ААвторську версію українською можна прочитати тут.
Авторскую русскую версию текста можно прочитать тут.
Privātā stomatoloģijas klīnika, kur man bija jāsatiekas ar ārstu no Ukrainas, atrodas pašā Rīgas centrā. Telpā ir pacienti. Starp viņiem – māte, kas gaida, kamēr dēlēns iznāks no kabineta. Viņa tur mugursomiņu ar mazu Ukrainas karodziņu.
"Mūsējie (ukraiņi – O.P.) nāk daudz," man saka ārsts Romāns Jakovenko. "Un ļoti daudzi nonāk pie manis."
Šis ārsts, man šķiet, dziedina jau ar savu smaidu, tik labvēlīgs un atvērts viņš ir. Pirms kara Romāns praktizēja Hersonas apgabala Hola Pristaņas pilsētā – bija pilsētas slimnīcas ortopēdiskās stomatoloģijas nodaļas vadītājs. Šī Ukrainas daļa bija vienīgā, kur Krievijai izdevās kaut kas līdzīgs zibenskaram. Dakteris Jakovenko nonāca okupācijā jau pirmajās dienās pēc iebrukuma: "Aizbraucām uz laukiem turpat, Hersonas apgabalā. Likās, ka tur ir drošāk. Un patiešām –
pie mums ciemā krievi iekšā nenāca. Bet Hola Pristaņa jau bija pilna ar "atbrīvotājiem". Redzēju tur visādus…
Jo no ciema turpināju braukt uz darbu pilsētā."
Romāns ar ģimeni pusgadu gaidīja Ukrainas armiju. Kad kļuva zināms, ka tiek gatavots "referendums" par okupētās Ukrainas teritorijas "brīvprātīgu pievienošanos" Krievijai, nolēma aizbraukt. Tieši uz Ukrainu doties nebija iespējams. Tādēļ caur Krimu un pēc tam caur Krieviju aizbrauca uz Eiropu:
"Filtrāciju izgāju brīnumainā kārtā. Paveicās – tas, kurš mani pratināja, bija pamatīgi piedzēries.
Esmu dzirdējis, ka mūsu vīrieši gan tika sisti, gan arī viņiem likts rakt tranšejas. Kad šķērsojām robežu ar Latviju, kļuva vieglāk elpot."
Latvijā Romāns nepalika – aizbrauca uz Poliju. Bija domājuši, ka visa ģimene paliks tur. "Bet gandrīz uzreiz mēs no turienes aizbraucām. Un nebūt ne maznozīmīgs iemesls bija valodas barjera. Uzzinājām, ka varam atgriezties Latvijā, un atbraucām uz Rīgu," stāsta Romāns.
"Strādāt vajadzēja, tādēļ nolēmu, ka būšu taksists. Sagatavojām dokumentus.
Un, kad jau vajadzēja sākt pirmo maiņu, sieva pateica, ka mēs kā mediķi varam Latvijā strādāt pēc specialitātes. Viņa tad tikko to bija uzzinājusi."
Romāna sieva Marina ir medicīnas māsa. Ģimene nolēma legalizēt savus dokumentus par medicīnisko izglītību. Par taksistu Romāns nenostrādāja ne dienu: "Mums viss izdevās vienkārši un viegli. Mēs ar sievu paši iztulkojām savus diplomus un to pielikumus latviski un iesniedzām tos Latvijas Ārstu biedrībā. Pēc tam mēs tos nosūtījām uz Ukrainu, uz Veselības ministriju, – vajadzēja, lai Ukraina tos apstiprina."
Trīs nedēļas pēc tam, kad bija pienākusi atbilde no Ukrainas, Romāns un viņa sieva no Latvijas Ārstu biedrības saņēma atļauju medicīniskajai praksei Latvijā.
"Sākumā mums deva atļauju uz vienu gadu. Pēc tam pagarināja vēl par gadu. Bet tagad man ar sievu ir atļauja praktizēt trīs gadus,"
saka Romāns.
Ukraiņu mediķi tika brīdināti par to, ka jāzina latviešu valoda C1 līmenī – tas ir par vienu pakāpi zemāk nekā pats augstākais līmenis. C1 dos iespēju Romānam un viņa sievai iegūt tiesības uz pastāvīgu medicīnisko praksi Latvijā: "Man visi saka – valodas prasme! Tās ir tavas iespējas un tava karjera šeit!"
Valsts valodu mācās abi. Taču sieva – kursos, un valodas apgūšana viņai iet uz priekšu ātrāk, bet Romāns, kad iespējams, viņai pievienojas.
"Viņa man ir malacis, ar nopietnu attieksmi pret valodas apguvi. Jāatzīstas, ka man tā neizdodas. Gadās, ka reizēm vienkārši pasēžu līdzās sievai, kad viņai ir mācību stunda.
Tagad gatavojos noskaidrot, kādi ir kursi, lai saplānotu abus grafikus – darba un latviešu valodas apguvei."
