Аўтарская версія па-беларуску — тут.
Авторская версия на русском — здесь.
Jau vairāk nekā trīsdesmit gadus manā valstī ir viens "saimnieks". 2020. gadā baltkrievi viņam sauca "Ej projām", taču viņš ar spēka struktūru palīdzību noturēja savu krēslu. Nācās pat ķerties pie automāta! Un, lūk, Minskas "vara" ieplānojusi kārtējās "vēlēšanas" 2025. gada 26. janvārī. Kā tās notiks? Un cik procentus balsu par Lukašenko "uzzīmēs" "vara"?
Kad manā valstī pēdējo reizi notika demokrātiska varas maiņa, man bija gandrīz astoņi gadi. Saprotams, ka no tām vēlēšanām es neko neatceros, – kādas vēlēšanas tādā vecumā? Labāk ar draugiem izrakt zemnīcu! Kad es nedaudz paaugos un sāku interesēties par dzīvi valstī, tad izjautāju vecākus par pirmajām Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām. Un, ziniet, tuvinieki pastāstīja, ka tajā laikā bijušais deputāts ieguvis vairākuma cilvēku uzticību, jo bijis "puisis no laukiem". Bet vai tā patiešām bija?
Atskats vēsturē
Pēc Baltkrievijas neatkarības pasludināšanas 1991. gadā jautājums par politiskās sistēmas izveidošanu bija ļoti svarīgs. 1994. gadā tika pieņemta jaunā konstitūcija, kas ieviesa prezidenta amatu un reglamentēja vēlēšanu procesu. Toreiz prezidenta amatam tika pieteikti desmit kandidāti, taču galvenā cīņa notika starp dažiem. Tie bija Staņislavs Šuškevičs, pirmais Baltkrievijas valsts galva pēc PSRS sabrukuma, Vjačaslavs Kebičs – tolaik Baltkrievijas premjerministrs - un Aleksandrs Lukašenko – neatkarīgais kandidāts.
Staņislavs Šuškevičs iestājās par pilnīgu integrāciju ar rietumvalstīm un kritizēja padomju pagātni. Vjačaslavs Kebičs savās runās atbalstīja ciešas ekonomiskās attiecības ar Krieviju. Bet Lukašenko… bija citāds.
Gados jauns un enerģisks līderis
1994. gadā viņam bija tikai 39 gadi (salīdzinot ar Kebiča 56 gadiem un Šuškeviča 59 gadiem), un viņš sevi pozicionēja kā gados jauns un enerģisks līderis. Viens no viņa tā laika priekšvēlēšanu plakātiem bija šāds:
"Septiņdesmitgadīgo vadītāju ēra beidzas. Baltkrievijai vajadzīgi jauni cilvēki, jauna politika."
Labs priekšlikums! 2025. gada 26. janvāra "vēlēšanās" pilsonim Lukašenko būs 70 gadi četri mēneši un 26 dienas. Vai viņš atceras savas kādreizējās domas?
1994. gada programmā Lukašenko akcentēja uzmanību uz nepieciešamību cīnīties pret korupciju un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu varas augstākajos ešelonos. Labs punkts! Droši vien, pateicoties tādai pieejai, parādījās tikai 17 rezidences, nevis 80 kā Sadamam Huseinam. Un bez dubļu vannām kā Putinam. Taupīgi.
Un vēl 1994. gadā viņš solīja savest kārtībā valsts ekonomiku. Vai atceraties solījumus par mēnešalgām 500 ASV dolāru apmērā? Kāpēc tas nav izdevies?
Lukašenko vēlēšanu programma 1994. gadā bija par politisko stabilitāti kā par nākamo reformu pamatu. Ar stabilitāti viss ir "labi", bet kā ar reformām? Aizvadītajā nedēļas nogalē viņš atkal ierosināja:
"Izstrādāt standarta sociālo paketi jaunajiem speciālistiem, kas dodas strādāt uz laukiem (īrēts mājoklis, finansiālais, transporta nodrošinājums un tā tālāk)."
Lieliski! Taču, šķiet, mēs to jau kādreiz esam dzirdējuši? Jau kopš 2004. gada dzīves kvalitātes paaugstināšana laukos ir bijis galvenais uzdevums. Ar divdesmit gadiem nepietika?
"Valsts televīzijā… ir meli!"
Mans iecienītākais Augstākās padomes deputāta Aleksandra Lukašenko citāts ir no televīzijas ētera 1994. gadā par žurnālistiku:
"Tas, kas šodien notiek valsts televīzijā… ir meli, pilnīgi meli! Ja tu esi neuzticams, līgumu ar tevi neslēdz. Kas tā par mežonīgu rīcību?..."
