6. jūnijā "Instagram" kontā alvishermanis_official tika publicēts foto no jaunā JRT kursa izlaiduma ar pavadtekstu, kurā Jaunā Rīgas teātra (JRT) mākslinieciskais vadītājs Hermanis apgalvo, ka Dailes teātris "brutāli pārpērk" JRT, Liepājas un Valmieras teātra izaudzinātos aktierus.
Es neapšaubu Alvja Hermaņa māksliniecisko varēšanu un nevēlos to šeit vērtēt, turpmāk rakstītais ir attiecināms uz JRT un Dailes teātri kā valsts kapitālsabiedrību, kura apgroza finanšu līdzekļus un būtu administrējama, nevis vadoties no emocijām, bet pēc līdzīgiem principiem kā jebkura cita uzņēmējdarbība. Tikai šajā gadījumā produkts (ak vai!) ir teātra mākslas darbs.
"Pārpirktie" un vienam teātrim (ne)nolemtie
Šis viedokļraksts atspoguļo skatu no malas, kas balstīts manā pieredzē, kurā ierakstās teātra studijas, darbs radošajā komandā izrāžu iestudēšanā (tostarp valsts finansētos teātros), darbs neatkarīga teātra administrācijā, kā arī iesāktas studijas biznesa psiholoģijā, līdz ar ko uz šo procesu izvēlos raudzīties no biznesa un organizāciju puses, vienlaikus saprotot teātra “aizskatuvi”.
Hermanis pauž, ka jaunie aktieri tiek "pārpirkti" un norāda: "[..] JRT, Valmieras un Liepājas teātri savus jaunos aktierus ir izaudzinājuši daudzu gadu garumā, ieguldot viņos milzīgu laiku, enerģiju, sirdi un citus resursus, kurus pie labas gribas var mēģināt pārrēķināt arī ciparos." No turpmāk rakstītā izriet, ka Dailes teātrim būtu jākompensē JRT kursa apmācībai ieguldītie resursi. Te jāpiebilst, ka LTV ziņām Kultūras ministrijas pārstāvis skaidroja, ka finansiālie līdzekļi, par kuriem aktieri izglītoti, nav teātra, bet ministrijas piešķirtais finansējums. Cita veida ieguldījumus, protams, var "mēģināt pārvērst ciparos", bet Hermaņa minētais – laiks, enerģija un sirds – ir aktieru meistaru un pedagogu instrumenti, kuru darbs, nešaubos, ir ticis atalgots arī ciparos.
Skaidrībai: kad teātra vadība secina, ka štatā sāk pietrūkt jauno talantu, tā vēršas pie Latvijas Kultūras akadēmijas, lai vienotos par šim teātrim paredzēta kursa apmācību, vai – kā Liepājas teātra gadījumā – izveido speciālu programmu citā augstskolā. Parasti pie programmas un pedagogu izvēles strādā akadēmija kopā ar teātra vadību. Ne visam uzņemtajam kursam ir garantija tikt pēc tam teātra štatā: dažus pieņem darbā teātris, kuram kurss gatavots, citus uzaicina kāds cits teātris, vēl kāds uzsāk karjeru kā neatkarīgs aktieris. Veiksmīgākie saņem pat vairākus piedāvājumus un var izvēlēties, kādu ceļu iet. Kopumā aktieru ar augstāko izglītību netrūkst, tāpēc nav gluži tā, ka, ja Žagara un Kairiša uzrunātie jaunie mākslinieki izvēlēsies turpināt karjeru Dailes teātrī, tad JRT nebūs, kas spēlē. Vai visi ir vienlīdz talantīgi? Protams, ka ne, bet domāju, ka būtu komiski, ja vienā teātrī būtu izcilie, otrā mazliet vājākie, bet trešā – atpalicēji. Hermanim gribas atgādināt, jo darbinieks ir pieprasītāks (talanta, personības, intelekta vai citu iemeslu dēļ), jo augstākas prasības viņš var izvirzīt darba devējam (kas šajā gadījumā, protams, nav izdevīgi JRT), un ikvienam vadītājam būtu jārēķinās, ka augstvērtīgie darbinieki (pie nosacījuma, ka tiem ir veselīgs pašvērtējums) tiecas pēc vides, algas un attieksmes, kas rada viņiem novērtējuma izjūtu.
Atgriežoties pie Hermaņa paziņojuma, šķiet, ka visā šajā drāmā iztrūkst to, ap ko pēc būtības ir visa šī situācija, – jaunie aktieri un viņu intereses. Nevajag aizmirst, ka darba attiecības ir starp divām pusēm, no kurām svarīgas ir abu pušu vēlmes un vajadzības. Tie ir salīdzinoši viegli ietekmējami, jauni cilvēki ar lieliem sapņiem un ambīcijām, tāpēc jo vairāk absurda šķiet publiska drāma no studentu autoritātes vien tāpēc, ka tiem piedāvāts iet vēl kādu alternatīvu ceļu. Raugoties no biznesa skatu punkta – darbinieki nāk un iet, padoto mainība sagādā zaudējumus (pie tam vairāk vai mazāk paredzamus vai vismaz ieplānojamus) jebkurā uzņēmumā, un tālredzīgi vadītāji ar to rēķinās, tāpēc arī cenšas nodrošināt savu darbinieku labbūtību. Darbinieku uzticība lielā mērā ir saistīta ar (pārmetu akmeni Hermaņa lauciņā) vadības politiku, kura, protams, JRT un Dailes teātrī var atšķirties, un ļoti labi, ka atšķiras.
No Hermaņa saasinātās reakcijas noprotu, ka kāds no uzrunātajiem aktieriem patiešām apsver Dailes teātra piedāvājumu, tātad viņiem šis teātris nešķiet nepievilcīgs vai mazāk kvalitatīvs. Tāpēc īpaši mulsina apgalvojums, ka "šo viņu [Dailes teātra vadības - aut.] maucību apmaksā nodokļu maksātāji, kuri lielākoties nav Dailes teātra skatītāji". To apliecina arī finansiālie rādītāji. Pateicoties tam (vai neskatoties uz to), ka Dailes teātris spējīgs uzņemt vairāk skatītāju (tam ir vairākas zāles, tostarp plašākā zāle starp visiem Latvijas teātriem) un, domājams, labam un teātra skatītājiem saistošam piedāvājumam, tā apgrozījums pērn ir bijis nedaudz vairāk kā uz pusi lielāks par JRT (no teātru mājaslapās pieejamajiem 2022. gada pārskatiem: JRT neto apgrozījums pērn bijis 1 521 207 eiro, bet Dailes teātrim 3 051 699 eiro). Tā ka nevar teikt, ka nodokļu maksātāji "lielākoties" gājuši garām Dailes teātrim. Starp citu, vai pilnībā izpārdot zāli ar 980 sēdvietām (kā Dailes teātra lielajā zālē) ir grūtāk nekā JRT pagaidu mājvietas lielāko zāli ar mazliet mazāk nekā 300 vietām?
Vai lielāka apgrozījuma dēļ Kairišs bez bēdu var atļauties vērsties pie JRT izskolotajiem aktieriem ar tekstu (citēju Hermani) "Man vienalga cik tev maksā tajā JRT, es tev samaksāšu vairāk"? Ne obligāti, jo lielākas telpas un trupa prasa arī lielākus ieguldījumus, taču, kā LTV ziņās norādīja Kultūras ministrijas pārstāvis, algas katrs teātris, ievērojot konkurences principus, var noteikt pats.
Komiska man šķiet Hermaņa piezīme, ka "pēdējos kursos šiem studentiem visi pieminētie teātri arī maksāja algas/stipendijas". Par stipendijām man nav informācijas, taču algu, kā es saprotu, studenti saņēma par paveikto darbu – izrāžu spēlēšanu, kuras skatītājiem tika piedāvātas par maksu. Atalgojuma saņemšana nepaģēr mūžīgu uzticību algas izmaksātājam.
Latvijā ir uzņēmumi, kuri apmaksā augstāko izglītību saviem darbiniekiem, tas tiek atrunāts līgumā, nosakot, piemēram, cik ilgu periodu pēc studiju absolvēšanas darbiniekam jāstrādā konkrētajā uzņēmumā, lai uzņēmuma ieguldījums atmaksātos. Ja šādas vienošanās ar JRT studentiem jau pirms studiju uzsākšanas vai studiju laikā nav slēgtas, tad neviens nevienam pavisam noteikti nav parādā. Pēc līdzīga "gara" būtu jēdzīgi, ja studentiem, jau uzsākot studijas, būtu skaidrs, cik no viņiem konkrētais teātris spēs uzņemt štatā un kādi darba apstākļi tos sagaida, bet tā nenotiek, jo darba tirgus, tāpat kā teātra repertuārs ir pārāk dinamisks, lai plānotu 4 gadus uz priekšu. Labs sliktais piemērs ir ne tik senais Latvijas Leļļu teātrim gatavotais kurss ar 13 studentiem, no kuriem tikai dažiem "atradās vieta" Leļļu teātrī.
