Аўтарская версія па-беларуску — тут.
Авторская версия на русском — здесь.
Mēs, neprātīgi drosmīgie pārgalvji (jokoju), kas kopā apguva Latvijas Kultūras ministrijas ar Eiropas Savienības atbalstu rīkoto mācību kursu, eksāmenā (kopā ar mani) bijām četri. Kad sākām apmeklēt mūsu pasniedzējas Sandras Kivlenieces nodarbības, bijām kādi piecpadsmit. Visi līdz finālam nenokļuva – kāds, šauboties par saviem spēkiem, nolēma atkārtot līmeņa apgūšanu no jauna, kādai šajā laikā piedzima bērns, kāda gaida bērnu, kāda gatavojas pārcelties uz citu valsti un apprecēties… Vārdu sakot - mācību laikā audzēkņi un pasniedzēja kopā izdzīvo īstu, mazu dzīvi. Tātad beigās mēs bijām četri – trīs baltkrievi un baltkrievietes, kā arī viena ukrainiete. Visi nokārtoja sekmīgi.
Kā gan tomēr viņiem (mums!) tas izdevās, kādēļ vajadzīga latviešu valoda, un kādu viņi redz sevi un savu nākotni valstī, kas viņus uzņēmusi un kļuvusi viņiem par otrajām mājām? Parunājot ar viņiem, es sāku rakstīt, un sapratu – viņu stāsti ir tik interesanti, ka vienā rakstā tos neietilpināt. Aiz šīm domām patiešām ir vesela cilvēka dzīve. Stāstīšu pēc kārtas. Pirmajam dodu vārdu baltkrievam Aļaksandram.
"Gribu Latvijā justies kā mājās"
"Latvijā esmu nedaudz vairāk kā trīs gadus. Zināms apzinātas izvēles elements par labu Latvijai bija, lai gan drīzāk tāda bija apstākļu sakritība. Un mans lēmums bija balstīts, kā tagad saprotu, kļūdainos priekšstatos par Latviju.
Pat tad, kad pārcelšanās uz citu valsti nav plānota, principā saproti, ka pirmā nepieciešamība ir vietējās valodas apgūšana. Es to jau pašā sākumā sapratu un pieņēmu, nekādas iekšējās pretestības man nebija.
Esmu ārštata programmētājs (reģistrējies kā pašnodarbinātais – J.K.) un strādāju ārzemju uzņēmumiem. Man ir dažādi klienti, bet tagad darbā es runāju – sev par lielu laimi – dzimtajā, baltkrievu valodā katru dienu. Latviešu valodā par darba lietām vēl nekad neesmu runājis – parasti mana darba valoda tomēr ir angļu.
Baltkrievijā gandrīz visu savu mūžu jutu, ka tā zeme… tā valsts man nepieder – saimnieki ir citi cilvēki, bet es tur atrodos, "pateicoties viņu žēlastībai". Un tas ņemot vērā, ka esmu tur dzimis, ka tā ir mana dzimtene. Un šī izjūta man sāka zust jau visai pieaugušā vecumā, 2019. gadā. Sākumā nospriedu, ka tas ir tādēļ, ka nopirku sev zemi (Baltkrievijā – J.K.), bet tagad domāju, ka patiesībā – nē, ka patiesībā notika zināmi procesi sabiedrībā. 2020. gadā mēs pārliecinājāmies – daudzi baltkrievi bija noticējuši, ka tā ir patiešām viņu valsts, un cilvēki bija ļoti pārsteigti, ka viņu valsts rīkojās ne tā, kā būtu jārīkojas patiesi viņu valstij.
Atbraucis uz Latviju, te pamanīju, ka krievvalodīgie iedzīvotāji bieži spriež tieši tā, kā es spriedu agrāk. Viņi it kā nejūt savu līdzdalību, savu saistību ar valsti, kurā viņi dzīvo. Viņi uztver kontekstu, kurā atrodas, kā svešu, nejūt, ka tas viņiem pieder. Tāda izjūta man bija Baltkrievijā, negribu visu mūžu ar tādu dzīvot, - es gribu dzīvot šeit, Latvijā, justies kā mājās.
Acīmredzami, ka tādēļ nepieciešams runāt valsts valodā, saprast, ko cilvēki tev saka. Netaisnību es nejutīšu, jo esmu emigrants. Pagaidām vēl esmu "viesos", bet es negribu – spriežot par tālo nākotni, - līdz mūža galam palikt "viesos". Kā es varu būt mājās, ja nesaprotu, ko man saka, piemēram, kaimiņi?
Tā arī ir mana motivācija mācīties latviešu valodu."
"Eksāmeni bija diezgan viegli, eksaminētāji – mums lojāli"
"Mācīties latviešu valodu sāku, vēl pirms ierados Latvijā, un pirmais vārds latviešu valodā, kuru uzzināju, bija diezgan banāls, droši vien "labdien". Skatījos mācību stundas populārā videoapmaiņas vietnē, Atbraucis uz Latviju, sāku apmeklēt latviešu valodas kursus. Manas skolotājas bija Lolita, Ērika, Ieva un Sandra – viņas visas ir ļoti dažādas, katra ar savu mācīšanas pieeju, esmu viņām ļoti pateicīgs, un ir labi, ka mācīšanas metodikas atšķīrās.
2024. gada jūlijā nokārtoju B2 līmeņa pārbaudījumu, ar kopējo rezultātu 92%. Tas man bija jau trešais eksāmens, pirms tam nokārtoju A2 un B1 līmeņa pārbaudījumus. Un visi trīs bija diezgan viegli – tiku galā mierīgi, jo man sertifikāts būtībā nav vajadzīgs, no tā mans liktenis nav atkarīgs. Drīzāk es kārtoju sev, lai papriecātos.
Vissarežģītākā daļa eksāmenā bija saruna, tā izrādījās negaidīti grūta. Es jau biju atslābinājies pēc rakstiskās daļas, nodomāju – šķiet, ka viss sarežģītākais jau aiz muguras, bet saruna izrādījās nopietnāka. Vārdu sakot, ir vēl, pie kā piestrādāt.
Rakstīt latviski ir sarežģīti – ne vienmēr saprotu, kur ir kādi divskaņi, ne vienmēr to atceros. Tagad jau mēs praktiski visu rakstām datorā, un man ir programmas, kas pārbauda pareizrakstību un automātiski izlabo kļūdas. Bet eksāmenā tu raksti uz papīra lapas ar roku, un neviens nesaka priekšā. Man šķiet, ka eksaminētāji pret šādām mūsu kļūdām izturas lojāli.
Man augstākais mērķis latviešu valodas apguvē ir sabārties ar kādu latviski. Jokoju. Tūlīt paskaidrošu. Runa, protams, nav par necenzēto leksiku. Ja es spēšu brīvi izteikt savas pretenzijas, savas emocijas cilvēkam latviešu valodā, diskutēt par jebkurām tēmām un sarunbiedrs sapratīs manus argumentus, es varēšu pierādīt savu viedokli, es uzskatīšu, ka manas mācības ir beigušās. Jo, kad runā svešā valodā, esi vājākā pozīcijās – vari visu nesaprast, tev var nākties taisnoties, ("atkārtojiet, lūdzu, esmu emigrants"), un tamlīdzīgi. Pagaidām vēl esmu tālu no sava mērķa. Domāju, ka vēl pāris gadi man būs vajadzīgi. Taču esmu jau redzējis sapņus latviski! Parasti redzu sapņos absolūti reālistiskas situācijas – piemēram, eju uz poliklīniku un tur sarunājos…"
"Mana slepenā metode – lasīt grāmatas"
"Katrā valodas mācīšanās posmā ir iedarbīgas dažādas mācīšanās metodes. Mana galvenā slepenā metode ir lasīt grāmatas latviešu valodā. Manuprāt, galvenais jebkurā valodā ir vārdu krājums. Sēdēt, "iekalt" jaunus vārdus, ir sarežģīti. Godīgi sakot, ir liels slinkums papildināt lietotni tālrunī ar jauniem vārdiem. Lai gan tas ir nepieciešams, lai tos atcerētos. Piemēram, brauc, izdzirdi pa radio kādu jaunu vārdu, bet pierakstīt to neiznāk – neērta situācija, esi pie stūres.
Kad lasi grāmatas, vārdu krājums aug maksimāli ātri, taču, lai sasniegtu šādu valodas prasmes līmeni, droši vien jātiek līdz B1 līmenim – tas ir padoms ne tikai iesācējiem. Es tikai nupat esmu sasniedzis tādus panākumus, ka varu lasīt grāmatas. Tomēr katrā teikumā ir vārds, ko nesaprotu, katrā lappusē ir vismaz viens teikums, kas man nav saprotams. Bet reizēm pat vesela rindkopa paslīd man garām! Tomēr es uz to neieciklējos – lasu tālāk un pēc tam noprotu no konteksta. Mani iedvesmo, ka grāmatai ir interesants sižets, ka un es gribu zināt – bet kas tur ir tālāk, kā beigsies? Lasu tulkotās grāmatas, fantastiku.
Kopumā mans padoms tiem, kas sāk mācīties latviešu valodu, – lietojiet pēc iespējas vairāk satura latviski, kas jums ir interesants, iedvesmo jūs personīgi. Un lai nebūtu garlaicīgi. Kad es biju A2 līmenī, es pilnībā sapratu "Cūciņu Pepu", – taču tas bija tik garlaicīgi! Motivācijas nebija nemaz. Bet jau pēc tam sāku izvēlēties sev visinteresantāko saturu. Vēl mēs ar sievu skatāmies filmas replay.lsm.lv. Ne visiem, bet daudziem raidījumiem un filmām tur ir subtitri, un tas atvieglo skatīšanos un saprašanu.
Atgriešanās Dzimtenē nav atkarīga no mums. Acīmredzami, ka ne diktatūra, ne diktators mirt netaisās… Un, jā, mēs ar sievu gribam naturalizēties un kļūt par Latvijas pilsoņiem. Bērnus, kas mums būs, plānojam audzināt gan baltkrievu, gan latviešu valodā."
* * *
Bet kā tad gāja man, jūsu uzticīgajai autorei? Taisnības labad jāteic, ka nokārtoju eksāmenu sliktāk par grupas biedriem, ar kopējo rezultātu 82% (lai iegūtu valodas līmeņa sertifikātu, vajag ne mazāk kā 60%). Mani draugi saņēma vērtējumu 90% un vairāk. Es mācos valodu trīs gadus, šajā laikā man bijušas trīs pasniedzējas, kurām esmu ļoti pateicīga – Lolita Zilberte, Laimdota Svikliņa un jau minētā Sandra Kivleniece. Un, jā, mēs visi jau esam pierakstījušies pie Sandras kursa turpinājumam – C1 līmenim.
Kā mēdz teikt, acis darba izbijās, bet rokas darba nebijās, jo zinājās padarīt. Novēliet mums veiksmi!
Turpinājums sekos
