Gunārs. Promejot viņam bija pieci gadi, atgriežoties – 56. Lielāko daļu mūža Gunārs bija nodzīvojis Sibīrijā. "Pikšās" viņš izveidoja muzeju nobendētajai Latvijai un saviem tuviniekiem. Pagājušajā ziemā pats devās pie viņiem.

Kad tevi aplaupa vai nogalina tavu tuvinieku, tu sauc palīgā valsti. Bet ko darīt, ja laupītājs un bende ir pati valsts? Neiespējami to šodien iedomāties? Neiespējami tas šķita arī toreiz, bet tieši tā notika. Zagļu un slepkavu valsts Padomju Savienība cilvēkam atņēma visu – tēva pulksteni, tēva mājas, tēvzemi un pašu tēvu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti