Аўтарская версія па-беларуску — тут.
Авторская версия на русском — здесь.
Konteksts
Vairāk nekā trīsdesmit gadus esmu nodzīvojis Baltkrievijā. Piedzimu nelielā pilsētiņā pie Dzvinas (Daugavas), pēc tam dzīvoju un strādāju citā, lielākā pilsētā, bet reiz pamodos Minskā. "Žurnālistu kājas baro" – ir tāds viedoklis, un es tam piekrītu. Ak, cik kilometru mēs ar kolēģiem esam mērojuši dzimtajā zemē! Esam skatījušies uz baltkrievu ikdienas dzīvi no vilcienu, autobusu, "nobalsotu" automašīnu logiem un pat no laivām. Mans novērojums – cilvēku dzīvi Turavā un Vitebskā vieno nevis baltkrievu valoda, bet baltkrievu apmetums. Un, kad es negaidīti nonācu Rīgā, tad neatradu šo fenomenu pie jums.
Un tūlīt paskaidrošu, ko ar to domāju.
«Думкі беларуса»
Rubrikā «Думкі беларуса» (Baltkrieva pārdomas – baltkrievu val.) neatkarīgais žurnālists, kuram izdevies aizbēgt no Baltkrievijas uz Latviju, stāsta par to, kas viņam rūp šeit un tagad. Viņš raksta ar pseidonīmu: viņam joprojām ir radinieki Baltkrievijā.
Pirmā atskārsme
Pirmais dzīvoklis, kas kļuva par patvērumu mūsu ģimenei, atradās Avotu apkaimē. Čaka, Lāčplēša, Stabu, Matīsa un Ģertrūdes ielas bija pirmās, pa kurām mēs staigājām ar suni. Baltkrieva acis ar sajūsmu aplūkoja XIX gadsimta beigu ēkas ar tik neticamu dekoru. Mājās mēs to visu bijām zaudējuši dažādu karu laikā.
Un, godīgi sakot, lūk, ko es pat šodien nesaprotu: kā tā var būt, ka viena ēka stāv tik sakopta, bet līdzās, gandrīz tajos pašos gados celtā, ir grausts.
Ziniet, Stabu ielā ir vairākas koka divu un trīs stāvu ēkas, kuras pēc ugunsgrēka visas ir klātas sodrējiem. Vietējie iedzīvotāji man pastāstīja, ka tādas tās tur ir ne pirmo piecgadi… Bet citās ielās ir sešstāvu ēkas, kuras dienu pēc dienas pa drusciņai brūk. Pat Brīvības ielā!
Tādēļ mana pirmā atskārsme – mājām ir vajadzīgi iedzīvotāji un tie, kuri rūpēsies par ēku stāvokli. Paskaidrojiet man – kādēļ vienā pilsētā ir dzīvokļi ar piecsimt eiro īres maksu, bet līdzās – piecu vai sešu stāvu ēka, kurā neviens nedzīvo? Kāpēc šīs ēkas nav valdības bilancē? Kādēļ tās nevar savest kārtībā un izīrēt, piemēram, dzīvokļus būtiski lētāk?
Otrā atskārsme
"Tas viss ir cilvēku, nevis valsts īpašums," man paskaidroja bīgla saimnieks, kad mēs ar viņu aplūkojām vienu no tādām ēkām Ādmiņu ielā.
Cilvēku īpašums – tas ir brīnišķīgi! Bet kādēļ dažu ēku ārējais izskats ir tik briesmīgs, ka šīm piecām līdz septiņām ēkām gribas paskriet garām pēc iespējas ātrāk!
Paskaidrošu – neesmu izlutināts puisis, esmu uzaudzis barakā, kurā dzīvoja četras ģimenes un bija krāsns apkure, tādēļ labi zinu, ka ēkas mēdz būt dažādas. Ir taču saprotams, ka tādas puišeļu apzīmētas vai nodegušas mājas nevairo mīļās Rīgas skaistumu. Kādēļ ir māju saimnieki, kas rūpējas par ēkas stāvokli, bet citi – kā Satekles ielā – tās noved līdz avārijas un neapdzīvojamam stāvoklim, un ēka ir spiesta jukt ārā pa ķieģelītim?
