Авторську версію українською можна прочитати тут.
Авторскую русскую версию текста можно прочитать тут.
“Тепер – у Латвії”
LSM+ publikāciju sērijā “Тепер — у Латвії” (“Tagad – Latvijā” – no ukraiņu valodas) ukraiņi, kas šeit nokļuvuši kara dēļ, stāsta par to, kā rit viņu dzīve valstī, kas vēl nesen viņiem bija pilnīgi jauna. Seriāla autore – žurnāliste Oksana Puhačova – pati ir izgājusi kara bēgļu ceļus un kopš 2022. gada dzīvo Latvijā.
Pie ieejas birojā, uz kuru es dodos, stāv vīrietis. Jautāju: "Vai jūs esat Deniss?" Kļūdos – nē, tas ir tālruņu, klēpjdatoru un citu mūsu dzīvē ienākušo ierīču remonta servisa centra klients. Bet Deniss ir viens no šī centra īpašniekiem.
"Ienāciet, ienāciet," aicina Deniss. "Pieņemšu klientu, un tad parunāsim."
Trīs stundās, kuras pavadīju birojā pie Denisa Radjkoviča un Oleksija Ļaško, otra līdzīpašnieka, ienāca seši apmeklētāji. Trīs no viņiem kļuva par klientiem.
Ņemot vērā, ka Denisa un Oleksija biznesam ir nedaudz vairāk par pusotru gadu, kā arī nežēlīgi konkurējošo vidi, šis rādītājs ir vienkārši lielisks.
"Esmu doneckietis. Kad sāka rasties šī "republika" (runa ir par karadarbību ar Krievijas kaujinieku piedalīšanos 2014. gadā – O.P.), man bija deviņpadsmit gadi. Bija skaidrs, ka nekā laba te nebūs. Pēc neilgas pārvietošanās pa Doneckas apgabala okupēto daļu apmetos Volnovahā. Tur strādāju uz dzelzceļa, biju mašīnista palīgs."
Lielais karš Doneckas apgabalā pārsteidza Denisu nesagatavotu. Tāpat kā mūs visus – no Harkivas līdz Užhorodai un Ļvivai.
Krievijas karaspēks atklāti stāvēja pie mūsu robežām, taču mēs neticējām, ka sāksies karš. Atceraties, vai ne?
"Kā februārī nokāpu pagrabā, tā tikai marta otrajā pusē no tā iznācu. Tagad jau bija jābēg uz Eiropu, uz Ukrainu taču izkļūt nevarēja," stāsta Deniss.
Viņam bija Doneckas pieraksts, un tas būtiski sarežģīja gan pārvietošanos, gan evakuāciju caur okupētajām teritorijām. Krievija bija sākusi aktīvi mobilizēt Doneckas un Luhanskas apgabalu vīriešus, un pieraksts Doneckā vai apgabalā burtiski garantēja "laimi" papildināt pret Ukrainu karojošo rindas: "Kur varējām, kopā ar sievu slēpāmies no vietējās varas.
Bet no kontrolpunktiem un filtrācijas noslēpties nevarēja. Bija jārīkojas viltīgi – lai evakuētos, izvēlējāmies 9. maiju.
Tad taču viņiem svētki. Mēs cerējām, ka tad, kad mūs ar sievu "filtrēs", pret mums šajā dienā, iespējams, neizturēsies tik stingri. Tas izdevās – iereibušie cilvēki formā manu pierakstu ignorēja. Tā mēs nonācām Krievijā."
Ceļu no Ukrainas robežas līdz Latvijas robežai viņi pieveica pusotrā dienā. Tikpat kā nekur neapstājās, tikai degvielas uzpildes stacijās. Taču, ja apstājās, tad slēpa auto, lai neradītu lieku uzmanību: "Aizmugurējais stikls sasists. Mašīnai šķembu pēdas, numuri ar dzeltenzilo karogu… Nu skaidrs taču, kas esam un no kurienes braucam. Kas zina, kas mūs sagaida Krievijā? Nevienam jau vairs neticam…"
Brauca, paši nezinot, kurp.
Sākumā bija uzdevums izrauties no kara zonas, pēc tam – no Krievijas.
Par Baltijas valstīm Deniss zināja tikai, ka tādas ir: "Citiem [bēgļiem] bija kaut kādi plāni, viņiem bija ceļš un galapunkts. Bet mēs ar sievu vienkārši braucām. Es pat gāju pie cilvēkiem, kas gaidīja muitas punktā (izbraucot no Krievijas – O.P.), lai noorientētos, kurš uz kurieni dodas. Jo mēs bijām, kā mēdz teikt, starp debesīm un zemi."
