Аўтарская версія па-беларуску — тут.
Авторская версия на русском — здесь.
"Lukašenko nav mans prezidents"
Zem stekiem nokļuva arī Minskas pusmaratona idejiskais dibinātājs, tā simbols, Olimpisko spēļu medaļnieks Vadzims Dzevjatouskis. Viņš tika piekauts un spīdzināts izolatorā "Akrescina". (V. Dzevjatouskis, kurš bija režīma atbalstītājs un protestos nepiedalījās, tika aizturēts, jo atradās Minskas centra kafejnīcā, kurā, mēģinot patverties no drošības spēkiem, bija ienākuši protestētāji. – Red.) Ziniet, Dzevjatouskis ir bijusī režīma zvaigzne – viņš bija varai uzticīgs deputāts, taču pat viņu represijas nesaudzēja. Bet cik šodien ir tādu Minskas varai uzticīgu cilvēku? Un kā ir ar svešām kļūdām?
«Думкі беларуса»
Rubrikā «Думкі беларуса» (Baltkrieva pārdomas – baltkrievu val.) neatkarīgais žurnālists, kuram izdevies aizbēgt no Baltkrievijas uz Latviju, stāsta par to, kas viņam rūp šeit un tagad. Viņš raksta ar pseidonīmu: viņam joprojām ir radinieki Baltkrievijā.
Tūlīt pēc atbrīvošanas no "Akrescinas" olimpietis savā "Facebook" lapā ierakstīja: "Lukašenko nav mans prezidents!" . Lūk, tas bija sitiens zem jostas vietas! Bet cik sitienu viņš saņēma "Akrescinā"? Kādas šausmas pārdzīvoja šis cilvēks? Vadzims ir bijušais vesera metējs, viņa augums ir 1,86 metri. Vārdu sakot, milzenis. Taču pat viņš neizturēja vardarbību. Bet kas bija tālāk? Dzevjatouskis pazuda no mediju telpas. Klīda runas, ka varasiestādes viņu nosūtījušas uz psihiatrisko slimnīcu… Un tas pēc tik daudzu gadu kalpošanas režīmam!
"Noklīdušās avis"
Ziniet, Baltkrievijas propaganda visus, kas aizbraukuši no valsts vai aizturēti par dalību mierīgajos mītiņos, sauc par "noklīdušajām avīm". Why not (kāpēc ne – angļu val.), kā saka amerikāņi. Bet kas tad ir pašreizējās varas atbalstītāji? Vilki? (Tas nav apvainojums, bet antonīms, ja šis teksts nonāks pie Baltkrievijas Valsts drošības komitejas Minskas nodaļas darbinieka). Uzreiz ienāk prātā bērnu mīkla par vilku, kazu un kāpostu. Atminaties to? Tas ir tieši tāpat kā ar situāciju ar mūsdienu Baltkrieviju.
Latvijas vecākie iedzīvotāji labi atceras visus māņticīgos padomju rituālus – maršēšanu ierindā, pionieru taures un kaklautus… Mūsdienu "padomju" Minskā to visu sauc par Baltkrievijas Republikas jaunatnes savienību, saīsināti – BRSM (abreviatūra baltkrievu un krievu val. – red.) Te šķiet vietā joks no kategorijas 18+. Godīgi sakot, liela atbalsta jauniešu vidū šai savienībai nav. Skolēnus un studentus tajā sadzen, solot labas ceturkšņa atzīmes. Bet tiem, kuri nolemj palikt aiz savienības robežām, skolotāji atzīmes pazemina. Patriotisms, jā.
Kāda mana bijusī draudzene, kas strādāja valsts presē, pēc 2020. gada sāka veidot karjeru šajā četrburtu organizācijā.
Jau pieaugusī sieviete, kas bērnībā divus gadus bijusi oktobrēns, sāka staigāt ar kaklautu.
Paziņu vairs nemaz nevarēja pazīt! Kāds varēja nodomāt, ka viņa kļuvusi par funkcionāri naudas dēļ vai lai no režīma dabūtu dzīvokli. Bet dzīvoklim Brestā viņa nopelnīja pati, naktīs piestrādājot vēl divos izdevumos. Godīgi sakot, zinu arī tos, kas pārdevis sirdsapziņu par diviem dzīvokļiem Baltkrievijas galvaspilsētā. Lai Dievs viņus tiesā! Vai arī tiesāsim mēs ar jums?
"Valsts – purvs"
Bet vai viegli ir tiem, kas tagad dzīvo Baltkrievijā ar aizvērtām acīm, starp BRSM, spēka struktūrām un, lūk, tādiem funkcionāriem? Jautājums ir sarežģīts. Ir viedoklis, ka, ja ir nauda, var ap sevi un savu ģimeni uzcelt milzīgu žogu un aiz tā dzīvot. Bet kā lai dzīvo, kad viss ir aizliegts? Ziniet, pat privātā bērnu izglītība tiek likvidēta. Jo režīms nezina, ko privātie skolotāji stundās māca un par ko sapņo bērni…
Bērniem ir jāmaršē ierindā, jāpūš taures un noteikti jānēsā kaklauti. Savukārt tiem, kas ir pret, kaklautu ap kaklu sasies ciešāk, bet vecākus "nosūtīs atpūsties" uz "Akrescinu".
