Авторську версію українською можна прочитати тут.
Авторскую русскую версию текста можно прочитать тут.
“Тепер – у Латвії”
LSM+ publikāciju sērijā “Тепер — у Латвії” (“Tagad – Latvijā” – no ukraiņu valodas) ukraiņi, kas šeit nokļuvuši kara dēļ, stāsta par to, kā rit viņu dzīve valstī, kas vēl nesen viņiem bija pilnīgi jauna. Seriāla autore – žurnāliste Oksana Puhačova – pati ir izgājusi kara bēgļu ceļus un kopš 2022. gada dzīvo Latvijā.
Pirms kara Artems, pēc izglītības filologs, strādāja par ukraiņu valodas un literatūras pasniedzēju tehnoloģiju licejā nelielajā Harkivas apgabala Budu ciemā. Stāsta, ka neesot bijis stingrs skolotājs – centies ar bērniem vienoties un viņus ieinteresēt, tā īstenojot savu aicinājumu – saglabāt dzimto valodu.
Vispār Artemu var droši pieskaitīt tai retajai cilvēku kategorijai, kas spēj mainīt citu cilvēku apziņu un tā ietekmēt notikumus.
Vēl 2022. gadā Rīgā viņš ieraudzījis bariņu jaunāko klašu skolēnu. Uz viņu skolas mugursomiņām bijušas dzeltenzilas lentītes, taču savā starpā viņi runājuši krieviski.
"Eju aiz viņiem un domāju –
šie puišeļi taču pēc dažiem gadiem var vienkārši aizmirst ukraiņu valodu. Ja nekas netiks darīts, bērni var pilnībā asimilēties sabiedrībā. Nevis integrēties, bet tieši asimilēties.
Un es sapratu – kaut kas ir jādara," atceras Artems.
Tā Artemam radās ideja par "Ukraiņu grāmatnīcu". Galvenais – viņš gribēja, lai gan mazie, gan vecākie bērni varētu klausīties ukraiņu pasakas: "Tā taču ir valoda. Tā ir jādzird, un tajā ir jārunā!" Viņš uzskata, ka tas ir labs pamats, lai saglabātu dzimto valodu mazajiem ukraiņiem svešumā. Protams, ar noteikumu, ka bērns arī turpmāk dzirdēs, bet vēl labāk – mācīsies ukraiņu valodu.
Sacīts – darīts. Artems reģistrējās un pasūtīja Ukrainā pirmo grāmatu partiju – lielākoties bērnu grāmatas. Taču, sarunājoties ar pircējiem, saprata – pieaugušie arī grib lasīt. Vēl vairāk – ukraiņu grāmatas izrādījās interesantas ne tikai ukraiņiem, bet arī vietējiem: "Šeit, Latvijā, labi pazīst, piemēram, Oksanas Zabužko un Serhija Žadana grāmatas. Kad mēs sākām tirgot savas grāmatas Āgenskalna tirgū, vietējie nāca tieši pēc šiem autoriem. Bet reiz pie mums atnāca Māra Poļakova, kas no ukraiņu valodas latviski iztulkojusi daudz grāmatu, arī Zabužko un Žadana darbus."
Artems atceras – tobrīd nav noticējis savām acīm. Tomēr viņam Māras Poļakovas apmeklējums bijis simbolisks:
"Sapratu, ka mūsu, ukraiņu, autorus Latvijā novērtē, ka esmu uz pareizā ceļa."
Tirdzniecība ar grāmatām viņam nav bizness vārda klasiskajā izpratnē – viņam Latvijā ir cits legālu ienākumu avots. Artems bieži mēdz būt komandējumos. Redz mūsu ukraiņu grāmatas citu Eiropas valstu grāmatnīcās – un priecājas. Un arī pieprasījums pēc tulkojumiem vietējās valodās aug. Karš Ukrainā ir vairojis interesi par ukraiņu autoriem un viņu grāmatām.
Sākumā Artems pārdeva grāmatas sociālajos tīklos un "Telegram" kanālā. Laiku pa laikam uzrakstu "Українська книгарня" ("Ukraiņu grāmatnīca") un ukraiņu grāmatas varēja redzēt Āgenskalna tirgū. Ukrainas Neatkarības dienā Artems "Ukraiņu grāmatnīcas" telti uzstādīja Vērmanes dārzā. Bet nesen sāka darboties arī interneta vietne.
Varētu likties, ka pasūtīt grāmatu no Ukrainas katrs var patstāvīgi – interneta tirdzniecība pie mums nav sliktāk (varbūt ir pat labāk) attīstīta nekā Latvijā. Taču Artems patstāvīgi, zinot, kas jums patīk, var izmeklēt grāmatas no sava veikala sortimenta, kas ir jau diezgan liels. Saņemot pasūtīto grāmatu, cena nemainīsies, bet piegāde var būt uz jebkuru Latvijas apdzīvoto vietu. (Esmu pārbaudījusi personīgi – pasūtīju grāmatas dēlam.)
Tagad Artems grib atvērt Rīgā "īstu", pastāvīgu ukraiņu literatūras grāmatnīcu: "Lai varētu atnākt un paņemt grāmatu rokā, palapot.
