Šis ir raksta tulkojums latviešu valodā.
Авторську версію українською можна прочитати тут.
Авторскую русскую версию текста можно прочитать тут.
“Тепер – у Латвії”
LSM+ publikāciju sērijā “Тепер — у Латвії” (“Tagad – Latvijā” – no ukraiņu valodas) ukraiņi, kas šeit nokļuvuši kara dēļ, stāsta par to, kā rit viņu dzīve valstī, kas vēl nesen viņiem bija pilnīgi jauna. Seriāla autore – žurnāliste Oksana Puhačova – pati ir izgājusi kara bēgļu ceļus un kopš 2022. gada dzīvo Latvijā.
Vienmēr, kad ir iespēja, klausos, kā mūsējie runā latviski. (Mūsējie ir tie ukraiņi, kas atbraukuši uz Latviju pēc tam, kad sākās pilna mēroga karš.) Gan interesanti, gan milzīgs stimuls. Cik tekoši un par kādām tēmām runā? Vai izdodas izrunāt vārdus ar garumzīmēm? Vai paspējam atcerēties, kā skan latviešu divskanis "o" un kā pareizi jāizrunā "ģ"?
Un man vienmēr ir patiess prieks par mūsējo sekmēm latviešu valodas apguvē. Marija, manuprāt, ar pircējiem runā latviski viegli un nepiespiesti. Smejas: "Īpaši viegli man padodas skaitļi!"
Marija strādā Latvijā tikai deviņpadsmit dienas mazāk nekā šeit dzīvo. Bet Latvijā viņa ir no 2022. gada 15. aprīļa.
No Kijivas Marijas ģimene vispirms aizbrauca uz ciemu Ukrainas rietumos, bet pēc tam tomēr nācās doties tālāk.
"Strādāt sāku mazāk nekā trīs nedēļas pēc ierašanās Latvijā. Sēdēt uz valsts pabalstiem – to es negribu. Veikalā piedāvāja variantus – vai nu izlikt preces plauktos, vai par pārdevēju kasē," saka Marija.
Man tas šķiet diezgan drosmīgi – sākt strādāt darbā, kurā pastāvīgi jākontaktējas ar cilvēkiem, kas runā tev nepazīstamā valodā, turklāt jādarbojas ar naudu un jābūt ļoti uzmanīgai, jo, ja kaut kas notiks, neviens tevi no atbildības neatbrīvos. Un tas viss – kad nespēj tikt vaļā no jaunās, bez pārtraukuma un sāpīgi galvā pulsējošās domas: "Manās mājās ir karš."
"Protams, ka es uztraucos. Taču domāju – bet riskēšu! Ar cilvēkiem strādāt man ir komfortabli.
Man ir liela darba pieredze pie kases Ukrainā, bet šeit patiešām viss ir nepazīstams.
Tagad atceros tos notikumus un domāju – kā es to visu paveicu?!" smejas Marija.
Marijai ir divi dēliņi, un viņa teic, ka viņas vislielākā motivācija ir bērni. Pirms kara Ukrainā vecākais dēls apmeklēja specializēto bērnudārzu, viņam ir diagnosticēts autisms. Kad viņi aizbrauca no Ukrainas, mazākajam nebija pat divi gadi, un jau te, Latvijā, viņam noteica tādu pašu diagnozi: "Man ir sarežģīti, reizēm – ļoti! Kāds laiks pagāja, lai vecākajam noformētu invaliditāti jau te, Latvijā. Tagad abi dēliņi iet specializētajā bērnudārzā šeit, Tukumā. Bērnudārzā iet viņiem patīk, un es par to priecājos.
Tur ir labas audzinātājas. Pēc saviem puisēniem, pēc viņu iemaņām un prasmēm redzu bērnudārza audzinātāja darba rezultātu.
Mana jēga ir bērnos. Dzīvoju viņu dēļ."
Marijas ģimene ar Tukuma pašvaldības lēmumu ieguvusi tiesības dzīvot pašvaldības dzīvoklī.
Marija skaidro, ka aizbraukusi no Ukrainas bērnu dēļ. Viņai bijis bail, ka ar kaut ko var netikt galā. Karš ir neprognozējams, bet dēliem ir vajadzīga speciālā aprūpe, nodarbības. Bet ciemā, kur viņi dzīvoja pēc Kijivas, ne vienmēr bijis iespējams pat nomazgāties.
