Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Nedzirdīgajiem

Aizliegtais paņēmiens. Operācija: «Dzīve uz ielas»

Atslēgas: «Ideoloģiju karš kapos, kas nenorima 60 gadus»

1929.gada teroristu sprādziens Meža kapos – sākums «pieminekļu kariem»

1929.gada jūnijs. Teroristu sprādziens Rīgas Meža kapos parauj gaisā vājprātīgu kara vilni. Ideoloģiju karš 600 metru garā kapu alejā nerimst 60 gadus. Naidīgas varas apmētājas ar līķiem kā ar lielgabalgaļu. Vai nu tas ir galā?

Pieminekļu karu vēsture

"Atslēgas"

Dokumentāls vēstures raidījumu cikls Latvijas Televīzijā par nozīmīgākajiem mūsu valsts gadsimtu senās vēstures notikumiem. "Atslēgas" ir Mārtiņa Ķibilda autorraidījums, kurā var tikt pausts arī autora viedoklis vai attieksme.

Raidījuma ēterā ceturtdienās plkst. 21.15 un pēc tam replay.lv un lsm.lv. 

Pieminekļus ceļ, lai tie kalpotu par simboliem. Tāpēc bieži tajos iekaļ citus, jau esošus un pazīstamus simbolus. Tāds ir arī piemineklis Jelgavas atbrīvotājiem no Bermonta-Golca armijas, to atklāja 1932.gadā. Tēlnieks Kārlis Jansons šim jaunajam uzvaras simbolam izvēlējās latviešiem saprotamus tēlus – Lāčplēsi un Melno bruņinieku. Akmens valoda runā bez vārdiem – uzvarētājs latvietis ar kāju ieminis zemē nīsto vācieti. Nav brīnums, ka 10 gadus vēlāk, vācu okupācijas laikā, Jelgavas vietvaldis Valters fon Mēdems Melnā bruņinieka figūru lika nokalt. Viņš pats bija “melnais bruņinieks” – karojis Bermonta armijā un Golca Landesvērā. Taču vēl pēc dažiem gadiem padomju okupanti uzspridzināja jau visu pieminekli, viņiem nederēja neviens no mīta tēliem. Viņiem bija pašiem savs – Lāčplēša vietā uzslēja Ļeņinu.

 

Pieminekļu kari ir seni kā cilvēce, un pa pilnam to bijis arī 20.gadsimta Latvijā.

Latviešu boļševiki gāza bronzas carus, latviešu nacionālisti – vācu okupantus, krievu okupanti – latviešu nacionālistus un vācu okupantus, brīvību atguvušie latvieši – krievu okupantus.

Kariņš norisa ne tikai pilsētu ielās un laukumos, mierā nepalika arī kapi. Un izrādās, kapu postīšanas vilni mūslaiku vēsturē sākuši nevis ļaunie citi, bet mēs paši, latvieši. Šis būs viens kriminālromāna cienīgs stāsts, kas aizsākās 1929.gadā Rīgas Meža kapos.

Ansamblis vācu karavīriem

1929.gadā apritēja 10 gadi kopš Rīgas atbrīvošanas no Stučkas komunistiem. 22.maijā, tieši atbrīvošanas gadadienā, Meža kapos atklāja Brāļu kapu ansambli kritušajiem atbrīvotājiem – Landesvēra vācu karavīriem. Piņķerīgās pagātnes un nokaitētu nacionālo attiecību dēļ latviešu sabiedrība šādu savas galvaspilsētas vēstures godāšanu uztvēra gariem zobiem.

Baltijas Landesvērs (jeb zemessardze) bija Ulmaņa pagaidu valdības pirmā militārā struktūra, un sākotnēji tajā cīnījās kopā latviešu un vācu vienības. Vācu komandieris fon der Golcs ar viltu panāca, ka Rīgas atbrīvotāju gods tika vāciešiem, jo Jāņa Baloža latviešu vienības viņš atstāja frontes aizmugurē. Tamdēļ brīvajā Latvijā 22.maijs bija lieli svētki tikai vācbaltiešiem, bet ne latviešiem.

Naidu vairoja arī tas, ka starp Landesvērā dienošajiem vācbaltiem un vāciešiem ne mazums bija pret neatkarīgu Latviju.

Viens no Golca Rīgas atbrīvotājiem bija tas pats vēlākais nacistu ideologs fon Mēdems. Kaldams nost Jelgavas Melno bruņinieku, viņš sludināja: "Latvijas valsts bija radusies tikai konjunktūras dēļ. Viss, kas šeit noticis 20 gados, lielajā vēsturē ir ļoti mazvērtīgs... Daudz lielāka nozīme ir tam, ka jūsu tauta šos 700 gadus ir dzīvojusi savā zemē, bet nevis tam, ko jūs šais 20 gados ieguvāt, tirgojoties ar žīdiem.” Fon Mēdemam bija iemesls būt cemmīgam.