Tā grāmata tavās rokās atdzīvojas, varoņi un viņu stāsti kļūst reāli. Piekritīsiet – elektroniskā versija ir kaut kas pilnīgi cits. Bet vēl nākotnē gribētos nodarboties ar ukraiņu grāmatu izdošanu Eiropā. Pašlaik pētu šo jautājumu," stāsta Artems.
Viņa sapņi iet vēl tālāk – viņš grib, lai visi bērni, kuri piespiedu kārtā, glābjoties no kara, kļuvuši par bēgļiem, varētu lasīt ukraiņu grāmatas, tā saglabājot gan dzimto valodu, gan identitāti. Starp citu, viņš jau ir nosūtījis pasūtītās grāmatas uz Gruziju, Moldovu, Igauniju, Vāciju. Un teic, ka interese par grāmatām dzimtajā valodā tikai aug: "Man ir tādi lasītāji, kas pasūta burtiski kastēm. Ne visi prot lasīt grāmatas tādos daudzumos! Es arī tā neprotu," smejas Artems.
Dzimtās valodas saglabāšanā Ukrainas bērniem, kuri tagad ir ārzemēs, liela loma ir arī ģimenei, viņš uzsver: "Runājat ar bērnu ukrainiski? Tad viņš zinās sarunvalodu. Lasīsiet grāmatas? Viņš spēs literāri izklāstīt savas domas dzimtajā valodā. Bet, ja mācīsiet viņu lasīt un rakstīt, tad jūsu bērns varēs tāpat kā, piemēram, latviski, rakstīt jums dzimtajā ukraiņu valodā."
Tūlīt pat atceros, kā runā mans sešgadīgais bērns. Divarpus gadus nodzīvojis Latvijā, viņš var savietot vienā teikumā uzreiz trīs valodas: "Мама, lietus līst! У тебе є мій lietussargs? Или мне надеть капюшон?" (Mamma, lietus līst! Vai tev ir mans lietussargs? Vai arī man uzvilkt kapuci? – ukraiņu, latviešu un krievu val.) Taču diemžēl ukraiņu valodas viņa runā kļūst arvien mazāk.
Artems Čuiko paskaidro saprotami – dividendes no ukraiņu vecāku ieguldījuma savos bērnos, kā mēdz teikt, ir acīmredzamas. Viņš arī uzsver: "Ukraiņiem ir svarīgi neasimilēties, neizšķīst sabiedrībā, bet tieši integrēties.
Mēs paliekam ukraiņi, kaut arī ārzemēs. Nebūsim mēs, nebūs Ukrainas.
Kas pastāstīs Eiropai par mūsu kultūru? Kas varēs parādīt mūsu tradīcijas? Kurš dziedās mūsu, ukraiņu, dziesmas? Mūsu valoda ir skaista un dziedoša, tā ir jāsargā!"
Arī latviešu valodu viņš sauc par skaistu. Ukraiņu un latviešu valodai, izrādās, ir daudz kopīga, tāpat kā baltu un slāvu valodām vispār. "Latviešu valoda ir ļoti skaista valoda. Un to ir viegli sākt mācīties. Kā filologs varu teikt, ka ukraiņu un latviešu valodas ir ļoti līdzīgas uzbūves ziņā. Abās valodās izrunā tā, kā rakstīts, – tā ir liela priekšrocība, piemēram, salīdzinājumā ar franču valodu. Latviešu valodā ir daudz skaneņu. Un tā ir pilnskanīga – kad vārdā cits citam seko patskaņi un līdzskaņi. Vārdu nedara smagu vairāki līdzskaņi pēc kārtas. Tieši tā tiek nodrošināts latviešu – un arī ukraiņu – valodas melodiskums," saka diplomētais filologs Artems.
Turklāt gandrīz identiskas ir arī locīšanas sistēmas, kā arī saknes daudziem vārdiem ir vienādas. Artems mācās latviešu valodu – jau nokārtojis A2 līmeņa eksāmenu.
"Uzņemošās valsts valodu vajag mācīties! Taču – vajag tieši integrēties, nevis izšķīst un aizmirst visu savējo – dzimto!" viņš atkal un atkal atgādina.
Artems stāsta par savām grāmatu lietām, un acis viņam iedegas: "Galvenais, lai ietu!
Tagad veltu maksimāli daudz pūļu – svarīgākais, lai bērni neaizmirstu dzimto valodu. Un tādēļ mums, pieaugušajiem, jāpaliek ukrainiski orientētiem!" Un atkal sāk runāt par grāmatām.
Tās viņš pasūta lielākoties Harkivas tipogrāfijā "Factor-Druk": "Protams, tie ir mani novadnieki, gribu viņus atbalstīt. Taču nevar nepieminēt arī drukas augsto kvalitāti. Par šo iespiedēju grāmatām esmu pārliecināts."
Šogad maija beigās "Factor-Druk" cehā trāpīja Krievijas raķetes. Gandrīz nekas nepalika vesels. Tagad cehs atjaunots un, lai arī ne ar pilnu jaudu, taču grāmatas atkal tiek iespiestas.
