Oleksijs Zaričanskis: Ukraiņu mākslas laboratorijā meklē atbildi uz jautājumu «kas es esmu?»

Agrāk man patika iet uz teātri. Nevaru īpaši izcelt kādu žanru – traģēdija, komēdija, farss, absurds. Ja bija talantīgi, saviļņojoši, sniedza vēstījumu skatītājam, tad tam nebija nekādas nozīmes. Protams, mani nevar saukt par kaislīgu teātra cienītāju, vēl jo vairāk – par kāda režisora vai skatuves mākslas teorijas fanu.

Šis ir raksta tulkojums latviešu valodā.
Авторську версію українською можна прочитати тут.
Авторскую русскую версию текста можно прочитать тут.

Pēdējos divos gados interese par teātra izrādēm, tāpat kā par daudzām citām masu izklaidēm, kaut kur pazudusi. Iespējams, tas saistīts ar emocionālo izdegšanu kara dēļ, daudzajām rūpēm un raizēm, kas saradušās. Vārdu sakot, teātris vairs nav prātā.

Nesenais notikums – izrāde "Saules zaķīša piedzīvojumi" pēc ukraiņu bērnu literatūras klasiķa Vsevoloda Nestaiko darba, kas bija skatāma Ukrainas Neatkarības dienā 24. augustā, atjaunoja svētku izjūtu un uztveres svaigumu. Ne tikai man, bet arī 300 skatītājiem Rīgas Latviešu biedrības zālē. "Mākslas laboratoriju", kas to iestudējusi, izveidojuši ukraiņi Rīgā. Tie ir neprofesionāli jaunie aktieri – skolēni, studenti, kas ar milzīgu vēlēšanos un atdevi spēlē uz skatuves. Iedvesmotāja un vadītāja ir Olena Siričenko, ukraiņu valodas un literatūras pasniedzēja no Kijivas.

"Teātris ir tur, kur esmu es, jebkurā darba vietā. Vidusskolā, Ivana Bohuna Kijivas militārajā licejā, es visur izveidoju studijas audzēkņiem.

Pateicoties teātrim, ne tikai rodi kontaktu ar bērniem, bet arī paver viņiem ceļu uz literatūru un lasīšanu. Tā iepazīstini ar mūsu kultūras un tautas vērtībām.

Mēs Ukrainā piedalījāmies daudzos amatierteātru festivālos, bet galvenais – tas bija dvēselei. Cilvēks ir trauks, un viss ir atkarīgs no tā, ar ko tu to piepildi," atceras Olena.

Olena Siričenko.
Olena Siričenko.

Viņa pārcēlās uz Rīgu 2022. gada martā, bet jau aprīlī sāka strādāt 45. vidusskolā, mācīja ukraiņu valodu un palīdzēja mazajiem bēgļiem adaptēties jaunajā valodas un izglītības vidē. Skolas direktore Baiba Neimane uzreiz saprata, ka bērniem, īpaši visjaunākajiem, šajā adaptācijā nepieciešams atbalsts.

Bet jau 2023. gada pavasarī Rīgā tika izveidots ukraiņu jauniešu teātris "Krok", kas Junior Achievement Latvia projekta ietvaros iestudēja izrādi "Kas tu esi?" pēc slavenā XX gadsimta sākuma ukraiņu dramaturga Mikolas Kuļiša satīriskās komēdijas "Mina Mazailo" motīviem. Tā bija ukraiņu valodā ar titriem latviešu valodā. Olena Siričenko skaidro lugas izvēli: "Tas ir ikonisks darbs, kas smieklīgi stāsta par svarīgām lietām. "Kas jūs esat?" – tādu tiešu jautājumu uzdod dēls tēvam, kurš karjeras dēļ atteicies no sava uzvārda un nomainījis to pret krievu uzvārdu. Viņš atbild: "Pagaidām neesmu nekas." Kad cilvēks atsakās no savas dzimtas, noliedz visu savējo, tad viņš patiesībā ir nekas.

Mūsu bērniem jau tā ir grūti tālu no mājām. Mēs gribam, lai viņi paliktu ukraiņi. Atcerētos, no kurienes cēlušies, un zinātu savu valodu."

