Авторську версію українською можна прочитати тут.
Авторскую русскую версию текста можно прочитать тут.
Nesen pēc nevalstiskās organizācijas "Intelekta parks" uzaicinājuma man bija iespēja uzstāties Daugavpilī projektā "Iespēju sabiedrība", kurā tika apspriesti dažādi starptautisko tiesību un profesionālās ētikas aspekti.
Nodarbībās Daugavpils vidusskolu pedagogiem notika ļoti interesantas diskusijas par dažādiem ģeopolitiskiem un tiesiskiem jautājumiem starptautiskā kontekstā, piedaloties trešo valstu pārstāvjiem, kādi esam arī mēs – Ukrainas pilsoņi.
Savā nelielajā referātā "Ukraiņu integrācija Latvijas sabiedrībā. Kā būt kopā un palikt pašiem?" es balstījos arī uz dažiem datiem analītiskā centra "Providus" pētījumā "Ukrainas bēgļi Latvijā: pieejamie dati, pieredze un sabiedrības attieksme". Konkrēti,
ukraiņi no fokusgrupām uz jautājumu, kas patīk Latvijā un kāpēc izlēmuši pārcelties tieši uz šejieni, kā vienu no galvenajiem iemesliem minēja to, ka te ir paziņas, draugi un radinieki, kas viņiem palīdz ar integrāciju un atbalsta sākotnējos posmos.
Atceros, ka, pirmo reizi izlasot šo tēzi, es biju nedaudz pārsteigts par tādām atbildēm. Droši vien tādēļ, ka man pašam līdz nesenam laikam sakaru ar šo pusi nebija, ja neskaita manu vectēvu Zinoviju Urbanoviču (Urbanovu), kurš pirms simt gadiem pameta savu nelielo ciemu, kas atradās tur, kur sanāca kopā Polija, Baltkrievija un Lietuva, un devās cauri Rumānijai uz Odesu labākas dzīves meklējumos. Tā ciema sen vairs nav, bet viņa radinieki pazuda XX gadsimta vētrainajos notikumos, un vectēvam arī ne īpaši patika par viņiem stāstīt.
Tādēļ, kad nodarbībās Daugavpilī pastāstīju par savām šaubām par to, daudzi no klātesošajiem sāka ar mani strīdēties un apliecināt – jā, tā tas ir!
Kādam vecāki atbraukuši no Ukrainas, kāds saradojies ar ukraiņiem vai mācījies kopā ar viņiem.
Es arī pats reiz rakstīju par kursabiedru no Rīgas un Čornomorskas ilggadējo draudzību un savstarpējo izpalīdzēšanu.
Vispār pat ātra iepazīšanās ar Latvijas un Ukrainas vēsturi un par tām kopīgo atklāj ļoti interesantus un negaidītus (katrā ziņā man) faktus. Gatavojoties citam semināram par ukraiņu un latviešu tautas mentalitātes līdzību projektā "Labie kaimiņi", es pētīju dažādu literatūru un avotus, meklēju ukraiņu un latviešu saskares punktus laikā un telpā, faktorus, kas ietekmē nacionālo raksturu veidošanos. Protams, ka profesionāliem vēsturniekiem tie ir labi zināmi. Izskaidrojot pirmajā acu uzmetienā neticamus un pārsteidzošus notikumus, tie palīdz mums kļūt nedaudz tuvākiem.
Mūsu tautām ar kādu mūsu tagadējo valstu teritorijas daļu ir iznācis trīs reizes atrasties vienā valstiskā veidojumā
– vispirms Žečpospolitā, bet pēc tam Krievijas un padomju impērijās. Gribot negribot, esamības pavedienos veidojās un sasējās kopīgi mezgliņi.
Lūk, piemēram, nākamgad apritēs 420 gadi, kopš pie Rīgas parādījās Zaporižjas kazaki, kādi trīssimt. 1605. gada 27. septembrī notika kauja pie Kirholmas (tagadējās Salaspils) – lielākā kauja 1600.-1611. gada Poļu-zviedru karā. Hetmanis Jans Hodkevičs sakāva skaitliski pārākos Zviedrijas karaļa Kārļa IX spēkus. Viņa karaspēkā bez slavenajiem "spārnotajiem huzāriem", kājniekiem, tatāru jātniekiem bija arī kazaki. Netālu no Rīgas ir uzstādīti divi piemiņas akmeņi, kas veltīti šai kaujai.
Bet gandrīz pirms 150 gadiem manā dzimtajā Odesā junkuru skolā, kas atradās Itāliešu bulvārī, mācījās Andrejs Pumpurs. Tieši šeit viņš sāka rakstīt savu slaveno eposu "Lāčplēsis", kas ir ļoti nozīmīgs latviešu tautai. Pazīstams arī viņa dzejolis "Jaunam gadam 1878", kuru viņš arī sacerējis Odesā. Pēc kā ilgojās dzejnieks, par ko domāja manā skaistajā dienvidu pilsētā, ar ko draudzējās, satikās… Vietējā literatūras muzejā dzejnieku atceras un labprāt par viņu stāsta.
Par stāstu par Pumpuru liela pateicība pienākas Latvijas radio 4 žurnālistei Ritai Bolotskai. Un ne tikai par to, bet par visu lekciju ciklu ukraiņiem "Latvijas kultūrkods", kurā viņa aizraujoši pastāstīja par daudziem, tostarp mūsdienu, mākslas un kultūras darbiniekiem. (Tiem, kas interesējas, varu ieteikt arī LTV un LSM+ kopīgo videoprojektu "Latvijas kultūras kanons" ukraiņu valodā.)
Secināju,
ka ar visu savdabību, saviem attīstības ceļiem, mūsu kultūras, politiskā un sabiedriskā dzīve pastāvīgi savijās, ietekmēja un papildināja viena otru.
Piemēru vēl ir daudz, bet tā ir tēma atsevišķam lielam rakstam.
Mūsdienu sakari starp ukraiņiem un latviešiem, par kuriem rakstīju pašā sākumā, veidojušies galvenokārt pēdējos 50-70 gados. Institūti, komjaunatnes celtnes, sadale pēc augstskolu un tehnikumu beigšanas. Atpūta pie Baltijas vai Melnās jūras.
Bet nekad nedrīkst aizmirst par latviešiem un ukraiņiem pagājušā gadsimta 40. gados un 50. gadu sākumā, kurus komunistu režīms ieslodzīja nometnēs un izsūtīja uz Sibīriju un Vidusāziju.
Bet tieši tagad mūsu acu priekšā, lai arī traģiska iemesla – Krievijas kara pret Ukrainu - dēļ Latvijā ieradušies desmitiem tūkstoši ukraiņu bēgļu. Katru dienu ir kontakti starp viņiem un latviešiem, kļūst stiprākas pazīšanās, rodas draudzība starp cilvēkiem.
Cilvēki precas, dzimst bērni.
Ceru, ka pēc pieciem desmit gadiem dzirdēšu: "Bet mana mamma ir ukrainiete! Un tēvs – latvietis! Un mēs brauksim ciemos pie vecmāmiņas un vectētiņa uz Kijivu!" vai "Varbūt ir laiks mums aizlaist uz Rīgu pie draugiem, esam noilgojušies!"
