Par blogu sēriju
Šīs ir piezīmes no vērojumiem, kopš 2024. gada augusta pavadot viespētnieces gadu ASV, Džordžijas Universitātes Grady College of Mass Communication and Journalism. Tas iespējams, pateicoties Baltic-American Foundation (BAFF) Research Scholar pētnieces stipendijai. Piezīmes veido šeit piedzīvoto iespaidu un domu fragmenti.
Mūzikas enerģijas vēsture
Bijušais radio sporta žurnālists Kriss Džons (Chris Jones) tagad ir pensijā un nolēmis izpētīt, kā attīstījusies Džordžijas Universitātes pilsētas Atēnu mūzikas dzīve, pirms tā kļuva globāli slavena. Te katra informatīvā lapa vispirms min tādas slavenas grupas kā B-52, REM un "Widespread Panic". Vai tās jūs zināt, man jautāja Greidija koledžas žurnālistikas institūta direktors intervijā šogad janvārī, lemjot, vai būšu piemērota viespētnieces darbam universitātē. Es, protams, zinu, toreiz atbildēju. Visapkārt nemitīgi virmojošā mūzikas dzīve, sākot ar Atlantas simfoniskā orķestra sezonu, līdz neskaitāmiem džeza klubiem, dažādu roka grupu koncertiem gandrīz katru vakaru, ir otrs svarīgākais iemesls, kāpēc te pavadīt daudzus mēnešus.
Bet kas bija pirms viņiem? Vai par pagātni stāsta tikai divas mūziķu slavas zīmēm piepildītas ielas?
Netīšām esmu uzzinājusi par vietējās mūzikas vēsturei veltītu lekciju apgabala bibliotēkā. Tai tuvojoties, saprotu, ka esmu nokļuvusi pareizajā vietā. No auto kāpj ārā vīri, kas, iespējams, kā pusaudži paši pieredzējuši 20. gs. 50. un 60. gadu mūzikas dzīvi. Tā ir pilna ar grupām, mūziķu un publikas segregāciju, pirmo klubu dibināšanas pieredzēm. Patiesi, publikā ir divi mūziķi, kas paši spēlējuši reiz slavenās vietējās grupās, viņi atceras citus mūziķus. Lekcijas autors Kriss Džons, kas pētījis "Billboard" mūzikas topus un vietējo grupu sastāvus, ik pa laikam pajautā viesiem, vai viņiem ir kas piebilstams pie īsajām mūzikas notikumu hronikas rindām.
Un sākas krāšņi atmiņu stāsti. Te savas darbības pirmsākumos koncertējusi pavisam jauniņa Tīna Tērnere. Viens no vīriem publikā ļoti detalizēti atceras, kā viņa izskatījusies un kā dziedājusi apmēram astoņpadsmit vai deviņpadsmit gadu vecumā. Zālēs un klubos spēlējis Lūiss Ārmstrongs, koncertus snieguši Djūka Ellingtona un Glena Millera orķestri. Vietējās preses publikācijās atrodams skandāls, kad Deiva Brubeka kvartets atcēlis savu koncertu, jo vietējiem rīkotājiem nav paticis, ka grupas dalībnieku vidū bijis afroamerikāņu mūziķis. Brubeks zaudējis pamatīgu naudas žūksni, bet nolēmis, ka šajā rasistu galā nespēlēs.
Bet ikdienā mūzikas dzīvi veidojušas dažādas vietējās grupas. Viena no globālajām slavenībām, kas šeit koncertējusi kā novadnieks, ir soulmūzikas karalis Džeims Brauns (James Brown). Pat nezinot viņa vārdu un citas detaļas, droši vien katrs dzirdējis tādus hitus kā "I Feel Good", "Sex Machine" un "It’s a Man’s Man’s Man’s World", lai kas tos vēlāk dziedājis.
Neticamā kārtā biju nokļuvusi Džeimsa Brauna koncertā "Arēnā Rīga" 2006. gadā. Tas palicis atmiņā kā ārkārtīgi enerģisks un ļoti klasisks.
Brauns dzimis salīdzinoši netālu Dienvidkarolīnā, uzaudzis Džordžijas otrajā lielākajā pilsētā Augustā. Es dodos skatīt viņa dzimtās vietas. Kā stāsta leģenda, viņš strādājies ļoti daudz. Bijis tik slavens, ka reiz pat aicināts novērst masu protestus, kas Augustā izcēlušies, kad vietējā cietumā nogalināts garīgi slims afroamerikāņu pusaudzis. Braunam tas arī izdevies, lai cik neticami tas tagad izklausītos. Pati Augusta ir īpaša, jo tajā ir skaistā Savannas upe, Brauna arēna, Džeimsa Brauna bulvāris, viņa statuja un garāžas izmēra bērnības mājiņa putekļainā nomales ielā. Tajā viņš dzīvojis pie savas tantes Honijas, kas vadījusi publisko namu. Citādi agrākā Džordžijas štata galvaspilsēta ir mazliet līdzīga citām vietām, kurās neviļus uzmācas sajūta, ka kaut kas tāds ir redzēts vecu un ne pārāk vecu amerikāņu filmu kadros.
Pastaiga pa vecu filmu izjūtām
Varētu būt tā, ka šīs pilsētas laukumā, vienīgās viesnīcas putekļainā, saules piekarsētā istabā zviln Džeks Nikolsons. Lai gan Mikelandželo Antonioni filma "Profesija – reportieris" ir par citu laiku un vietām, te atgriežas tā nenovēršamības gaidu, mānīgā miera un nepārejoša nemiera sajūta, kas iepazīta šajā un citās filmās. Dažas ielas tālāk mierīgi varētu būt tāda māja, kurā dušā iet Alfreda Hičkoka spriedzes filmas "Psycho" varone, uz visiem laikiem izmainot baiļu raksturu šausmu ainā, kas vajās vēl vairākas paaudzes pirms iešanas dušā.
Skrienot uz lielākām metropolēm vai dabas skatu vietām ir vērts vismaz uz stundu piestāt nelielās Džordžijas štata pilsētās. Gandrīz visās ir laukums ar mēriju, banku, viesnīcu, kafejnīcām. Vēl arī kāda iela ar veikaliņiem un bagāto ļaužu namiem, visu karu piemiņas vietām.
Džordžijas Vašingtonā ir tāds klasisks laukums un blakus tam pat apskatāms bijušās operas nams. Man stāstīts, ka vietējie joprojām esot saglabājuši aizvainojumu, ka īstais Džordžs Vašingtons, kas reiz ceļojis pa šo Amerikas daļu, pat neesot te iebraucis sasveicināties. Apstaigājot pilsētu, šo seno aizvainojumu nav iespējams sajust, bet, atrodoties tās galvenajā laukumā, šķiet, ka tūlīt tam pāri steigsies franču aktrise Marija Šneidere (arī no filmas "Profesija – reportieris"), Greisa Kellija no citas Hičkoka filmas "Rear Window" (Pagalma logs) vai vēl kāda pagātnes kino dīva gaisīgā kleitiņā. Un te jau viņa nāk, tikai tā ir kāda cita jauna meitene, kas svētdienā devusies ar ģimeni uz pusdienām restorānā pilsētas galvenajā laukumā un ir tik ļoti sapucējusies, ka netrūkst ne matu lentes, ne augstpapēžu kurpju. Tagad gan ielas klājums ir gluds un viņai nav jāmokās pa putekļiem.
Vēsturisku filmu atmiņas uzjunda arī Leksingtona. Atšķirībā no ekskursijas pa Holivudas filmu dekorāciju ielām ASV Rietumkrastā pirms dažiem gadiem, te viss izskatās ļoti autentiski. Pilnīgi pietiks ar stundu garu pastaigu, lai redzētu svarīgākās turīgu iedzīvotāju mājas, slaveno pilsētas tiesas ēku un tirdzniecības ielu.
Vintervillas šarms nav vēsturiska arhitektūra, bet gluži gaisā jūtamais kopienas gars. Te viss ir kopts un ļoti savējais – fermeru tirdziņš blakus baznīcai, bibliotēka un grāmatu veikals. Meklējot jaunu velotaku, esam te iemaldījušies un nolemjam palikt uz "Grāmatu veikala lieveņa" koncertu, kurā ieteikts ņemt līdzi savus krēslus un segas, uz kurām zālienā apsēsties. Tā arī notiek, visi nāk ar krēsliem, piknika groziem. Noskaņojums ir tik iesaistošs kā nebeidzamajos "Midsommeras slepkavību" seriāla kopienu pasākumos. Te gan nekas briesmīgs nenotiek – daži pāri aizrautīgi dejo, citi pļāpā, bērni blakus dzenā bumbu un grupa saskanīgi spēlē slavenas dziesmas. Vakara gaismā tas viss rada lielisku noskaņojumu.
Ķirbji un ķirbju izstrādājumi
Skaisto ķirbju grēdas veikalos ir jau vismaz mēnesi. Sākumā domāju, ka tā tiek gaidīts Halovīns. Bet pa vidu ķirbjiem ir neskaitāmi rotājumi, arī tādi kā salmu ražas vīriņi un dažādi "dārza rūķu" stila rotājumi, ko pie savām durvīm un uz palodzēm kopā ar dekoratīvām siena ķīpām kārto arī Džordžijas Universitātes studenti.
Ķirbji ir ārkārtīgi dažādi un skaisti. Apģērbi ar ķirbjiem, sveces, šampūni – visam ir ķirbju garša. Kur nu vēl neskaitāmas kūciņas un kūkas, cepumi, mērces, pat globāli slavenajos šokolādes batoniņos, kur parasti ir ārprātā daudz cukura un staipīga karamele, iedabūts ķirbis. Tie ir ražas svētki, kas noslēgsies ar Pateicības dienu. Pa vidu ķirbjiem jau sāk klīst arī skeleti un citi šausmoņi. Vienlaikus tumšos vakaros kāds pie durvīm jau ieslēdzis Ziemassvētku lampiņas. Ja tā tiks turpināts, tad, kā vēlējās kaimiņi vienā no "Viens pats mājās" filmām, tas krāšņums noteikti būs redzams no kosmosa!
Nākamreiz par to, kā no malas izskatās Džordžijas Universitātes studentu dzīve.