2022. gada maijā Deniss ar sievu nonāca Jēkabpilī. Atguvās no pārdzīvotā tik, cik bija iespējams, un sāka strādāt: "Valsts maksājumus saņēmām vienu reizi. Bet pēc tam jau strādājām: es – par strādnieku, bet sieva – par pavāri. Strādājām ļoti daudz, taču centāmies dzīvot taupīgi."
Droši vien, ka šī daļa no Denisa stāsta ir visprognozējamākā – pilsēta pārim ļoti iepatikās, viņus uzņēma sirsnīgi, un arī darbā viss gāja labi. Cits teiktu: "Viss taču ir – gan maizes rieciens, gan sviests uz tā. Dzīvosim, kā ir."
Taču, ja domā, ka vari vairāk, rutīna noteikti nav tavs draugs: "Es gribēju atvērt datortehnikas un tālruņu remonta servisa centru. Sapratu, ka tas jādara galvaspilsētā. Turklāt redzēju šo biznesa projektu partnerībā ar cilvēku, kuram uzticos. Konkrētu cilvēku. Bet viņš tobrīd bija okupācijā."
Tas ir par Oleksiju, kurš, kamēr mēs sarunājamies ar Denisu, līdzās esošajā telpā, kurā ir darbnīca, labo klienta ierīci. Pievienoties mums atsakās. Paskaidro: "Esmu saslimis. Strādāt ar tehniku varu, bet pie cilvēkiem pagaidām neizeju." Oleksijam ir pamatīga pieredze dažādas sarežģītības tehnikas remontēšanā.
Tandēms ir precīzi sadalījis pienākumus un pilnvaras.
Oleksijs ir galvenais tehnikas jautājumos, visos sarežģītajos gadījumos remontē viņš. Denisam ir darbs ar klientiem, preču pārdošana, sociālie tīkli un vienkāršākie remonti.
"Katram ir atbildības zona, taču visus lēmumus, kas attiecas uz biznesu, mēs pieņemam kopā," piebilst Deniss.
Kad Oleksijam izdevās izkļūt no okupācijas un atbraukt uz Latviju, puiši varēja pamatīgāk pievērsties jautājumam par sava biznesa sākšanu Rīgā. Lai gan palīdzēja gadījums: "Mēs ar Oleksiju vienkārši gājām pa Rīgas centru un ieraudzījām šīs telpas. Bija norādīts tālruņa numurs un rakstīts, ka tās tiek izīrētas. Piezvanījām, vienojāmies, un tad bija jārisina jautājums par uzņēmējdarbības oficiālo reģistrāciju."
Sarunājoties Deniss bieži saka "vienkārši". "Vienkārši" gājām, "vienkārši" izdarījām, "vienkārši" izdomāja, "vienkārši" gribēja. Taču, protams, ka ne "vienkārši". Nepavisam ne vienkārši – piemēram, viņiem nebija informācijas ne par reģistrācijas kārtību, ne par nodokļu niansēm.
Galu galā elementāri uztraucās, jo ieguldīja visus līdzekļus, kas abiem bija – 7000 eiro. Vai pietiks? It kā iznāk, ka droši vien vajadzētu pietikt… Bet ja nepietiks?!
"Sākumā biju nedaudz apjucis. Gan informācijas it kā daudz, gan izdarīt visu var ar diviem klikšķiem. Taču man tā neizskatījās strukturēta. Gadījums saveda kopā ar labu juristu, kurš paskaidroja, kas jādara, pastāstīja par nodokļiem. Viņa vadībā mēs veicām reģistrācijas posmus. Grāmatvedību kā ļoti nopietnu darba daļu veic pieaicinātais speciālists," piebilst Deniss.
Vēl dzīvojot Jēkabpilī, Deniss regulāri brauca uz Rīgu – kopā ar Oleksiju nodarbojās ar telpām: "Viss, ko jūs šeit redzat, ir pašu rokām darināts – remontējām, pienaglojām, krāsojām, visu dekoru organizējām. Pat plauktiņus paši izzāģējām. Mūsu budžets tomēr bija ierobežots."
Esmu neizpratnē: "Denis, sociālie tīkli taču ir pilni ar piedāvājumiem, kad mēbeles atdod par velti, atliek tikai paņemt."
"Lūk, dīvāns apmeklētāju telpā, mēs to nopirkām. Lai gan it kā būtu varējuši kaut kur paņemt, patiešām, par velti. Bet es tā nespētu.
Ir taču cilvēki, kuriem ir pavisam grūti ar finansēm. Lai bezmaksas mēbeles labāk tiek viņiem,"
viņš atbild.
Remontu pabeiguši un pagājušā gada janvārī servisa centrs ticis atvērts. Līdz tam laikam Deniss ar sievu pārcēlušies uz Rīgu. Deniss sācis iekļauties Latvijas galvaspilsētas biznesa vidē – apmeklē ukraiņu uzņēmēju sanāksmes, viņa paziņu loks kļuvis plašāks un noderīgāks viņam un kopīgajam biznesam ar Oleksiju.