"Tā ir – ja nebūtu bērnu, es nebūtu aizbraukusi no Ukrainas,"
atkal atkārto Marija.
Veikalā pret jauno darbinieci no Ukrainas attieksme bijusi ļoti laba. Vadītāja pat paaicinājusi apsardzes personālu un paskaidrojusi – kādam pastāvīgi jāatrodas tuvumā Marijai, lai izvairītos no jebkādām konfliktsituācijām.
"Protams, cilvēki ir dažādi, un kādu mana piespraude ar Ukrainas karogu kaitināja. Konfliktēšanas mēģinājumi ir bijuši, jā.
Bet es nekad neapspriežu politiskas vai valodas tēmas ar pircējiem.
Vienkārši no tā izvairos," atbild Marija, kad es jautāju, vai darba vietā ir bijušas asas situācijas.
Atbalstu viņa jūt nesalīdzināmi vairāk, no pašām pirmajām dienām līdz šodienai. Cilvēki jautā, kā klājas Ukrainā, kā vienkāršie ukraiņi dzīvo kara apstākļos. Viņi vēlas ieraudzīt karu vienkāršas ukrainietes acīm. Marijas viedoklis viņiem ir svarīgs.
Zili dzeltenais karogs uz Marijas piespraudes apmeklētājiem saka priekšā – kasiere, iespējams, ne visu varēs pateikt latviski: "Sākumā tā arī bija – es rādīju uz piespraudi. Pircēji uzreiz visu saprata un izturējās pret mani un situāciju ar līdzjūtību. Lai gan –
jā… bija daži cilvēki, kas bija sašutuši, ka kasē strādā cilvēks, kas neprot latviešu valodu.
Es sapratu, cik ļoti man pietrūkst valodas zināšanu."
Tiklīdz Tukumā sāka mācīt latviešu valodu ukraiņiem, Marija pierakstījās kursos. Viņa bija vienā no pirmajām grupām un kursos mācās joprojām. Sekmīgi nokārtojusi A1 un A2 līmeņa eksāmenus, pabeigusi apgūt B1 līmeni, taču vēl nav nokārtojusi eksāmenu: "Tagad varu pastāstīt pircējam, kur ir viņam vajadzīgā nodaļa, prece, un pastāstīt par pašu preci! Iespējams, ne tik daudz kā ukrainiski vai krieviski.
Tomēr es jau atbildu uz jautājumiem, un mani tas ļoti iepriecina. Gadās, ka varu nesaprast jautājumu, īpaši, ja runā mazs bērns. Jo mazuļiem ir sava, vēl bērnu valoda."
Darbā gandrīz nekādi dokumenti nav jāaizpilda, bet tie, kas jāraksta, ir tipveida, sen apgūti un grūtības nesagādā.
"Kas tev ir pats sarežģītākais šeit, Latvijā?" jautāju Marijai.
"Tikai valoda. Gan mutvārdu, gan gramatika. Tas ir vienīgais, kas man pašlaik ir sarežģīti. Es vēlos latviešu valodu zināt labāk. Tam ir tieša saistība ar pircēju apkalpošanas kvalitāti, ar iespēju augt profesionāli. Iespējams, pilsētā organizēs sarunvalodas klubu. Ja tāds būs, es noteikti to apmeklēšu."
Pirms kara Marija strādāja farmakoloģijas jomā. Latvijā atgriezties savā specialitātē neplāno – tad būtu jāpapildina zināšanas un jāiegūst diploma apstiprinājums. Labāk labi apgūt valodu un profesionāli augt jaunajā vietā, spriež Marija. Viņa ir no tiem cilvēkiem, kas visu panāk pati, nevis gaida labvēlīgu apstākļu sakritību. Viņa teic, ka viņas spēks ir viņas bērnos, viņu dēļ viņa izdarīs visu, ko spēs.
""Bet gadās arī tā, ka izsitu kasē preci, un pēc tam izrādās, ka tās konfektes bija man domātas – pircēji dāvina. Maniem bērniem nes pašu audzētus augļus, medu… Cilvēki man smaida.
Novēl ukraiņiem drīzu uzvaru, bet man jauku dienu!"
Tāds vienkāršo cilvēku atbalsts viņu ļoti uzmundrina un padara viņas dzīvi gaišāku, saka Marija. Stiprina viņas ticību, ka viss būs labi.
