Аўтарская версія па-беларуску — тут.
Авторская версия на русском — здесь.
Mēs to tā arī saucam – Aleksandra Lukašenko pašpārvēlēšana, un tā ir paredzēta 2025. gada 26. janvārī. Varētu par to pasmieties – "ko, atkal?!", taču pirmās pāris vēlēšanas tas vēl varēja būt jautri, bet pēc trīsdesmit gadiem un tūkstošiem politisko ieslodzīto jau vairs nepavisam nav smieklīgi. Vēl jo vairāk tādēļ, ka tie, kuri domā kritiski un saprot Baltkrievijā notiekošo, ir vai nu represēti, vai arī izspiesti no valsts.
Kam "vajag!", bet kam apnicis
Baltkrievijā palikuši tikai tie, kam "Надо!" (vajag – krievu val.). Tā sauc režīma sākto "visas tautas" zibakciju, kuras būtība ir tāda, ka visdažādāko uzņēmumu un iestāžu darbinieki visā valstī "pierunā" Lukašenko kandidēt uz prezidenta amatu un ieraksta aģitācijas video (līdzīgus šim te).
Kā varat saprast, šīs zibakcijas ir, kā saka baltkrievi, "brīvprātīgi obligātas".
Ja negribi piedalīties, atlaidīs "pēc panta", un atrast citu darba vietu jau būs nereāli, cilvēkam uzliks zīmogu, ka viņš ir neuzticams, ierakstīs to raksturojumā, un ar cilvēku ir cauri.
Kā paēdināt bērnus, kā atmaksāt hipotekāro aizdevumu un vispār – kā turpmāk izdzīvot? Tieši izdzīvot, nevis dzīvot – tādu eksistenci ir grūti nosaukt par pilnvērtīgu dzīvi. Bet var arī iesēdināt "uz diennaktīm", ja tālrunī atradīs, ka sekojat neatkarīgajiem plašsaziņas līdzekļiem, kas ir atzīti par "ekstrēmistiskiem", - maz neliksies.
Man, kas jau trīs gadus nodzīvojusi Latvijā, ir grūti iedomāties, ka kaut kas tāds šeit būtu iespējams – piespiest cilvēkus ākstīties kameras priekšā, aģitējot par prātā izkūkojušu veci, kura galvenais mērķis ir par jebkuru – absolūti jebkuru! – cenu noturēt varu. Starp citu, iespējams, ka daži no zibakcijas dalībniekiem to darīja brīvprātīgi. Kāpēc? Atbilde slēpjas pašā politiskajā sistēmā.
Es negribu iet ierindā, gribu iet viena
Man ir ļoti spilgtas atmiņas no "pagājušās" dzīves (tā es saucu laiku pirms bēgšanas uz Latviju), kuras, manuprāt, diezgan precīzi raksturo autoritāro – diktatorisko – sabiedrību salīdzinājumā ar demokrātisko sabiedrību. Un es neesmu politiķe, bet sīkpilsone. Tomēr gan mana personīgā pieredze, gan citu baltkrievu bēgļu pieredze kārtējo reizi pierāda – ja tu neinteresējies par politiku, tad reiz tā sāks interesēties par tevi.
Pirmās atmiņas: man ir pieci gadi, eju bērnudārzā, tolaik vēl padomju. Tajos laikos neviens nejautāja, kādiem ēdieniem konkrētais bērns dod priekšroku, un visus ēdināja vienādi. Man vispretīgākā bija nevis auksta mannā biezputra (nez kādēļ tieši šo riebīgo ēdienu pirmām kārtām atceras mani vienaudži un tautieši, kad mēs nostalģiski gremdējamies atmiņās par pagājušajiem laikiem).
Pusdienu laikā auklīte piespiež mani ēst siļķi (kuru nebiju ēdusi ne reizi mūžā, un neēdu arī tagad), bāžot to man mutē ar savām rokām. Tas man izraisa dabisku vemšanas refleksu.
Auklīte ļoti dusmojas un kliedz. Audzinātāja par mani sūdzas vecākiem: "Visi bērni kā bērni, bet jūsējā negrib ēst kā visi! Dariet kaut ko!" Vecāki strīdas ar bērnudārza administrāciju un bojā sev nervus. Galu galā "karā" uzvar viņi, un man vairs neuzbāžas ar siļķi.
Otrās atmiņas: skolas pirmā klase, pirmā skolotāja, kas gan ārēji, gan pēc rakstura atgādina zaldātu. Sieviete ar uzkasītiem matiem (tas uzreiz norāda uz padomju cilvēka īpašu birokrātisku tipu). Mūs ved uz ēdnīcu. Mums pa gaiteņiem jāiet pāros, noteikti kopā ar solabiedru, jāsadodas rokās, jāiet tieši citam aiz cita, nedrīkst trokšņot un savā starpā sarunāties.
Kad visbeidzot ierindā sinhroni atnākam, skolotāja skaļi paziņo: "Sēdieties! Paņemiet karotes!" Pēc tam, kad maltīte beigusies: "Piecelieties! Sastājieties pa pāriem!"
Tas skan ļoti sausi, komandējoši, it kā mēs nebūtu sešus septiņus gadus veci bērni, bet arestantu kolonna. Pamanu, ka pastāvīgi ievelku galvu plecos un sakumpstu, jo baidos, ka skolotājai nepatiks, kā es sēžu, ēdu vai turu karoti, un viņa atkal sāks kliegt.
Vai jūs, cienījamie lasītāji, gribētu, lai jūsu bērnus tā audzinātu? Es negribētu. Vēl jo vairāk tādēļ, ka man ir arī cits piemērs un es zinu, kā ir citādi. Kad man bija nedaudz vairāk par divdesmit gadiem, es kādu laiku mācījos Polijā. Līdzās mājai, kurā dzīvoju, bija bērnudārzs. Un katru reizi vienā un tajā pašā laikā es novēroju vienu un to pašu ainu – bērni tika vesti pastaigā. Lai nepazustu, viņi turējās pie lielas, garas plīša žņaudzējčūskas un tā gāja ar audzinātāju priekšgalā. Uzjautrinošo gājienu noslēdza vēl viens pieaugušais. Man tas bija kas jauns – es tad tikai sāku saprast starpību starp Baltkrievijas sabiedrību un citu, demokrātisku valstu sabiedrībām. Un patiešām brīnījos, atceroties savas paniskās bailes no skolotājiem, nevēlēšanos iet uz bērnudārzu, bet pēc tam uz skolu -
vai tā tiešām bija iespējams? Vai ir iespējams bez kliegšanas, pavēlēm un iešanas ierindā? Un gan disciplīna saglabāta, gan pasaule nav apgriezusies kājām gaisā? Ir iespējams. Var bez tā iztikt.
Taču kritiski domāt, iet vienai, nevis ierindā, – tas ir grūtāk nekā kliegt vai izpildīt "vajag!" ar vienādi muļķīgu sejas izteiksmi. Tāda nu reiz ir cilvēka daba – cilvēki ir slinki un iet pa mazākās pretestības ceļu. Lielais Brālis labāk zina, kā mums dzīvot, un, ja viņš apsola, ka benzīna un pārtikas cenas pārstās kāpt, tad tā ir patiesība, tūlīt kuru katru brīdi pārstās. Lai viņš lemj, nevis es. Es, pēc kājās stāvot pavadītas darba maiņas, mājās ievelšos dīvānā iedzert aliņu un paskatīties televizoru. Bet visa pasaule lai pagaida un viss kaut kā pats no sevis atrisināsies – visi šie kari, plūdi un gāzes cenas.
* * *
Pievērsiet uzmanību, mīļie lasītāji, cik ļoti elektorātam patīk vienkārši un saprotami lozungi. Un kāds Aleksandrs Lukašenko ir šādu lozungu meistars, populisma virtuozs. Paaugstināt pensionāriem pensiju par pāris kapeikām pirms vēlēšanām, izmaksāt to par nedēļu agrāk, un lieta darīta.
"Наш бацька, такі парадак навёў". (Mūsu batjka, tādu kārtību ievedis. – baltkrievu val.) Kārtību. Ar cilpu, kas sīkpilsonim savilkta ap kaklu. Ievedis, jā. Pilnīgi godīgi – šo daļu balsu pat nevajadzēs "piezīmēt".
Un ko tad Tramps? Bet par ASV likteni es nebaidos. Tur, atšķirībā no Baltkrievijas, politiku nenosaka tikai viens cilvēks. Tāpat kā Latvijā un citās demokrātiskās valstīs. Tādēļ arī iemeslu satraukties ir daudz mazāk.
