Авторську версію українською можна прочитати тут.
Авторскую русскую версию текста можно прочитать тут.

Pēc sižeta viņa izdzīvoja un nu jau vairāk nekā divdesmit gadus eksistē savā mazajā dzīvoklītī ar televizoru un paklāju pie sienas. Sapņo noskatīties līdz galam mūziklu, taču ikreiz paklūp tajā vietā, kurā uz skatuves iznāca teroristi.

Labi, ka man mājās nav televizora, nodomāju es, sēžot skatītāju zālē. Citādi, tāpat kā izrādes galvenā varone, atstātu to ieslēgtu, lai, pārnākot mājās, justu vismaz kāda klātbūtni. Un es, lai man nesāktu birt asaras, kuru kamols bija sakāpis kaklā, koncentrējos uz latviešu tulkojuma lasīšanu uz ekrāna virs skatuves.  

"Sagrēkojis, katrs cilvēks jau ir sagrēkojis pret visiem, un katrs cilvēks kaut kā ir vainīgs svešā grēkā. Viena atsevišķa grēka nav." Pēc Bučas-Irpiņas-Hostomeļas zvērībām "Pie Tihona" (Dostojevska "Velnu" nepublicētā nodaļa) tika organiski iekļauta izrādes pirmajā daļā, pētot necilvēcīgās nežēlības dabu.

Izrādes beigās tiek nolaists caurspīdīgs priekškars, radot iespaidu, ka galvenās varones dzīvoklis ar viņas veco paklāju pie sienas ir savdabīga gāzes kamera. Raksturīga šņākoņa, no visām spraugām sāk nākt gāzes imitācija, apņemot aktrisi – Čulpanu Hamatovu – ar puscaurspīdīgiem mutuļiem. No šī skata grūti novērst acis, tik skaista prožektoru gaismā ir miglaino vijumu spēle.

Indīgs skaistums, gandrīz oksimorons.

No lejas uz augšu, kā arī noteic fizikas likumi, šis dzīvoklītis/kamera piepildās ar necaurredzamiem dūmiem. Galā redzamas tikai mājas čības, kas uzvilktas tā arī vientuļi uz dīvāna sēžot palikušās sievietes kājās.

Izdzīvojušie "nordostieši" iekūņojušies savā vidē un visus šos gadus satiekas un stāsta "cits par citu un par "saviem" bojāgājušajiem… Tā viņiem pasaulē kļūst siltāk mūsu vidū" (citāts no Annas Poļitkovskas raksta, kas kļuva par Alvja Hermaņa izrādes otrās daļas pamatu).

Viens, tikai viens mēms jautājums: Krievijas pilsoņi, sen bez grūtībām pārcēlušies un nesen ar grūtībām aizbēgušie, jūs tagad sēžat man līdzās, skatāties "Post Scriptum" par 2002. gada notikumiem (kurā Čulpana, gluži kā grēkus izpērkot, tik talantīgi spēlē ainas no Krievijas dzīves), šņukstat un slaukāt asaras. Starp citu, tāpat kā es (tiesa, katrs raud par savu).

Kāpēc tad toreiz, jau XXI gadsimta sākumā, redzot viņa rīcību ("Kursk", "Nord-Ost", Beslana u.t.t., u.t.t.), jūs pacietāt, samierinājāties, noklusējāt?!

Atkal un atkal balsojot, pārvēlot, parakstījāt paši sev spriedumu. Un mums.

Bet uz šādu jautājumu dzirdu tādu klusu atbildi: "Bet kas esmu?... Tikai trīcošs radījums."

Pasaule, kas izveidota uz skatuves.

Pasaule, kas radīta nekad neizslēgtā televizora ekrānā. Bildīte, kas sastingusi galvā: tavu tuvinieku dzīves pēdējās minūtes.

Un tu tik vientuļi sēdi pustukšā dzīvoklī, kas piepildīts ar atmiņām. Vai ir realitāte, un kāda tā ir? Pasaules ainas, kas radītas un nostiprinātas apziņā, atkārtotā frāze "mēs atnācām jūs izglābt", un to saka nejauši satikts Krievijas pilsonis. Tagad, kad karš turpinās ne jau pirmo gadu, vai jūs joprojām ticat, ka ukraiņus vajadzēja glābt?

P.S. Kad skatuvi pārņēma tumsa, aprijot sevī visas sāpes un riebumu, ko radījusi uz skatuves redzētā būtība, parādījās uzraksts: "Lūdzu, neaplaudējiet."