Аўтарская версія па-беларуску — тут.
Авторская версия на русском — здесь.
Pirmajā acu uzmetienā Latvija sekmīgi risina jautājumu par visa sava nacionālā saglabāšanu. Bet dīvaini – uz ielas un sabiedriskajā transportā es ļoti bieži dzirdu, kā padsmitnieki savā starpā sarunājas angliski. Vēl vairāk – angliski savā starpā runā mazi bērni, spēlējoties rotaļlaukumā!
Tātad runa nav tikai par krievu valodas plašo izplatību Latvijā, par ko mēs bieži diskutējam, arī portālā LSM.lv.
Latvijā jaunā paaudze ir aizrāvusies ar citu, angļvalodīgo kultūru. Vai tas ir vēl viens izaicinājums nacionālās valodas saglabāšanai? Vai vienkārši pārejoša mode? Kas tas ir, kā pret to cīnīties, un vai vajag cīnīties?
Mana draudzene, latviešu valodas un literatūras pasniedzēja, man lūdza: "Pastāsti maniem audzēkņiem, kādēļ vajag mīlēt un prast dzimto valodu." Es piekritu, lai gan gatavu recepšu – atbilžu uz šo jautājumu – man nav, un, šķiet, nav gaidāmas. Tas ir sarežģīts jautājums. Un reiz es pati savas dzimtās valodas popularizēšanas lietā esmu cietusi graujošu sakāvi.
"Nu nav mums vajadzīga tā jūsu mova!"
Es pati nepamanīju, kā dzimtā valoda kļuva par manu karogu, likteni, manu sociālo un kultūras aktīvismu, dzīvesveidu. Par manām bēgles gaitām. Un tādēļ Skolotāju dienā es ar rūgtumu un pat sirdssāpēm atceros savus astotklasniekus, kuriem mācīju baltkrievu valodu.
"Nu nav mums vajadzīga tā jūsu mova (мова – valoda (baltkrievu val.))! Kam mums tā?" viņi man teica. Un kādā brīdī, kad puisis no pēdējā sola (zināt, katrā klasē ir tādi nekauņas!) par kādu mūsu slavenu rakstnieku pateica: "Kāpēc jūs mums par to visu stāstāt? Visi taču zina, ka viņš bija alkoholiķis, bet viņa grāmatas es tāpat nelasīšu", es sapratu, ka nekad vairs nestrādāšu par skolotāju.
Necieņu pret manu priekšmetu es uztvēru kā personīgu apvainojumu, turklāt, lai kā centos, tā arī nespēju atrast atslēdziņu, lai piekļūtu šiem jau pieaugušajiem jauniešiem.
Man atbilde, kādēļ tā noticis baltkrievu sabiedrībā, bija acīmredzama – tās ir sekas valsts politikai, kad krievu valodas un literatūras stundu ir divreiz vairāk nekā baltkrievu. Kad valsts galva, kurš pats sevi ievēlējis un jau 30 gadus dzirdams vai no katra gludekļa, paziņo, ka "baltkrievi – tie ir krievi ar kvalitātes zīmi", kādus gan vēl izcilus rezultātus mūsu bērnu nacionālajā izglītošanā var gaidīt?
Un šodien, kad man jautā par to, kādu es redzu valodas politiku Jaunajā Demokrātiskajā Baltkrievijā, es godīgi saku, ka man nav skaidras atbildes. To, kas tika smacēts un mīdīts gadsimtiem, nevarēs atjaunot ātri. Un cilvēku paaudzes, kas izaugušas Lukašenko varas laikā un nezina nekādu citu, alternatīvu pasaules un varas ainu, arī nevarēs kļūt par nacionālā progresa virzītājām. Bet vecākā paaudze, kas atceras padomju periodu, jau aiziet.
Paliekam mēs – četrdesmitgadnieku paaudze, taču starp mums nacionāli orientēto nav nemaz tik daudz.
Latvijā baltkrievu diasporas pārstāvji, kas runā dzimtajā valodā, ir burtiski daži.
Ja runā par baltkrieviem vispār, tad atbilstoši 2019. gada tautskaites datiem tikai 26% baltkrievu atbildēja, ka baltkrievu valoda ir tā valoda, kurā viņi ierasti sarunājas. Krieviski sarunājas 71,4%. Ņemot vērā, ka UNESCO baltkrievu valodu uzskata par tādu, kam draud izzušana, un zinot, kā mūsu iestādes skaita (piemēram, balsis prezidenta vēlēšanās vai vidējo algu), es šiem skaitļiem neticu. Baltkrieviski runā daudz mazāk.
"Dzimtajai valodai jābūt izdevīgai"
Baidos, ka par Baltkrieviju ir skaidrs. Bet kā ar Latviju? Tās valsts valodas politika ir vērsta uz latviešu valodas pozīciju maksimālu saglabāšanu un nostiprināšanu.
Taču droši vien ir vērts pavērst skatu no kopīgā pie personīgā. Esmu pārliecināta, ka valodas apguve sākas no ģimenes.
Izpratni par dzimtās valodas vērtību bērnam pirmām kārtām nodod vecāki. Jau pēc tam nāk skola un valsts.
Un, ja bērnam no mazām dienām zemē, kur pamatvaloda nav angļu, rāda animācijas filmas tikai angļu valodā, reti lasa priekšā grāmatas – vai arī vispār nelasa –, tad arī būs attiecīgs iznākums. Droši vien pirmais un svarīgākais, kas var būt, ir vecāku piemērs.
Un vēl no kāda sava kolēģa esmu dzirdējusi šādu domu – vajag, lai runāt konkrētajā valodā būtu izdevīgi. Tieši tā! Ja iestājas universitātes prestižā fakultātē (piemēram, starptautisko attiecību), abiturientam perfekti jāzina nacionālā valoda, ja tas viņam dos labas iespējas virzīties pa karjeras kāpnēm un iegūt augstu amatu, tad viņš to iemācīsies.
Iespējams, jaunajā Baltkrievijā šī ideja darbosies, bet Latvijā tas tā jau ir.
Tomēr mūsu valstīs jābūt dažādām pieejām nacionālajām valodām un izglītībai.
Baltkrievija ir gandrīz vienvalodīga valsts, bet Latvijā izveidojies tā, ka sabiedrība nav tik viendabīga, un bērni bieži aug jauktās ģimenēs, kur sarunvaloda mājās var būt gan latviešu, gan angļu, gan krievu, gan poļu, gan ukraiņu, un pat portugāļu (atceros kādu ģimeni Tukumā – tēvs ir latvietis, bet mātei dzimtā valoda ir portugāļu). Taču reizēm dzimtās valodas var būt vairākas.
Droši vien mana atbilde uz jautājumu "Kādēļ jāmīl dzimtā valoda?" skanēs konservatīvi un superbanāli, taču man personīgi tā ir vienīgā pareizā. Un tā nemaz nav par izdevīgumu. Lai man būtu savas saknes, māju izjūta, lai būtu, kurp atgriezties, kaut vai atmiņās.
Esmu bēgle, taču, kamēr runāju dzimtajā valodā, nesu savas mājas sev līdzi.
Bez tām jūtos kā balta papīra lapa, bezpersoniska un tukša. Runāt dzimtajā valodā ir tikpat dabīgi kā elpot. Kādēļ jāmīl dzimtā valoda? Lai būtu pats. Kaut gan kosmopolīti man nepiekritīs.
Un, runājot par to, kāda ir pirmām kārtām vecāku atbildība par cieņas pret dzimto valodu ieaudzināšanu bērnos, man pašai jātiek skaidrībā, ko mācīt saviem nākamajiem bērniem, ja būt Baltkrievijā viņiem visdrīzāk nav lemts. Vai viņi dzīvos Latvijā, Itālijā vai vēl kaut kur, bet baltkrievu valodu viņi zinās. Vienkārši, lai mana dzimtā valoda nemirtu, bet viņi saprastu, kur ir viņu mātes īstās saknes.