Vien divas nedēļas pēc pieminekļa atklāšanas, naktī uz 9. jūniju, tautu naida pulvermuca eksplodēja – tiešā nozīmē. Nezināmi teroristi (visticamāk, kreisi latviešu ekstrēmisti) kapu pieminekli uzspridzināja. Ansambli veidoja memoriālā siena ar kritušo vārdiem, un virs tās – granīta obelisks ar iekaltu krustu.

Šis akmens milzenis sašķīda lauskās. Kaut terorisms tolaik bija iecienīta politisko rēķinu kārtošanas maniere, nekad nekas tāds nebija noticis kapos.

Padomju okupantu ierašanās

Formāli latviešu sabiedrība vandālismu nosodīja, kaut gariem zobiem un arī ne visi. Valdība pieminekļa atjaunošanai piešķīra naudu, bet vācu karavīru biedrība no tās atteicās un latviešus lamāja par aku indētājiem. Latviešu prese nepalika parādā – vācbalti ar pompozo pieminekļa atklāšanu paši esot izprovocējuši pretreakciju. Avīze "Sociāldemokrāts" piemineklim bija veltījusi indīgu rakstu “Atbrīvotāji”, no kuriem Latvija bija jāatbrīvo.

Pieminekli atjaunoja, naida liesmas norima, tomēr zemdegas mānīgajā kapu meža klusumā palika gruzdam. Necik ilgi, un latvieši izspēlēja vēl pompozāku ideoloģisku prettriecienu. 1927.gadā bija miris pirmais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste, viņa kaps atradās netālu no vēlāk tapušā Landesvēra ansambļa. 1935.gadā, jau Ulmaņa diktatūras laikā, kad viss vāciskais tika vēl brašāk nīcināts, oficiālā vara atklāja Čakstes pieminekli (tēlnieks, starp citu, tas pats Jansons, Jelgavas Lāčplēša autors). Līdz tam Landesvēra ansamblis atradās visprominentākajā kapu vietā, centrālās Austrumu alejas galā, un to labi varēja saskatīt jau no ieejas vārtiem. Granīta Čaksti uzslēja tam tieši priekšā! Lepnā aleja tagad veda nevis vairs pie vācu, bet pie vissvarīgākajiem latvju pīšļiem. Bail iedomāties, cik reizes kapā apgriezās pats Čakste. Dzīvs būdams, viņš bija darījis visu tautu saticības, ne naida vairošanai.

Un tad ieradās padomju okupanti. Viņu primitīvajai ideoloģijai kaitīgs bija viss bijušais. Fon der Golcs vai Čakste, kāda starpība – abi fašisti!

Landesvēra ansambli uzspridzināja otrreiz, šoreiz – pavisam. Čakstes ansambli bailēs no latviešu protestiem atstāja, taču priekšā aizstādīja kokus blīvās rindās un vēl uzlika milicijas sargposteni ar prožektoru, lai “gnīdas nacionālisti” nelien klāt. Bet līda tāpat.

Kārļa Ulmaņa diktatūras laikā viss vāciskais tika nīdēts, īpaši jau Landesvēra Rīgas atbrīvotāju tēls, kas latviešiem rīvēja kantis. 1935.gadā tieši priekšā Landesvēra brāļu kapiem uzslēja kapu pieminekli pirmajam Latvijas Valsts prezidentam Jānim Čakstem. Cēlā kapu aleja tagad veda ne vairs pie vācu, bet pie vissvarīgākajiem latvju pīšļiem.

Kapos tvarsta patriotus

Nolikt ziedus vai sveci pilsētas centrā pie Brīvības pieminekļa nozīmēja garantētu tikšanos ar Valsts drošības komiteju. Taču nomaļajos kapos čekisti nespēja tik modri cīnīties pret zudušā valstiskuma pieminēšanu. Kulmināciju šādas klusā protesta akcijas sasniedza Mirušo piemiņas dienā. 1967.gadā LPSR komunistu vadītājam Augustam Vosam ziņoja, ka Meža kapus vienā vakarā apmeklējuši 70 tūkstoši cilvēku, likuši sveces arī pie Mātes tēla Brāļu kapos un pie “buržuāziskās Latvijas darbinieku kapiem” – Čakstes, Meierovica, Baloža...  Čekistu kapos bija ka biezs, daudzus sveču licējus arestēja. Tie, kas netika pie Čakstes, lavījās uz agrāko Landesvēra ansambli – nu latviešiem arī tas bija gaišs simbols vecajiem, labajiem laikiem.

Ar patriotu tvarstīšanu kapu kari nebeidzās. Nelaimīgā aleja tika izvagota ar jauniem ierakumiem. Burtiski ierakumiem. 1960.gadu vidū tepat priekšā kokos paslēptajam Čakstem sāka rakt mirušos padomju revolūcijas un kara veterānus. Sākumā – kautrīgi pa malām, bet. laikam ejot, nelaiķu karapulka rindas auga, un ar tām aizraka ciet visu aleju visā garumā. Svaigākie rakumi – no 1980.gadu sākuma. Kā krievi, tā latvieši. Bet visiem plāksnītes pa krievu modei – vārds, uzvārds, tēva vārds. Simtiem līķu, kam karot nācies vēl pēc nāves!

