Авторську версію українською можна прочитати тут.
Авторскую русскую версию текста можно прочитать тут.
Par Innu es jau reiz rakstīju, kad gatavoju publikāciju par to, ka dziesmu un deju svētkos dzied un dejo ne tikai latvieši. Pagājušajā gadā tajos dejoja arī Hersonas Valsts universitātes horeogrāfijas katedras vecākā pasniedzēja Inna Bilousenko.
"Ziniet – es nez kādēļ tieši 2021. gadā pie ģimenes galda ne reizi vien teicu, ka gribu pabūt man nepazīstamā valstī. Paskatīties, kā tur dzīvo cilvēki, par ko interesējas, kādas viņiem ir paražas un tradīcijas. Un, lūk, lūdzu, es esmu Latvijā. Skatos, kā te dzīvo vietējie, un iepazīstos ar viņu paražām un tradīcijām. Latvijā ir brīnišķīgi, bet uz to ir jābrauc pavisam pa citiem ceļiem, nevis pa tiem, par kuriem nācās man.
Sapņi tomēr Visumam jāformulē daudz precīzāk…"
No Hersonas Inna kopā ar sešpadsmit gadus veco dēlu aizbrauca 2022. gadā: "Caur Krimu, pa šo nolādēto tiltu (tā dēvēto Krimas tiltu – O.P.) un cauri Krievijai.
Katrs autobusā bija sev izdomājis leģendu par radiniekiem Krievijā.
Sasprindzinājums bija vājprātīgs, un tas turējās, kamēr nebijām nokļuvuši Latvijā."
Latvijas robežkontroles punktā Inna ar dēlu ieradās 25. jūlijā. Pārbaudes šeit, jau Eiropā, prasīja tikai dažas minūtes. Krievijas pusē autobuss ar Ukrainas bēgļiem robežkontrolē stāvēja daudzas stundas. Innai viss likās nereāls: "Piegāju pie Latvijas muitniekiem un teicu: "Vai tas tiešām tā ir, ka jūs mūs atlaižat? Tiešām? Bet varbūt jums vēl kāds dokuments vajadzīgs?"
Nespēju noticēt, ka viss jau beidzies un mēs esam brīvi."
No Innas mājām varēja redzēt Čornobajivku (ciemats Hersonas apgabalā, kur ieņemtajā Ukrainas lidlaukā Krievijas karaspēks bija izvietojis savus helikopterus un autotehniku – O.P.). Katru reizi, kad ukraiņi apšaudīja Krievijas helikopteru vienību, Inna to redzēja savām acīm. Bet līdz 2022. gada marta beigām šādu apšaužu bija vismaz divpadsmit: "Pārstāju ēst, arī gulēt. Uz piecpadsmit minūtēm vienkārši galvu nolaižu uz rokām pie galda, un atkal sēžu un klausos, un gaidu, no kurienes mums trāpīs. Māju es nopirku trīs nedēļas pirms kara sākuma. Bija bail… Es pat sāku smēķēt…"
Innai bija plāns – caur Eiropu atgriezties Ukrainā. Viņas universitāte (Hersonas Valsts universitāte – O.P.) bija evakuējusies uz valsts rietumiem. Dēls, pabeidzis skolu, gatavojās stāties Ukrainas augstskolā.
"Visi ceļi veda uz Ukrainu. Taču jau Rīgā es sapratu, kādā mēs ar dēlu esam stāvoklī. Nolēmu, ka pagaidīsim, kamēr atgūsimies," stāsta Inna.
Abi ir sportiski – gan Inna, gan viņas dēls – taču viņu kājas bija pietūkušas tā, ka potītes bija gurna platumā: "Es nodomāju, ka vēl vairākas dienas bez kustībām transportā līdz Ukrainai mums ar dēlu var radīt nopietnas sekas."
Viņi nolēma palikt. "Nogaidīt un atgriezties Ukrainā," kā saka Inna. Bet pagaidām vajadzēja kaut kur dzīvot. Labi cilvēki palīdzēja Innai ar dēlu atrast dzīvokli Rīgā un veikt visas bēgļu reģistrācijas procedūras:
"Latvijā situācija mainījās, Te bija mierīgi, un es tikai gulēju un ēdu.
Arī dēls emocionāli atguvās."
Hersoniešiem veselības atgūšanai bija vajadzīgi četri mēneši. Šajā laikā Inna labāk iepazina gan pilsētu, gan cilvēkus. Kopā ar dēlu iedzīvojās jaunajā vietā. Dēls attālināti iestājās Ukrainas augstskolā, bet Inna, kas joprojām bija Hersonas Valsts universitātes horeogrāfijas katedras vecākā pasniedzēja, sāka mācīt savus studentus.
"Inna, bet kā deju var mācīt attālināti?!" es brīnos.
"Mēs tā strādājam jau trešo gadu. Esam adaptējušies: ja mēs apgūstam kustību, students to izpilda klēpjdatora priekšā, es skatos un vērtēju. Studenti ir, programmas arī," skaidro Inna.
"Bērni ir jāmāca, par spīti karam un apstākļiem, kādos esam nonākuši."
Viņa stāsta, ka studenti tagad nav universitātes auditorijās un visi pat nav Ukrainā. Bet visi kārtīgi attālināti "apmeklē" nodarbības. Ir svarīga nianse – laika joslas un dzīvošanas apstākļi. Piemēram,
studenti no Hersonas var mācīties tikai tad, kad ir elektrība un nav apšaužu. Vēl sarežģītāk ir mācīties tiem, kas dzīvo Ukrainas okupētajā daļā.
Tādi studenti Innai arī ir: "Šie bērni man ir vienkārši neiedomājami. Metodiskos materiālus, kurus viņiem sūtu, slēpj. Tur taču jebkurā brīdī var ierasties un sarīkot kratīšanu. Viņi principiāli neņem Krievijas pases, bet bez tām pat slimnīcā nevar tikt. Viņi gaida Ukrainu."
Inna domīgi skatās pa logu kafejnīcā, kurā mēs ar viņu sarunājamies. Ko viņai maksā uzturēt viņos ticību? Kur viņa atrod vārdus, lai šie jaunie cilvēki nezaudētu dūšu?
"Pieslēdzos mācību stundai tad, kad ir ērti audzēknim. Hersonā parādījusies elektrība – strādājam!
Pat nezinu, ko mani mājas kaimiņi par to domā. Iedomājieties, vienpadsmit vakarā, bet es – "viens, divi, trīs!" – skan pa visu dzīvokli!
Bet reizēm arī pašai kameras priekšā nākas palēkāt!" smejas Inna.
Sarunā ar mani Inna, šķiet, lidinās virs galdiņa, virs kafijas tases – visas viņas kustības vienlaikus ir gan ātras, gan plūstošas. Kā viņai tas izdodas?
"Mīlestība pret dejām man ir no vecmāmiņas un vectētiņa. Viņi vēl padomju laikā dejoja sporta sarīkojumu dejas, saņēma goda rakstus.
Kā man te, Latvijā, pietrūkst deju!"
Pagājušajā gadā Inna Bilousenko nokļuva Rīgas deju kolektīvā "Rits". Un bija ļoti priecīga – lai gan kolektīvs nav profesionāls, bet amatieru, viņai tas bija kā svaiga gaisa malks: "Es beidzot varēju dejot! Tas bija pilnīgi lieliski! Man nemaz netraucēja tas, ko te runāja nesaprotamā valodā. Pirmkārt, terminoloģija dejās ir franču valodā, es to sen zinu, otrkārt, kustības arī runā, bet treškārt – man tulkoja, ja bija kaut kas tāds, ko nesapratu."
Visu notiekošo, jaunās iespējas un jaunās zināšanas Inna uzsūca kā sūklis. Kad radās iespēja kopā ar "Rita" dejotājiem piedalīties dziesmu un deju svētkos, viņa piekrita.
"Vietējos profesionālos dejotājus es vienkārši "ēdu" ar acīm un ausīm, kolektīvā šai manai īpatnībai jau pievērsuši uzmanību," smejas Inna.
"Bet es taču pati esmu horeogrāfe, tāpēc uz visu skatos kā pasniedzēja, profesionāli.
Mūsu dejām (ukraiņu un latviešu – O.P.) ir vairāk atšķirīgā nekā līdzīgā. Latvieši dejo uz pirkstgaliem, (dejas – O.P.) zīmējumā ir daudz palēcienu un pagriezienu."
Par piedalīšanos pagājušā gada dziesmu un deju svētkos Inna ir sajūsmā, šī pieredze papildināja viņas zināšanu krājkasīti: "Tagad es varētu ukraiņiem sagatavot latviešu tautas deju meistarklasi."
Taču tas bija tikai hobijs, un Inna to apzinājās. Bet viņa gribēja strādāt un sevi realizēt Latvijā profesionāli. Ar darbu kādu laiku nevedās – ilgi nevarēja atrast, bet, kad galu galā atrada, tad summa, kuru nosauca potenciālais darba devējs, izrādījās pavisam maza. Inna atteicās. "Bet vai tad jums izvēle Latvijā ir?" viņai tad teica.
Jā, izvēles patiešām nebija. "Bet tas ir darbs! Es uzņemos atbildību un garantēju rezultātu!"
Kādā brīdī Inna nolēma izpētīt jautājumu par iespējām strādāt savā, nevis kāda cita labā. Iesaistījās arī viņas vietējā draudzene, arī horeogrāfe.
"Deja – tā ir stāja, plastiskums, ārējais izskats. Bet pirmām kārtām – tā tomēr veselība!" saka Inna. Viņas nolēma likt likmi uz nodarbībām visiem, kas vēlas saglabāt savu veselību. Bet neizslēdza iespēju rīkot arī citus, jauktos sporta un deju kursus. Pagaidām draudzenes pie šī jautājuma strādā, un iespējams, ka pēc kāda laika rīdzinieki ieraudzīs sludinājumu, ka notiek uzņemšana viņu deju kursos.
Tikmēr Ukrainas mājā Rīgā Innai piedāvāja kā brīvprātīgajai vadīt deju nodarbības ukraiņiem – gan bērniem, gan pieaugušajiem: "Skatījos uz to nopietni. Visus kopā vienā grupā mācīt nevar, ir taču dažādas pieejas, piemēram, piecgadniekiem un cilvēkiem pāri piecdesmit. Sadalīju divās grupās."
Un lietas gāja. Bērnu sākumā bija nedaudz, pēc tam kļuva vairāk. Pieaugušie arī kļuva aktīvāki: "Latīņamerikas dejas, ukraiņu – tās ir manas nodarbības Ukrainas mājā." Viņa bija ļoti priecīga, ka var ar dejām nodarboties klātienē:
"Man beidzot bija parādījušies audzēkņi! Biju tik priecīga, ka varu "dzīvajā" vadīt un koriģēt viņu kustības!"
Bet nedaudz vēlāk Ukrainas māja piedāvāja Innai jau pastāvīgu darbu: "Man tikai vajadzēja aprēķināt savu nodarbību izdevumu daļu – kāds inventārs man vajadzīgs darbam ar bērniem, kāds – ar pieaugušajiem, cik tas maksā, cik maksā mana darba stunda u.t.t." Finansēšanu uzņēmās labdarības organizācija "Ziedot.lv".
Bet pavisam nesen pie Innas vērsās vēl viena Rīgas organizācija – "Svētās Ģimenes Māja", kas jau daudzus gadus īsteno sociālos, izglītības un kultūras projektus, tostarp arī sociāli neaizsargātajiem. Tur bija vajadzīgs aerobikas pasniedzējs. Tā Innas darba grafiks papildinājās ar jaunām nodarbībām.
"Rīgu redzu tikai trolejbusā," joko Inna. Viņa teic, ka diena viņai sadalīta pa minūtēm. Bet, ja ņem vērā, ka studenti no Hersonas un okupētajām teritorijām var piezvanīt praktiski jebkurā brīdī, tad var tikai iedomāties viņas darba grafiku — ja pietiks iztēles.
"Taču es mazliet sabiezinu krāsas," viņa smaida. "Rīga ir brīnišķīga! Es tomēr mēģinu atrast laiku arī atpūtai. Nesen apmeklēju vairākus muzejus. Bet vispār –
pamanīju, ka pat vienas valsts robežās dažādās apdzīvotās vietās ir atšķirīgs gaiss, debesis, koki…
Dalījos ar saviem novērojumiem ar kolēģiem "Ritā". Vēlāk viņi man teica: "Bet tev bija taisnība!""
Nodarbībās Ukrainas mājā Innai ir pastāvīgie audzēkņi, bet bērnu grupā – pat zēni. Tas ir progress, tā ir uzvara: "Zēni ir deju grupas rota!"
Meitenes arī ir dažādas, bet visas ir nopietnas un tiecas pēc zināšanām. Taču nesen tika atvesta meitenīte ar īpašām vajadzībām. "Kolektīvā viņu pieņēma. Un man galvenais ir, ka šī mazulīte skrien pie manis. Viņas tuvinieki stāsta, ka viņa iemācījusies pietupties un lēkāt uz vienas kājiņas! Meitenītei sākušas izdoties kustības, kuras viņa agrāk neprata!" priecājas Inna.
Tāpat kā bērns mācās staigāt, viņš var iemācīties arī dejot,
saka Inna. Galvenais ir vēlēšanās, un ir svarīgi šo vēlēšanos iedegt.
Ar pieaugušajiem ir nedaudz citādi – iemācīties dejot var ikviens, lai gan ne katrs spēj attīstīt savus talantus: "Bet dejošana nāk par labu! Jebkurš cilvēks var piedalīties amatierdejā. Kāds vēlas izkustēties, kāds iegūt plastiskumu, vēl cits – iemācīties ritmiskumu. Protams, amatierdeja ir profesionālās dejas vienkāršots variants, tomēr tā nāk par labu veselībai un ir skaista!"
Nākamvasar Inna gatavojas doties uz Franciju. Tur viņa kopā ar deju kolektīvu "Rits" pārstāvēs Latviju radošajā festivālā. Jau ir saņēmusi ielūgumu un ar nepacietību gaida braucienu: "Tiklīdz biju par to iedomājusies, vakarā mēģinājumā vadītāja paziņo, ka esmu izraudzīta piedalīties!
Šoreiz savu vēlēšanos biju formulējusi Visumam pareizi!"