"Denis, bet vai esat veikuši mārketinga pētījumus? Noskaidrojuši, kuri ir jūsu konkurenti servisa pakalpojumu tirgū?" jautāju es.
"Nē. Mēs vienkārši sākām strādāt. Bija gadījumi, kad mums šeit, Rīgā, pareģoja, ka mūsu remontdarbnīca drīz tiks slēgta un nekas mums neizdosies. Bet mums bija savs situācijas redzējums, tādēļ nolēmām rīkoties pēc izstrādātā plāna," viņš mierīgi atbild (un manī mītošais mārketologs ir ļoti izbrīnīts).
Servisa centrā uz letes ir plāksnīte ar uzrakstu: "Mēs esam no Ukrainas. Runājam ukrainiski, krieviski, angliski." Taču
pie sienas ir ierāmēts dokuments, ka Deniss nokārtojis latviešu valodas eksāmenu A1 līmenī. Bet es, klausoties, kā viņš sarunājas ar klientiem, nodomāju, ka šajā darbā viņš jau sasniedzis vēl augstāku līmeni.
Uz letes ir arī divi karodziņi – Latvijas un Ukrainas. Sākumā uzņēmēji arī uz ielas, pie ieejas izkāruši lielu Ukrainas karogu. Pēc tam noņēmuši: "Jo cilvēki nāca un tā dēļ taisīja skandālus. Nevaru teikt, ka pēc tam provokācijas pilnīgi beidzās. Reizēm tomēr kāds ienāk un provocē uz konfliktu. Šie cilvēki vienmēr sāk kā parasti klienti – kaut ko jautā, precizē. Bet pēc tam it kā nejauši sāk runāt par Ukrainu.
Un uzdod jautājumu – ko tad es te, Latvijā, daru. Cenšos paskaidrot, ka esmu no okupētās teritorijas. Taču viņus tas jau vairs neinteresē. Tālāk seko teksti no Krievijas televīzijas."
Ik pa laikam birojā kāds ienāk – vai nu paņemt saremontēto ierīci vai nodot kaut ko labošanā. Kādam apmeklētājam tiek norādīts, ka viņa planšetdators ir tik novecojis, ka labāk nopirkt jaunu, un viņš mazliet uztraucas.
"Mēs varam piedāvāt klientam lietotu tehniku. Mums atnes pārdošanai, mēs ierīci savedam kārtībā. Tas ir tāds budžeta variants, un tas daudzus interesē," stāsta Deniss.
Atnes arī tehniku, kas ir pilnīgi darba kārtībā. Bez maksas – lai puiši nodotu tiem ukraiņiem, kam tāda vajadzīga. Tādus cilvēkus Deniss un Oleksijs atrod un nodod viņiem tieši rokās.
"Ir ļoti daudz krieviski runājošu klientu. Man liekas, tie ir uzņēmēji, kas dzīvo Jūrmalā.
Sociālajos tīklos ir grupa, tajā ir daudz cilvēku no Krievijas. Un kāds tur ir ievietojis ierakstu par mums.
Vispār sākumā sociālie tīkli mums pamatīgi palīdzēja, bet tagad jau ir atsauksmes par mūsu darbu," smaida Deniss.
Tehnoloģijas nestāv uz vietas, viss tiek pilnveidots. Deniss un Oleksijs neatpaliek. Ne tikai apgūst latviešu valodu, bet arī pastāvīgi aug profesionāli: "Apmeklējam dažādus kursus atbilstoši profilam."
Bet vīrietis, kuru pie ieeja sākumā noturēju par Denisu, – viņu sauc Viesturs – jau ir viens no pastāvīgajiem klientiem. Pajautāju, kāpēc viņš savu dārgo "Apple" klēpjdatoru nes tieši pie ukraiņiem, jo tuvākajā apkārtnē, burtiski dažu minūšu gājiena attālumā, ir vēl vismaz divas šāda servisa vietas.
"Man patīk, ka te nav divreiz jāskaidro. Šī nav mana pirmā vizīte. Es jau pats personīgi esmu pārbaudījis, ka, pirmkārt, mani kā klientu saprot. Un otrkārt – darbu paveiks pēc sirdsapziņas," viņš atbildēja.
Plāni Denisam un Oleksijam ir – viņi grib paplašināties un Rīgā izveidot jau veselu šādu servisa punktu tīklu, bet pēc tam, iespējams, arī citās Latvijas vietās. Mērķis ir arī uzņēmumu apkalpošana, un ir jau pirmais tāds klients.
"Tos 7000 eiro, ko ieguldījām šajā biznesā, jau sen esam atpelnījuši. Mēs pelnām un papildinām Latvijas valsts kasi ar nodokļiem," piebilst Deniss.
