Sabiedriskās politikas centrs "Providus" šogad veica pētījumu, lai saprastu, kā šie naidīgie vēstījumi izplatās un kā tie ietekmē tos Latvijas iedzīvotājus, kuri informāciju iegūst krievu valodā no sociālajiem medijiem. Vairākus mēnešus "Providus" padziļināti sekoja līdzi vairākiem Latvijas krieviski runājošajai auditorijai domātiem "Telegram", "YouTube" un "TikTok" kanāliem, kuri regulāri izplata saturu, kas diskreditē Ukrainu un veicina negatīvus stereotipus par ukraiņiem.
Pētījums “Naida naratīvi par Ukrainu un ukraiņiem Latvijas sociālajos tīklos un sabiedrībā”
Lejuplādēt10.8 MB
Viens no šādiem kanāliem – "Antifašisti Baltijā" – gandrīz visos ierakstos par Ukrainu izmanto emocionālu manipulāciju, tostarp sarkasmu un apvainojumus, lai radītu naidīgu attieksmi pret Ukrainu un ukraiņiem. Tiek lietoti pat tādi apzīmējumi kā "ukrofašisti" un "teroristi", radot priekšstatu par ukraiņiem kā sabiedriski bīstamu tautu. Savukārt tāds kanāls kā "BALTNEWS" rada objektivitātes šķietamību, taču bieži citē Krievijas amatpersonas vai citus ar Krieviju saistītus cilvēkus, kas diskreditē Rietumu atbalstu Ukrainai.
Vairāki faktori liecina, ka šie pret Ukrainu vērstie un ukraiņiem naidīgie naratīvi ietekmē Latvijas sabiedrības uztveri.
"Providus" pētījumu centram "SKDS" pasūtītā aptauja atklāja, ka iedzīvotāji, kuri informāciju iegūst krievu valodā, biežāk ir ievērojami negatīvāk noskaņoti pret Ukrainas bēgļiem.
Piemēram, 43% no tiem, kuri informāciju saņem tikai krievu valodā, neatbalsta jaunu Ukrainas bēgļu uzņemšanu Latvijā, salīdzinot ar 18% no tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri informāciju saņem tikai latviešu valodā. Krieviski runājošie iedzīvotāji biežāk arī uzskata, ka ukraiņi ir vāji integrējušies Latvijas sabiedrībā. Šie uzskati parasti nebalstās personiskajā pieredzē – aptauja liecināja, ka reti kuram Latvijas iedzīvotājam ir personiska saskarsme ar ukraiņiem – tādēļ var pieļaut, ka to vismaz daļēji ietekmē sociālajos tīklos izplatītie naidīgie vēstījumi.
Negatīvie priekšstati par ukraiņiem bieži sakņojas pieņēmumos, ka pret viņiem Latvijā ir priviliģēta attieksme salīdzinājumā ar vietējiem iedzīvotājiem – teiksim, papildu pabalsti vai citi labumi. Piemēram, kāds sabiedriskās domas aptaujas dalībnieks šādi raksturoja savas pretenzijas: "Kāpēc ukraiņiem ir atļauts strādāt bez latviešu valodas zināšanām, bet mums tādas prasības ir obligātas?"
Vēl daļai Latvijas sabiedrības – par laimi, gan izteikti mazākajai daļai – ir naidīgi stereotipiski priekšstati par ukraiņiem kā tautu. "Viņi var pasliktināt kriminogēno situāciju," "ukraiņi negrib strādāt, tikai saņem pabalstus" – jā, pat tik naidīgi priekšstati tika konstatēti sabiedriskās domas aptaujā.
Turklāt naidīga attieksme nepaliek tikai Latvijas sabiedrības daļas prātos vien. Pavasarī "Providus" pašu spēkiem veiktajā aptaujā, kurā piedalījās 457 Ukrainas civiliedzīvotāji, gandrīz puse jeb 44% atzina, ka Latvijā ir jutušies nedroši savas tautības vai valstspiederības dēļ, no viņiem vairākums – pat vairākas reizes jutušies nedroši.
Aptaujas un fokusgrupu dalībnieki aprakstīja konkrētas situācijas, kas izraisīja šo nedrošību. Piemēram, kāda sieviete dalījās pieredzē, ka sabiedriskajā transportā dzirdējusi, kā par viņu runā negatīvi, jo viņa runājusi ukraiņu valodā ar savu bērnu. Cits respondents liecināja, ka darba vietā kolēģi izteikuši aizvainojošus komentārus par Ukrainu un viņu situāciju, liekot justies nevēlamam. Skolās ukraiņu bērni dažkārt tiek pakļauti ņirgām un izsmiešanai. Visbiežāk ukraiņi saskaras ar naidīgu attieksmi un nepatīkamiem komentāriem sabiedriskās vietās.
Ko darīt? Jāstrādā vienlaikus trīs virzienos.
Pirmkārt, populāro sociālo tīklu kontu saturs ir jāmonitorē un jāraksta sūdzības, ja tajos tiek attaisnots karš vai atrodama naida runa. Eiropas Savienības teritorijā spēkā ir normas, kas uzliek par pienākumu sociālajiem tīkliem moderēt savu saturu, novērst likumu pārkāpumus, nosakot arī bargas sankcijas tad, ja tie atteiktos to darīt.
Otrkārt, jāsaprot, ka Latvijas sabiedrisko domu šobrīd ir sevišķi grūti pētīt, it sevišķi krieviski runājošo iedzīvotāju attieksmi pret karu un ar karu saistītiem jautājumiem. To ir grūti noskaidrot, izmantojot aptaujas vai fokusgrupas, jo liela daļa no mūsu sabiedrības izvairās godīgi uz šiem jautājumiem atbildēt. Rezultātā sociālo tīklu naidīgo naratīvu ietekme praktiski nav pierādāma: redzam sakarības, bet nezinām, vai/cik lielu Latvijas sabiedrības daļu šie naidīgie vēstījumi pārliecina mainīt savus priekšstatus. Par sabiedrības drošību un saliedētību atbildīgajām institūcijām būtu jāsadarbojas ar antropologiem un sociologiem un jāatrod citas, precīzākas metodes tam, lai adekvāti izprastu procesus mūsu sabiedrībā.
Un, treškārt, lai naidīgiem stāstiem par ukraiņiem būtu mazāka iespēja iesakņoties Latvijas sabiedrībā, ukraiņu klātbūtne Latvijā ir jāpadara redzamāka – jāpalīdz viņiem iekļauties un pašiem stāstīt par savu pieredzi gan darba vai mājokļa meklējumos, gan saskaroties ar naidīgu attieksmi. Cerams, ka naidam skābekli piegriezīs ciešāka un personiskāka Latvijas cilvēku saskarsme ar mūsu valsts viesiem, kuri aizbēguši no kara.