Biznesmenis Žagars un mārketinga speciālists Hermanis
Ir viena lieta, kam Hermaņa komentārā es patiesi piekrītu: Žagars teātri vada kā īsts biznesmenis. Nezinu, kāpēc tas Hermaņa paziņojumā šķiet izmantots nievājošā nozīmē. Neredzu tajā neko neētisku, jo Dailes teātris, tāpat kā JRT, ir valsts kapitālsabiedrība, kurai līdzās cēliem, misijām līdzīgiem mērķiem izglītot sabiedrību un mākslinieciski attīstīties ir arī ne tik cildenie – finansiālie mērķi, kuri jāsasniedz. Tāpat ir tikai normāli, ka kapitālsabiedrības, pat ja tās ir valsts un pilda līdzīgus mērķus, savā starpā "burzās" un konkurē. Protams, teātris ir mākslas "templis" un nauda "ir netīra lieta", bet svētuma faktiskās realizācijas pamatā ir finanšu līdzekļi, kuri ir jānopelna.
Savukārt pats Hermanis ar spožu uznācienu savas karjeras sākumā gan kā režisors, gan kā viedokļa līderis izveidoja pats sevi un JRT par zīmolu, kurš joprojām nodrošina ne tikai uzticamus skatītājus un ilgstošu reklāmu bez papildu ieguldījumiem, bet ļauj daudz vieglāk pārciest radošas neveiksmes un stagnāciju (tā ir dabiska ikvienas organizācijas dzīves cikla sastāvdaļa). Arī Hermaņa publiskajā polemikā iespraucas mārketinga paņēmieni, kas (var diskutēt par to, cik tie ir ētiski) manipulē ar uzticīgo skatītāju.
Kāpēc es nejūtu līdzi Hermanim?
Pirmkārt. Šīs publiskās šūmēšanās iemesls nav ne cīņa par teātra vīziju, ne mākslinieciskajiem mērķiem, ne arī par aktieru labbūtību, bet nespēja veselīgā un inteliģentā veidā tikt galā ar privātu aizvainojumu, nenoķengājot "pāridarītājus". Atrunai par ieguldītajiem resursiem, par kuriem Hermanis grib atlīdzību, nenoticu un, galu galā, tā visa ir valsts nauda – gan tā, ko nopelna JRT un Dailes teātris, gan tā, par kuru valsts finansētā Latvijas Kultūras akadēmija izglītoja jaunos aktierus.
Otrkārt. Pats veids, kā par to tiek komunicēts: nevis aicinot uz racionālu diskusiju, bet privātos soctīklos mētājoties ar draudiem par tiesvedībām, kuru tiesisko pamatu žurnālistiem Hermanis nespēj paskaidrot, kā arī dažādu ne pārāk labdabīgu epitetu un metaforu piedēvēšanai konkurentiem.
Treškārt. Vienīgais upuris, ko es šajā stāstā saredzu, ir jaunie aktieri.
Hermaņa aktualizētā publiskā jezga un draudēšana LTV Kultūras ziņu sižetā, ka "lielajam teātra biznesmenim Žagaram vasara būs sabojāta!", liek domāt, ka neaizskaramais JRT un tā mākslinieciskais vadītājs ir sajutis apdraudējumu, kas ilgu laiku šim teātrim ne mākslinieciski, ne kā citādi nav bijis aktuāls. Un paldies Dievam! Lai arī apdraudējums šķiet bīstams, tā ir vērtīga situācija, kas norāda uz sīvāku konkurenci starp teātriem, veicinot apstākļus, kur ne tikai jaunajiem aktieriem ir jācenšas būt vislabākajiem, lai viņus izraudzītos darbam teātra štatā, bet arī teātrim ir jābūt vislabākajai darba vietai: dinamiskam un spējīgam pielāgoties gan iekšējiem, gan ārējiem procesiem, piedāvājot topošajiem māksliniekiem labākus darba apstākļus, nekā to spēj citi.