Pagaidām, sarunājoties ar pacientiem, Romāns izmanto divas valodas – ukraiņu un krievu. Taču kolēģi vienmēr ir līdzās, un, ja nepieciešams, ārsta un pacienta dialogs tiks organizēts acumirklī. Tomēr, saka Romāns, palīdzība ne reizi nav bijusi vajadzīga. Kad uz klīniku atnāk jauni klienti, viņus nosūta pie Romāna. No ukraiņu ārsta pakalpojumiem neviens no vietējiem ne reizi nav atteicies. Savukārt ukraiņi speciāli meklē ukraiņu ārstu: "Starp maniem pacientiem ir daudz ukraiņu (starp citu, Romāns runā ļoti skaistā ukraiņu valodā - O.P.). Nāk gan bērni, gan pieaugušie. Pierakstās tieši pie ukraiņu ārsta."
Patiešām – vietējās "Facebook" grupās diezgan bieži sastopami lūgumi dalīties ar informāciju par Latvijā strādājošiem ukraiņu mediķiem. Jautāju Romānam – kāpēc mēs, ukraiņi, meklējam tieši savējos.
"Grūti pateikt viennozīmīgi. Bet faktiski tā arī ir –
ukraiņi labprātāk dodas tieši pie ukraiņu ārstiem.
Daži mūsējie teic, ka ukraiņu ārsti pacientam pievērš lielāku uzmanību," viņš spriež. "Par sevi varu teikt, ka savējiem vienkāršāk izrādīt pretimnākšanu, ja situācija ļauj, dot nelielu atlaidi… Turklāt, iespējams, tā klientam ir savdabīga terapija – būt starp savējiem."
Un vēl, man piekrīt Romāns, dzimtajā valodā ir vieglāk paskaidrot savu problēmu, nebaidoties, ka tevi nepareizi sapratīs. Jo sūdzības mēdz būt arī pavisam specifiskas.
Starp citu, šķiet, ka mēs, ukraiņi, esam gandrīz vienīgie tādi, kas vēlas tikt pie "sava" ārsta. Lūk, piemēram, baltkrievi Latvijā meklē "vienkārši labu ārstu", kā man teica mana draudzene baltkrieviete.
"Bet ir arī nekaunīgi ukraiņi," turpina Romāns.
"Tu ej viņiem pretī, bet viņi uzsēžas uz kakla."
Piekrītu – par tādiem vienmēr bijis kauns.
Vēl, vērš uzmanību dakteris, pret mediķiem Ukrainā un Latvijā pacientiem ir dažāda attieksme. Latvijā ārsta rekomendācijas netiek apspriestas, savukārt Ukrainā uzticēšanās ārstiem ir mazāka. "Ir nācies pacientiem pat pierādīt!" izsaucas Romāns.
Viņš uzsver, ka darbā nekad nav bijis konfliktu ne valodas, ne attieksmes pret karu dēļ: "Varbūt man vienkārši tādi cilvēki nav gadījušies? Zinu, ka taksistiem ukraiņiem ir nācies ar to saskarties…"
Klīnika, kurā tikāmies ar Romānu, ir viņa otrā darbavieta Rīgā. No pirmās viņš aizgāja, redzot, ka darba devējs nenodrošina viņu ar kvalitatīviem materiāliem un instrumentiem: "Pirmo darbu atradu vakanču vietnē. Taču,
tiklīdz man kļuva skaidrs, ar ko es plombēju zobus, uzreiz aizgāju. Vienkārši nespēju tur strādāt."
Latvijā Romānam patīk, viņš teic, ka Latvija viņus uzņēmusi "ļoti maigi". Sieva strādā kopā ar viņu, bērns apmeklē bērnudārzu un diezgan labi apguvis latviešu valodu.
"Mēs kaut kā viegli sākām šeit dzīvot, un mums viss izdodas. Kad nonācu Rīgā, man likās, ka esmu atbraucis no Hersonas uz Mikolajivu. Latvija mūsu, ukraiņu, labā daudz dara, un tas ir jānovērtē."
Hola Pristaņa ir okupēta, vai ģimene tur kādreiz atgriezīsies, nav zināms. Tā būtībā ir piefrontes pilsēta. Romāns teic, ka par to pat domāt ir grūti: "Kamols krūtīs."
Reiz Romāns ar sievu apspriedis jautājumu par ģimenes privātpraksi Latvijā.
"Ja tas arī būs, tad perspektīvā. Šeit ir lieliska klīnika, es citā nemaz negribētu strādāt!" smejas Romāns. "Starp citu, bez manis te ir vēl viens ārsts no Ukrainas, un stomatoloģijas klīnikas īpašniece ir ukrainiete (viņa nav no bēgļiem, sen pārcēlusies uz Latviju - O.P.).
Patiešām – it kā es būtu mājās!"
