Ļeņina ielu un Gorkija ielu Rīgā no savas pieredzes drīzāk atceras tikai tie, kas pamazām tuvojas vecvecāku godam vai to ir jau sasnieguši. Parīzē jeb, precīzāk sakot, tās tuvajā priekšpilsētā Leblānā Menilā arvien var pastaigāties pa Vladimira Iljiča Ļeņina avēniju un nonākt līdz krustojumam ar Maksima Gorkija ielu, uz abu ielu stūra ātrajā ēstuvē varētu sarunāt pat randiņu.
Ielu nosaukumi vietējos Leblānas Menilas iedzīvotājus nesatrauc. Iespējams, tādēļ, ka
lielākajai daļai apgabala iemītnieku vairāk nekā gadsimtu sena Eiropas vēsture nesaistās ar savas dzimtas pieredzi.
Tad komunisma idejas, kas Francijā arvien turas pie dzīvības, droši vien kādiem var šķist tikpat pievilcīgas kā vakara pasaciņa. Tie, kas izbaudījuši totalitārās ideoloģijas ļaunumu uz savas ādas, zina, cik saldējoša un baisa migla patiesībā ir šis mākonītis, kas pa krietnu gabalu kādam arvien šķiet balts un pūkains.
Starp citu, parlamenta vēlēšanās te šogad pārliecinošu uzvaru izcīnīja Francijas komunistiskās partijas pārstāve Sumija Buruaha. Ar Ļeņinu vietvarai gan laikam viss nav bijis līdz galam skaidrs. Leblānā Menilā ir pieņemts pamatīgajās betona ielu nosaukuma zīmēs paskaidrot, kas bijusi tā persona vai notikums, kuras vārds tapis iemūžināts. Ja Gorkijs pieminēts kā krievu rakstnieks, tad Ļeņinam paskaidrojuma vieta atstāta tukša.
Parīzē arvien netrūkst vietvārdu, kas saistās ar Otro pasaules karu un Krievijas lomu tajā.
Pagātnes relikti Leblānā Menilā bez sarežģījumiem sadzīvo ar moderno Franciju, kas nekautrējas ar sevi lepoties.
Ļeņina avēnija atduras pret ielu, kur Aviācijas un kosmosa muzejā brīvdabā pie Leburžē lidostas izstādītas milzīgās franču "Ariane" nesējraķetes. Olimpisko spēļu laikā tās ik dienu bija redzamas no Starptautiskā raidīšanas centra, kas nodrošināja, lai spēles būtu redzamas arī Latvijā.
Kosmiskos augstumos frančiem izdevās pacelt spēļu apmeklētību – vēstis par rekordiem olimpisko biļešu tirdzniecībā nebija tukša pašreklāma. Tribīnes patiešām piepildīja milzum daudz fanu, tajā skaitā sporta veidos, kas ar līdzjutēju uzmanību nav lutināti, un, iespējams, nav vizuāli paši krāšņākie.
Jau Londonā 2012. gadā olimpiskās spēles iekļāvās vēsturiskajā pilsētvidē, bet franči pārliecinoši spēra vēl soli tālāk.
Varbūt ne gluži visās ikoniskajās ainavās sacensības iekļāvās skatītājiem vizuāli ļoti baudāmi, jo daudzie žogi un ierobežojumi saskaldīja kopskatu mazos fragmentiņos, tomēr bija vietas, kas olimpiskajā vēsturē paliks nepārspētas. Retais pludmales volejbola skatītājs spēja atturēties, nenofotografējoties ar smilšu laukumu fonā un saules apspīdētu Eifeļa torni otrajā plānā.
Arī Konkordijas laukums ar urbānajiem sporta veidiem nevainojami iekļāvās spēļu koncepcijā. Tikmēr nedaudz izbrīnīti, iespējams, bija jāšanas sacensību apmeklētāji, kam solītā Versaļas pils no tribīnēm bija saskatāma kā ļoti šaura svītriņa pie horizonta.
Līdz ar spēļu noslēgumu neviļus jāaizdomājas, ko turpmāk darīs tie desmitiem tūkstoši policistu un žandarmu, kas gādāja par drošību un kārtību gan spēļu norises vietās, gan pilsētas ielās. Vismaz daļa noteikti varētu doties vadīt sarunu šovus, jo spēļu laikā būs pilnveidojuši labākās prasmes. Tā kā likumsargi savos posteņos pienākumus parasti veica ne mazāk kā divatā, laika pavadīšana sarunās bija viņu nepārtraukta nodarbošanās.
Cerams, plašā spēku mobilizācija neradīja drošības caurumus citviet Francijā, bet Parīze un tās piepilsētas spēļu laikā atstāja drošas vietas iespaidu.
Protams, bija nomaļāki nostūri, kur svešajiem tumšajā diennakts laikā parādīties ir lieki, un par to pārliecinājās arī Latvijas Televīzija, bet tāpat viss atrisinājās bez kādiem krimināliem pavērsieniem. Parīze arī atgādināja, cik ātri iepriekš neierastu vidi var pieņemt kā normālu parādību. Ja pirms spēļu atklāšanas automātiskie ieroči policistu un armijnieku rokās šķita pārmēru agresīvi un neiederīgi mierlaika apstākļiem, neraugoties uz visu loģisko pamatojumu to izrādīšanai, tad pāris nedēļās tie šķita pilnīgi pierasti. Triecienšautene vai saldējums likumsargu rokās vairs neizraisītu atšķirīgas sajūtas.
Jau provokatīvā Parīzes spēļu atklāšana nepārprotami parādīja, ka franči jūtas pašpietiekami un no ārpasaules spriedumiem neietekmēsies vai vismaz to nekādi neizrādīs. Franči patiešām runā franciski un reti kādā citā valodā, bet nerodas iespaids, ka tā būtu izaicinoša poza vai agresīvs noliegums. Vienkārši fakts, ar ko jārēķinās. Franču valoda ir noteicošās pozīcijās arī piepilsētās, lai arī te ieceļotāju vidū skan daudzas citas mēles. Šur un tur Parīzē arvien dzird arī krievu valodu, runātājiem, piemēram, apcerot, kā labāk tikt pie biļetēm uz Luvras muzeju. Tikmēr Ukrainas karam vietējās televīzijās bija reta un pakārtota vieta, ārzemju ziņās lielāko uzmanību veltot gaidāmajām ASV prezidenta vēlēšanām. Plašākus apskatus Krievijas agresija izpelnījās tikai pēc ukraiņu veiktajām operācijām ienaidnieka teritorijā.
Parīzieši nešaubīgi ar atvieglojuma nopūtu sagaidījuši olimpisko spēļu beigas, kas pieliek punktu milzu satiksmes apgrūtinājumiem pilsētas autostrādēs.
Vietējiem vairs nebūs jāsaspiežas sastrēgumos, lai izbrīvētu ekskluzīvas joslas olimpiskajam transportam, un parīzieši tiešām ir pelnījuši pateicību par pacietību, kas palīdzēja raitākai spēļu norisei. Tikmēr daļai vietējā biznesa ir laiks zem vēsas dušas atvēsināt olimpiādes sakarsētās fantāzijas, un kādai savus kukaiņus apmeklētājiem izrādījušajai oficiālajai spēļu viesnīcai būs vien jāatgriežas pie vismaz trīsreiz zemākiem tarifiem.
Lai gan Parīzes spēles ierasts dēvēt par pirmo olimpiādi pēckovida laikos, lipīgais vīruss bija ļoti klātesošs. Publisku ievērību tas izpelnījās tikai ar medaļnieku inficēšanu, pasliktinot pašsajūtu gan ASV sprinterim Noa Lailsam un britu peldēšanas zvaigznei Adamam Pītijam, gan Austrālijas olimpiskajai BMX čempionei Sajai Sakakibarai. Daudziem olimpiskās norises atspoguļojušajiem uzņēmumiem kovids paretināja darbaspēka rindas, liekot pārplānot darbus, lai aizstātu uz laiku no ierindas izkritušos.
Pēc spēļu izskaņas mājās pirmdien atgriežas Latvijas sportisti, kas piedalījās noslēguma ceremonijā.
Kāda patiesībā ir olimpiskā namamāte Parīze, diez vai var spriest pēc iespaidiem ballītē, lai cik tā būtu izdevusies. Spoži atrādījusies valdzinošās kleitās, Gaismas pilsēta pēc olimpiskā kankāna mazliet pierims, bet lielo svētku laiks patiesībā vēl nav beidzies. Tuvojas Parīzes paraolimpiskās spēles, kas, starp citu, atgādinās, ka vides pieejamība arī Francijas galvaspilsētā vēl nav ne tuvu atrisināts jautājums.