Es saprotu, ka šīs ēkas ir kādu Latvijas iedzīvotāju īpašums, kuriem, piemēram, nav naudas kapitālajam vai kosmētiskajam remontam.
Bet kur tādā gadījumā ir valsts? Kāpēc mēs visi noskatāmies, kā dažādu iemeslu dēļ brūk kopā mūsu mīļā Rīga, un klusējot paejam garām?
Mēs pat nepamanām, ka pilsētas sirdī, līdzās Brīvības piemineklim (no tās puses, kur stāv visiem pazīstamais "Laimas" pulkstenis), Kaļķu ielā ir desmit stabu ansamblis, un tie ir pavisam sliktā stāvoklī.
Daļai no tiem trūkst dekoratīvo plāksnīšu. Bet ilgu laiku viens no stabiem, kurš atrodas vistuvāk Zigfrīda Annas Meierovica bulvārim, bija aptīts ar pārtikas plēvi. Tā droši vien kāds "meistars" mēģināja nostiprināt nokritušās plāksnītes…
Un, ziniet, es arī eju un skatos uz šīm septiņām plāksnītēm, kuru tik ļoti pietrūkst arhitektūras kompleksam.
Un kaut kur iekšā baltkrieva balss kliedz – nu kā gan tā? Tas ir trīs stundu darbs!
Un tas ir vietā, kur šurp un turp staigā tik daudz tūristu, tas ir vietā, kur tik bieži līdzās Brīvības piemineklim var sastapt starptautiskās delegācijas…
Mana otrā atskārsme attiecas uz iedzīvotājiem un varu – kāpēc mēs ar jums pieveram acis un izliekamies, ka tā arī vajag? Strādāsim, katrs savā vietā, bet apzinīgi un nedaudz vairāk nekā no mums prasa.
Un nē, tā nav atgriešanās pie padomju vai Baltkrievijas režīmiem, tā ir vēlēšanās padarīt pasauli mums apkārt labāku. Katrs var sākt no sava pagalma.
Uzskatiet to par jaunības maksimālismu.
Trešā, ceturtā un piektā atskārsme
Es vienmēr skatos vietējās ziņas – tā man ir latviešu valodas prakse. Un, lūk, mana trešā atskārsme. Mani pārsteidza situācija Skanstes apkaimē, kur sieviete, pastaigājoties pa ielu, traumēja kāju. "Žēl, bet kurš no mums nav izmežģījis kāju uz līdzenas vietas?" bija mana pirmā doma. Taču sižetā redzams, ka viena no ielas plāksnēm vienkārši iekrita zemē, kad sieviete uz tās uzkāpa. Bet kā tas vispār ir iespējams? Ziniet, es aizbraucu uz to vietu, tur patiešām par ietves stāvokli ir jautājumi. Un tas ir viens no jaunākajiem un mūsdienīgākajiem pilsētas rajoniem!
Vēl no vietējiem iedzīvotājiem uzzināju, ka skvērā starp Grostonas un Vesetas ielām pirms kādiem desmit mēnešiem bijis liels bērnu rotaļlaukums. Taču tajā bijis nepieciešams veikt remontdarbus un to… likvidēja. Tagad tur aug visparastākā zāle. Un kam no tā ir labāk?
Ceturtā atskārsme. Latvijā, īpaši Rīgā, ir daudz jaunu objektu, kuri ir vismūsdienīgākie un labākie no visiem viedokļiem. Taču, tiklīdz tos nodod ekspluatācijā, par tiem vairs neviens nerūpējas. Tā, Centra sporta kvartālā, kas atrodas starp Krišjāņa Barona ielu un Aleksandra Čaka ielu,
jau otro gadu bērnu laukuma gumijas segumu nepieciešams nomainīt. Tur vienkārši ir caurumi.
Gandrīz visu vasaru daļa bērnu kalniņu bija aptīti ar lenti, tādēļ pa tiem nevarēja kāpelēt. Kāds no vecākiem laukumā man paskaidroja, ka pie visa vainīga iepirkumu sistēma. Jo nevar vienkārši ņemt un nedēļas laikā saremontēt. Vai tas patiešām tā ir?