Padomju okupanti Čakstes piemineklim priekšā aizstādīja kokus blīvās rindās un vēl uzlika milicijas sargposteni ar prožektoru, lai “gnīdas nacionālisti” nelien klāt. Aleja, kas veda pie Čakstes, tika izvagota ar jauniem “kara ierakumiem”. 1960. gadu vidū tur sāka glabāt padomju revolūcijas un kara veterānus. Visiem, arī latviešiem, plāksnītes pa krievu modei – vārds, uzvārds, tēva vārds.

Taču tie visi bija maznozīmīgi ierindnieki, lielgabalu gaļa. Karam pietrūka uzvaroša punkta uz "i". Ja jau buržuāziskie nacionālisti nebija smādējuši savu pirmo prezidentu, padomju varai vajadzēja kaut ko kalibrā atbilstošu.

Par tādu kļuva pāragri mirušais Vilis Lācis – rakstnieks un ilggadējs LPSR valdības vadītājs, bēdīgi slavens ar savu romānu pārrakstīšanu un deportēto sarakstu parakstīšanu.

1966.gadā viņu apglabāja alejas pašā priekšā, iepretī vecajai kapličai, turklāt uz īpaši uzbērta kalna – lai pagātnes rēgu aleju pavisam iznīdētu no skata. 1974. gadā kā kroni visam uzslēja varenu pieminekli – zvejnieka dēlu uz bangojoša viļņa fona. To nievājoši iesauca par krievu Lāčplēsi, pretstatā sērojošajam senlatviešu kareivim Čakstes piemineklī. Nav gan skaidrs, kāpēc vējš vilni pūš uz vienu pusi, bet zvejnieka matu ērkuli – uz otru. Vai tiešām tas simbolizētu Lāča ļurīgo mētāšanos politisko varu vējos? Kad uz vienas skatuves reizē uzved Lāčplēsi un Zvejnieka dēlu, bet orķestris spēlē "Катюша" un "Deutschland über alles", eposi pārvēršas plānprātīgā farsā.

Veterāni bija maznozīmīgi ierindnieki, karam vēl pietrūka uzvaroša punkta uz "i". Par tādu kļuva Vilis Lācis – rakstnieks un ilggadējs LPSR valdības vadītājs. 1966.gadā viņu apglabāja alejas pašā priekšā, uz uzbērta kalna – lai pagātnes rēgu aleju pavisam iznīdētu no skata. 1974.gadā kā kroni visam uzslēja varenu pieminekli – zvejnieka dēlu uz bangojoša viļņa fona.

Vēstures rats uz otru pusi

Latvijai topot brīvai, nerimstošais vēstures kara rats jau atkal tika griezts uz otru pusi. Kokus Čakstem priekšā nozāģēja, pašu pieminekli atjaunoja, un tā pakājē pārapbedīja vairākus prezidenta piederīgos. Valstiskos datumos tur tagad atkal gulst valstiski vaiņagi. Landesvēra obeliska lauskas izraka, atkal sastiķēja kopā, un blakus uzcēla vēl vienu monumentu vāciešiem – Otrā pasaules kara upuriem. Turpretī padomju veterānu kapukopiņas slīgst nezālēs, piederīgo mītās pēdas lielākajai daļai jau aizaugušas. Tāpat arī kādreiz cēlais kapukalns ap Viļa Lāča obelisku.

Dzīvie virs zemes turpina pārrakstīt vēsturi un šķirot tās varoņus labos un ļaunos, godājamos un aizmirstamos. Izlīgst cilvēki, vien kļuvuši par zemes trūdiem.

Rīgas Meža kapu centrālā aleja ir piebūvēta pilna ar dažādu naidīgu ideoloģiju kapu pieminekļiem. Tie rindoti viens otram priekšā, lai paslēptu iepriekšējo. Šajos 600 metros izmocītās zemes mēs varam izlasīt savu vēsturi un mācīties no savām kļūdām daudz skaudrāk, nekā jebkurā grāmatā.

Meža kapus atklāja vēl miera laikos, īsi pirms Pirmā pasaules kara, kas apgrieza kājām gaisā visu 20.gadsimtu, arī mūsu likteņus. Agrākās godības liecinieki tur ir vien vecā kapliča un zvanu tornis, un no ainavas saglabāšanas viedokļa kapu izvarotā aleja, protams, ir barbarisms. Bet ko nu par ainavu. Visīstākais barbarisms tas ir no cilvēcības viedokļa – par ideoloģiju kara lielgabalu lādiņiem izmantot mirušu cilvēku pīšļus. Vājprāts! Tomēr vismaz no viena viedokļa šie 600 metri izmocītās zemes ir neatsverams ieguvums. Tur mēs varam izlasīt savu vēsturi un mācīties no savām kļūdām daudz skaudrāk nekā jebkurā grāmatā. Tieši tur būtu jānotur vēstures stunda ikvienai Latvijas klasei un ikvienam tūristu autobusam. Kapos klusē tikai mirušie; vēsture tur brēc, lai to saklausām. Un neatkārtojam.

 

 

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti