Latvijas Krievu savienība. Domājat – kaut kas jauns? Domājiet vien tālāk! Latvijas Krievu savienība ir tas pats, kas "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" jeb Bitītes, kas nomainījuši nosaukumu (e-pasts gan vēl aizvien ir [email protected]). Nosaukuma maiņa liecina par to, ka kurš katrs cilvēks vairs nevar būt vissvarīgākais, un viņa tiesības vienotā Latvijā – ne tik. Šoreiz pienācis laiks aizstāvēt tieši krievus. Latvijas Krievu savienība savus mērķus plāno sasniegt, „savienojot aktivitātes Saeimā un tiešas darbības masu akcijas”. To, kas ir tiešas darbības masu akcija, viņi neprecizē. Gan jau kaut kas tāds kā karš vai "Positivus" festivāls.
Pirms iepriekšējām vēlēšanām diženais domātājs Ingmārs Līdaka kādās televīzijas debatēs vēlējās noskaidrot, vai PCTVL plāno ieviest samazināto PVN likmi treniņbiksēm un saulespuķu sēklām. Nezinu, kā bija toreiz, bet tagad par PVN programmā ne vārda, kas gan jau nozīmē, ka neplāno nekādas izmaiņas. Ingmārs Līdaka tālāk var nelasīt.
Kad „Neprāta cena” tika pārsaukta par „UgunsGrēku”, šis tas arī izmainījās pašā kulta seriālā.
Tā, šķiet, noticis arī ar Bitītēm, un viņi vēl paši nevar atrast atbildi uz jautājumu „Kas es esmu?”, jo partijas priekšvēlēšanu programmu nebeidz plosīt pretrunas.
Viss sākas ar paziņojumu, ka šī partija aizstāv Latvijas krievu intereses. Taču dažas rindkopas pēcāk viņi apgalvo, ka iestājas par visu cilvēku līdztiesību neatkarīgi no viņu izcelsmes un valodas. Kāpēc tad aizstāv tieši krievu intereses, ja jau pilnīgi visi ir līdztiesīgi? Vai arī paredzēts panākt, ka visi Latvijas iedzīvotāji kļūst par krieviem – tas būtu vienīgais veids, kā varētu aizstāvēt pilnīgi visus, jo visi ir vienlīdzīgi, vienlaikus rūpējoties tieši par krieviem. Taču nē – tas nav Bitīšu plānā. Gluži otrādi – nolemts atvieglot pilsonības iegūšanu un samazināt prasības tajos drausmīgi grūtajos valodas eksāmenos. Es ieteiku samazināt prasības arī medicīnas studentiem. Nav ko mocīt tos cilvēkus!
Bitītes arī nav vienojušies ar sevi, kādi uzņēmumi jāatbalsta. Vienubrīd pavīd ideja, ka īpašs atbalsts pienākas mazajiem un vidējiem, bet pēcāk parādās sapnis par valsts atbalsta plānu investoriem, un šis atbalsts būtu atkarīgs no radīto darbavietu skaita. Es tā saprotu, ka šeit mums spīd princips „jo mazāk darbavietu, jo labāk”, jo pirmīt solīts atbalstīt mazo un vidējos uzņēmumus. Ja šajos uzņēmumos tiks radītas daudzas darbavietas, tad taču tie vairs nebūs mazie, bet gan lielie (var pat uzskatīt, ka mazie šādā veidā tiks iznīcināti, jo pārtaps par lielajiem).
Latvijas Krievu savienība runā par kādu problēmu, ko citi noklusē – izrādās, Latvijā valsts pārāk daudz iejaucoties vecāku attiecībās ar bērniem.
Tā noteikti ir jauna problēma, jo, kamēr es vēl skaitījos bērns, neatceros, ka valsts maisītos pa kājām manām un vecāku attiecībām. Lai nu kā – tāda problēma esot, un Bitītes ar to ir gatavas tikt galā. Taču dažas rindkopas vēlāk krievu vai arī visu cilvēku aizstāvji klāsta ideju par valsts atbalstu ģimenēm, kas tā palielinātu dzimstību, ka Latvijas izrautos no demogrāfiskās krīzes. Ja tiešām tā notiktu, Jakovs Pliners kopā ar Ilmāru Mežu varētu uzrakstīt gramatu par šo veiksmes stāstu, kas kļūtu par dižpārdokli visā pasaulē, sevišķi tajās miljons valstīs, kurās šobrīd samazinās iedzīvotāju skaits. Laimīgs būs i liels, i mazs, jo mums jau patīk, ja ārzemēs kaut ko pasaka par Latviju. Tas viss ir lieliski, bet vai tad programma dzimstības veicināšanai nav iejaukšanās vecāku un bērnu attiecībās, ko pirmīt Bitītes gribējušas iznīdēt? Manuprāt, lielāka iejaukšanās nav iedomājama. Dzimstības veicināšanas pasākumi vistiešākajā mērā iejaucas vecāku un bērnu attiecībās, jo tie nosaka, vai šādas attiecības vispār būs.
Ja Plinera demogrāfijas programma būs veiksmīga un kļūs slavena visā pasaulē, tas tomēr būs nieks. Savu programmu Bitītes beidz ar tiešām varenu mērķi – sadarbojoties ar savu pārstāvi Ždanokas kundzi Eiropas Parlamentā, strādās, lai atjaunotu abpusēji izdevīgas Krievijas un Eiropas Savienības attiecības.
Tas tik būtu brangi – visādi Obamas mēģina tā un šitā nomierināt Putinu, Eiropas Savienība neliekas mierā ar savām sankcijām, bet Putinam pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Bet tad atnāks Ždanoka un teiks: „Nu, Vladimir, nomierinies taču.” Un Vladimirs teiks: „OK.”