Piektā atskārsme. Kā pilsētas iedzīvotājs un aktīvs sabiedriskā transporta lietotājs sekoju situācijai ar autobusu pieturām. Runa ir par nepieciešamību vienas pieturas likvidēt, bet citas – ierīkot. Un kolēģu tekstos un video par šo tēmu skan pārdomas par šo pašu iepirkumu. Ja tas tik ļoti sarežģī dzīvi, varbūt jāpārskata tā noteikumi? Saprotams, ka vienu pieturu nomaiņa pret citām nenotiks vienā dienā, un kāda gan diena – ar nedēļu nepietiks! Bet kalendārā jau rudens, un cilvēki drīz mirks lietū. Kam domātas šīs pieturas – cilvēkiem vai iepirkumam?
Secinājumi
"Kritizēt ir viegli," šo rakstu komentēs kāds lasītājs, un tas tā patiešām ir. Taču, manuprāt, no morālā viedokļa man ir pamats kritizēt. Astoņsimt dienās, kuras esmu nodzīvojis Latvijā, divreiz esmu piedalījies talkās un vācis atkritumus Lucavsalā, bet sieva tīrīja kapibaras būri Rīgas zooloģiskajā dārzā. Mēs strādājam un maksājam nodokļus. Audzinām bērnu mīlestībā pret Latviju un visiem Latvijas cilvēkiem. Sirsnīgi pateicos jums, mīļie, ka jūsu valsts mums kļuvusi par otrajām drošajām mājām.
Atkal uzsvēršu, ka šajā rakstā ir nevis emigranta činkstēšana, bet jūsu laba drauga skatījums no malas uz vietējo dzīvi. Piedodiet, ja kaut ko neesmu pareizi sapratis.
Kas ir iepriecinājis? Daudz kas!
Biju ļoti pārsteigts, kad ieraudzīju, kā rīdzinieki pusdieno zālienā Vērmanes dārzā. Bet Baltkrievijā pa zālieniem staigāt nedrīkst!
Man ļoti patīk ceļi, kas sākas aiz Rīgas robežām. Mēs ar sievu esam vienkārši sajūsmā par gājēju pārejām, kuras ir apgaismotas tā, ka cilvēki uz tām redzami no tāluma. Bet kādas jums ir sakoptas mazpilsētas! Un man ļoti iepaticies jūsu Inčukalns. No novadpētniecības viedokļa tas ir atradums – Inčukalns Latvijai ir vēsturiski nozīmīgs.
Tieši tur 1918. gada 31. decembrī notika Latvijas atbrīvošanas kara pirmā kauja. Sapņoju par to, ka reiz arī Baltkrievija būs brīva un tai būs sadraudzības pilsēta Inčukalns. Bet vēl tur pie vecmāmiņām vietējā tirgū var nopirkt ļoti garšīgus gurķus.
…Un, lūk, es atkal ar suni staigāju pa Matīsa ielu un skatos uz ēkām. Vai atceraties, ko sākumā rakstīju par baltkrievu apmetumu? Tad, lūk,
trīsdesmit gados visu mūsu vēsturi (un cilvēkus) šis apmetums nosedzis tik biezā slānī, ka mēs, baltkrievi, drebam ierēdņu priekšā, baidāmies pieprasīt savu un aizstāvēt savas tiesības. Latvijas cilvēki ir citādi.
Vairāk nekā trīsdesmit gadus jūs dzīvojat bez piespiedu "dažinkām" (tradicionālie baltkrievu ražas svētki, kas mūsdienās pielāgoti režīma ideoloģiskajām vajadzībām ar tādiem pasākumiem kā "republikas agrorūpnieciskā kompleksa labāko darbinieku godināšana" - red.), maršiem un šausmīgām represijām. Jums ir iespēja runāt ar varu. Runājiet! Un saudzējiet Rīgu! Tā ir skaista sinjora, taču šobrīd tās mētelis mazliet jāpielāpa.