Vai tā vienmēr bijis? Dažās sfērās – jā, citās bija vairāk gaisa. Vienkārši tagad skrūves ir maksimāli piegrieztas, bet reiz tās tiks norautas… Ko gaidīt?
Man ir draugs, daudz vecāks par mani. Tā iznācis, ka viņš ir atklāts gejs, un, kad viņa kaimiņi par to uzzināja, tad aplēja viņa dzīvokļa durvis ar krāsu. Vēlāk – piekāva mājas kāpņu telpā. Tas notika 2007. vai 2008. gadā. Krimināllieta netika ierosināta. Pēc vairākiem mēnešiem draugs bija spiests aizbraukt no Baltkrievijas, jo pēc uzbrukuma pastāvīgi saņēma draudu vēstules.
Pēc trim gadiem, 2010. gada decembrī, vara no jauna viltoja vēlēšanu rezultātus un izdzenāja protestētājus, kas bija sapulcējušies Minskas Neatkarības laukumā. Pirms tam aplejot cilvēkus ar ūdeni. Demokrātiski? Bet kā gan citādi, īpaši raugoties no 2020. gada skatupunkta!
Tad, lūk, pēc toreiz notikušās izklīdināšanas
katra mana saruna ar draugu, kurš bija kļuvis par bēgli, nonāca pie tā, ka mūsu valsts ir purvs un jālec uz citu cini, lai netiktu ierauts šajā muklājā. Tagad draugs ir ASV pilsonis.
Ja lēcis, tad lēcis. Uzskatāt, ka paveicies? Bet es tā nedomāju, jo viņš jau vairs nekad neatgriezīsies mājās. Drauga sirdī ir valsts ar purviem, bet ziņās – valsts-purvs.
Ziniet, līdz 2020. gadam es atgaiņājos no viņa pierādījumiem, ka valsts ir slima, kā no uzmācīgām mušām. Mēs pat ilgu laiku nesarunājāmies, jo šīs sarunas prasīja pārāk daudz spēku. Domāju, ka tolaik biju parunas "labāk zīle rokā nekā mednis kokā" ietekmē. Un
šo pieeju dzīvei "vara" izmanto arī tagad. Pēc ierēdņu domām, baltkrieviem galvenais ir, lai vakarā būtu, ko iedzert un uzkost…
Tāda štruntīga Baltkrievijas ideoloģija. Bet cilvēkiem, kas iedzīti purvā, tā ir fiziskās izdzīvošanas iespēja. Bet kā ar dvēseli? Tā kliedz!
"Partijas līnija"
Laiku pa laikam lasu komentārus par to cilvēku lustrāciju un tiesāšanu, kuri tagad pārkāpj "partijas līniju". Ziniet, pēc Baltkrievijas atbrīvošanas (šis raksts nav par šī sapņa īstenošanas scenārijiem) abām pusēm nāksies dzīvot vienā valstī.
Tā Nacionālsociālistiskajai vācu strādnieku partijai, kas vairāk pazīstama kā nacistu partija, kraha brīdī 1945. gadā bija apmēram 8,5 miljoni biedru. Taču galvenajā Nirnbergas prāvā tika tiesāti tikai 24 augsta ranga nacistu līderi un 185 citi virsnieki un ierēdņi. Pamēģiniet pārrēķināt šos skaitu procentos.
Bet kas notika ar pārējiem? Miljoniem vāciešu izgāja denacifikācijas programmu. Dažiem piesprieda piespiedu darbu, bet vairākums partijas biedru, īpaši ierindas biedru, netika sodīti. C'est la vie, kā saka franči, bet es teikšu – tāda ir dzīve.
Tieši tāds scenārijs, manuprāt, būs demokrātiskajā Baltkrievijā.
Mēs nevarēsim uzreiz nomainīt visus ierēdņus, jo – ar ko mēs viņus nomainīsim? Baltkrieviem trimdā nav tik daudz cilvēku, kuri zina, kā pārvaldīt pilsētas vai rajonus.
Mums nav tik daudz sagatavotu baltkrievu, lai vienā dienā nomainītu visas militārpersonas vai arī skolotājus skolās, kuri bija iesaistīti vēlēšanu viltošanā. Bet vēl mēs saskarsimies ar to, ka ikviens aizstāvēs savus radiniekus… Un tā ir tā pati bērnu mīkla ar vilku, kazu un kāpostu. Tā būs jārisina visiem kopā.
Protams, ka nelielai daļai to, kas tagad tik dedzīgi vicina sarkanzaļos karogus, atvērsies acis, kad avīzēs un televīzijā būs redzama reālā dzīve valstī. Jo neatkarīgas preses Baltkrievijā vairs nav…
Iespējams, mums uzmanīgāk jāiepazīstas ar Latvijas cilvēku pieredzi, jo viņu ceļš ir līdzīgāks baltkrievu ceļam. Skaidrs ir viens - pēc atgriešanās visiem mums, baltkrieviem, būs jāstrādā tā, kā nekad agrāk. Un jāstrādā līdzās tiem, kuri tagad, režīma ietekmē, kļuvuši par "ezīti miglā". Un pat par vilku.
Bet kā ar skriešanu?
Sapņoju reiz atkal kļūt par maratona dalībnieku Baltkrievijā. Bet cik ilgi vēl būs jāgaida?