Gluži kā laika mašīna 2024-1994! Neticiet? Paskatieties Baltkrievijas ziņas, bet pēc tam parunājiet ar Baltkrievijas cilvēkiem.
Zinu, ka Latvijas iedzīvotājiem ir daudz radinieku manā valstī. Esmu pārliecināts, ka būsiet pārsteigti. Baltkrieviem pat ir joks, ka Baltkrievijas televīzija rāda nevis reālu valsti, bet "Marvel Comics" Vakandu – nākotnes Baltkrieviju, valsti, kurā gribētos dzīvot.
Atgādināšu, ka šodien Baltkrievijā vairs nav neviena neatkarīga plašsaziņas līdzekļa. Visi ir slēgti! 37 žurnālisti tikuši aizturēti par savu žurnālista darbību un tagad atrodas aiz restēm.
Un runas turpinājums no "brīnišķīgās pagātnes":
"Tā taču ir alu politika šajā valstī. Plašsaziņas līdzekļi vienkārši tiek izvaroti. Žurnālisti baidās. Viņi taču arī ir cilvēki. Un es, būdams prezidents, – ja tas notiks – nekad tos nesmacēšu."
Pēc vārda brīvības līmeņa Baltkrievija ir ceturtajā vietā… no beigām. Manu valsti "apsteidz": Nikaragva, Eritreja un Ziemeļkoreja… Lūk, tā ir sacensība!
Likme uz valsts vēsturi
Ziniet, 1994. gadā Lukašenko akcentēja uzmanību uz baltkrievu nāciju. Viņa likme bija uz valsts vēsturi un kultūras identitāti. Bet kas noticis trīsdesmit gados? Šodien pusaudži nezina baltkrievu valodu. Un manā valstī tas ir daudz asāks jautājums nekā valodu problēma Latvijā.
Kad es mācījos skolā, dzirdēju baltkrievu valodu katru dienu. Bet tagad Baltkrievijas skolās ir tikai viena baltkrievu valodas mācību stunda nedēļā. Kā gan lai to prot?
Atzīšos, ka, jau būdams pieaudzis, Mahiļovā apmeklēju kursus "Мова нанова" ("Valoda no jauna") – tā ir baltkrievu valodas mācīšanās iniciatīva, taču mans galvenais redaktors aizliedza man apmeklēt šīs lekcijas, pretējā gadījumā draudot mani… atlaist. Lūk, tā ir motivācija!
Baltkrievijā kursi "Мова нанова" tika slēgti 2021. gadā.
1994. gada vēlēšanas
Pirmajā kārtā, kas notika 1994. gada 23. jūnijā, neviens no kandidātiem nesaņēma vairāk nekā pusi balsu, kas bija vajadzīgas uzvarai. Lukašenko ieguva 45,1%, Kebičs – 17,4%, bet Šuškevičs – 9,9% balsu. Otrajā kārtā, kas notika 1994. gada 10. jūlijā, Aleksandrs Lukašenko pēc oficiālajiem datiem saņēma 80,3% balsu, bet Vjačaslavs Kebičs – tikai 14,2%.
Taču gandrīz divus gadus pēc vēlēšanām baltkrievi saprata – "kandidāts no tautas" vēlas apmānīt cilvēkus.
Protesti 1996. gadā
1996. gadā prezidents Lukašenko ierosināja 24. novembrī sarīkot referendumu par konstitūcijas grozījumiem. Šis referendums bija par funkciju pārdali starp varas atzariem, prezidenta varas nostiprināšanu un prezidenta pilnvaru termiņa pagarināšanu.
Lūk, tā divos gados demokrātija pārvērtās par diktatūru.
Protesti sākās martā, kad Lukašenko paziņoja par nodomu sarīkot referendumu. 1996. gada 24. martā notika viena no lielākajām protesta akcijām – "Марш Дня Волі"(Brīvības dienas gājiens). Opozīcija un daļa sabiedrības bažījās, ka tiks izveidots autoritārs režīms.
Vislielākās protesta akcijas notika 1996. gada novembrī, tieši pirms un pēc 24. novembra referenduma. Tūkstošiem protestētāju izgāja ielās, lai iestātos pret konstitūcijas grozījumiem un Lukašenko mēģinājumiem konsolidēt varu. Protesti beidzās, varai tos nežēlīgi apspiežot, un tas kļuva par signālu represiju un demokrātisko brīvību ierobežošanas sākumam…
Ilgāk nekā Staļins
Josifs Staļins faktiski atradās pie varas 29 gadus. Muammars Kadafi noturējās pie varas Lībijā gandrīz 42 gadus. Fidels Kastro bija pie varas 49 gadus, un es atceros, kā viņu izveda pie publikas invalīda ratiņos… Tāpēc baltkrieviem viss vēl priekšā.
Kas notiek saistībā ar "vēlēšanām", kuras paredzētas 2025. gada 26. janvārī? Aģitācijas mašīna jau ar pilniem apgriezieniem rīko zibakcijas un aicina Lukašenko palikt valsts vadītāja krēslā. Taču mēs atceramies vienkāršo baltkrievu strādnieku atbildi pirms četriem gadiem.
Ziniet, viens no maniem paziņām 2006. gadā bija iecirkņa vēlēšanu komisijā un stāstīja, kā urnās fiktīvi tika mesti biļeteni. Kā "nobalsoja" to vietā, kas nebija atnākuši uz iecirkni. Un, ja paskaita tos, kuri ir izspiesti no valsts, tad jau 600 000 ir "nobalsojuši" par "varas" kandidātu. To vietā, kas palikuši valstī, arī savilks vajadzīgos krustiņus.
Kā ar pārējiem kandidātiem? "Vara" ir parūpējusies, lai būtu tehniski "konkurenti", viņus apspriest nav jēgas. Daļa no viņiem, kā vienmēr, paši atsauks savas kandidatūras, kad tuvosies balsošanas laiks.
Mana prognoze – Lukašenko tiks "uzzīmēti" no 90 līdz 92 procentiem, lai viņš varētu palikt pie varas vēl nākamo piecgadi. Jo mazāk nekā 2020. gadā nedrīkst! Tad pēc "oficiālajiem rezultātiem" par Lukašenko "nobalsoja" 80,1%.
Kāpēc tieši sākot no 90%? Jo, pirmkārt, valsts ir "pāraudzināta", otrkārt, tie, kas gribējuši, ir aizbēguši, un valstī vairs nav opozīcijas. Režīmam vajadzīgs skaitlis, kas parāda pilnīgu cilvēku "uzticību". Bet vēl ir vajadzīga ASV un Eiropas Savienības atzīšana. Šim nolūkam "varai" ir trumpji, kas paslēpti piedurknē, pareizāk sakot, cietumā – Sjarhejs Cihanouskis, Viktars Babarika, Marija Kaļesņikava un citi. Tieši ar politieslodzītajiem arī tirgosies…
Ko izjūtam mēs, emigranti? Ziniet, neko, iekšā ir tukšums. Mēs saprotam, ka īstas vēlēšanas pēdējo reizi bija 1994. gadā. Mēs zinām, ka 2020. gadā režīms atkal noturēja varu un to izdarīja, slepkavojot baltkrievus.
Vai 2025. gadā notiks protesti? Nē! Kādēļ? Cilvēki ir iebiedēti.
Katrā ģimenē ir tādi, kas pametuši valsti vai "atsēdējuši" diennaktis vai pat gadus. Ir daudz ģimeņu, kurās arī šodien vecāki, brāļi, sievas, bērni ir cietumā…
Mazo "melno gulbju" riņķa deja
Tādēļ cilvēki Baltkrievijā ir "pāršķīruši lappusi" un dzīvo gaidās. Viņi gaida savu laiku visā valstī un ledusskapī glabā šampanieti. Zināt, kādam gadījumam?
Viens no maniem draugiem tic "melnajiem gulbjiem". Bet kas tas par putnu? Kurā gadā tas apmeklēs Baltkrieviju? Vai tas būs 1953. gads Staļinam? Vai viltīgais 1989. gada decembris Čaušesku? Vai 2011. gada oktobris Kadafi?
Jāsaprot, ka tikmēr,
kamēr turpinās karš Ukrainā un Kremlī ir Putina režīms, sapņi par pārmaiņām Baltkrievijā paliks sapņi.
Tādēļ, ja gulbis arī atlidos, vai Putins līdz ar Kijivu nesāks bombardēt arī Minsku? Tādēļ mums vajag uzreiz divus putnus.
Ziniet, ilgdzīvotājs starp prezidentiem mūsdienu vēsturē ir Teodoro Objangs Ngema Basogo Ekvatoriālajā Gvinejā. Viņš tur ir pie varas kopš 1979. gadā, tātad ir prezidents jau vairāk nekā 45 gadus.
Varbūt Lukašenko ar viņu sacenšas?