Arī pats Mikola Kuļišs ir ikoniska un traģiska figūra pagājušā gadsimta 20.-30. gadu ukraiņu dramaturģijā. Rakstīja lugas, dzeju… Viņš pārstāvēja ukraiņu "nošauto atdzimšanu" – padomju varas nogalināto rakstnieku, režisoru un cīnītāju par Ukrainas neatkarību paaudzi Bija ieslodzīts nometnē Solovku salās, kur tika turēts stingrā izolācijā, 1937. gada novembrī tika nošauts Sandarmohas mežā, Karēlijas Medvežjegorskas rajonā. Kopējā anonīmā kapā tur apglabāti apmēram 9000 Staļina represiju upuru – somi, krievi, karēļi, ukraiņi, vācieši, latvieši, ebreji…

Tūlīt pēc izrādes "Kas tu esi?" noskatīšanās 2023. gada aprīlī bērni un vecāki sāka interesēties par iespējām darboties ukraiņu jauniešu teātrī. Tas pamudināja paplašināt darbību – no studijas līdz "Mākslas laboratorijai", kurā jau ir vairāk nekā divdesmit bērni vecumā no astoņiem līdz astoņpadsmit gadiem, un viņu skaits pastāvīgi aug.

Durvis atvērtas visiem interesentiem – gan no Ukrainas, gan no Latvijas. Jo mākslai ir lielas iespējas, tā ir daudzšķautņaina, tajā visiem pietiks vietas.

Varētu likties – ko var paspēt pusotrā gadā? Daudz, ja ir neatlaidība un vēlēšanās: pēc biedrības "Patvērums "Drošā māja"" uzaicinājuma teātris "Krok" piedalījās integrācijas projektā, sagatavoja un parādīja leļļu izrādi "Trīs sivēntiņi" latviešu valodā, kurā piedalījās bērni gan no Ukrainas, gan no Latvijas. Uzstājās pie Brīvības pieminekļa Rīgā šā gada 24. februārī – kara sākuma otrajā gadadienā. Par godu Tarasa Ševčenko 210. dzimšanas dienai izveidoja literāri muzikālu kompozīciju, kuru parādīja Ukrainas mājā Latvijā. Piedalījās Višivankas dienas pasākumā Saeimā, kā arī Mātes dienas un Ziemsvētku pasākumos. Nospēlēja izrādi Nacionālajā rehabilitācijas centrā "Vaivari", kur pašlaik ārstējas Ukrainas karavīri un notiek viņu rehabilitācija.

"Mēs palīdzam bērniem un pieaugušajiem psiholoģiski atslābt un justies Latvijā kā mājās. Bērniem tā ir tāda kā mākslas terapija. Bet vislielākā vērtība ir tā, ka mēs saliedējamies.

Tas dod iespēju ārzemēs saglabāt saikni ar savu valodu, ar kultūru, popularizēt to pasaulē, palīdz ukraiņu bērniem komfortabli integrēties Latvijas sabiedrībā, iesaistoties kopīgā radošā darbībā ar vietējiem. Mēs plānojam vairāk iestudēt un spēlēt latviešu valodā. Pašlaik notiek "Saules zaķīša piedzīvojumu" mēģinājumi latviski, un ceram izrādi parādīt līdz Latvijas Neatkarības dienai 18. novembrī," stāsta Olena.

"Mākslas laboratorija" nesen ieguva Sabiedrības integrācijas fonda grantu programmā "Kultūrorientācijas kursi un iekļaušanās pasākumi Ukrainas civiliedzīvotājiem". Un visi plānotie pasākumi noteikti notiks kopā ar vietējiem – latviešu pasaku lasīšana un inscenēšana, leļļu teātris, latviešu dziesmas un dejas, kinoklubs vecāko klašu skolēniem, ģimenes stafetes, lekcijas un ekskursijas. Visefektīvākā integrācija izdodas, kaut ko darot kopā.

Pirms simt gadiem Mikola Kuļišs lugā "Patētiskā sonāte" pravietiski rakstīja: "Україна сьогодні не сцена, а плацдарм… Плацдарм великого змагу ідей…" (Ukraina šodien nav skatuve, bet placdarms… Placdarms lielajai ideju sacensībai…") Brīvības ideju pret diktatūras dogmu un nežēlību. Kā parādījis laiks, ne tikai ideju.

Teātris – tā ir māksla un brīvu cilvēku pašizteiksmes līdzeklis, un viņi noteikti uzvarēs šajā pretstāvē.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti