Šis ir raksta tulkojums latviešu valodā.
Авторську версію українською можна прочитати тут.
Авторскую русскую версию текста можно прочитать тут.

Cik bieži mēs sevi apstādinām kaut kā jauna priekšā? Atzīstiet – bieži. Un pastāvīgi atrodas īpaši ticams arguments. Parasti mēs sākam sevi pārliecināt: "Nē, nē, sākt nav vērts! Un nav taču pieredzes, lai sāktu ko jaunu, un bērni vēl ir mazi, un naudas nav, un vecums nav īstais! Un arī valsts ir sveša?" Vārdu sakot – tiek izmantots viss, lai tikai mūsu iemīļotā prokrastinācija justos ērti.

Taču šis noteikti nav Ļubovas Hrubskas no Mariupoles gadījums. Mūsu saruna ar viņu ir stāsts par mīlestību pret dzīvniekiem, neatlaidīgiem sevis meklējumiem jaunā vietā un par šo abu saskaitāmo summu. Tagad Ļubova dzīvo Baložos.

"Kad bēgām no Mariupoles, līdzi neko nepaņēmām. Tas bija vienkārši neiespējami," man stāsta Ļubova. "Tā arī aizbraucām ar vīru no mājām – ar bērniem un kredītiem.

Vēlāk vīram izdevās atgriezties pilsētā un paņemt četrus no mūsu septiņiem aitu suņiem. Trīs suņi gāja bojā."

Mariupolē Ļubovai bija zooviesnīca un audzētava. Viņa ļoti mīl suņus - nodarbojusies ar to dresēšanu, prot viņus kopt un zina visus saskarsmes smalkumus. Pirmie suņi Ļubovai parādījās, kad viņai bija 15 gadi, un tikpat ilgi viņa nodarbojas ar dzīvnieku viesnīcu: "Tā bija mana dzīve! Cik konkursu un sacensību, pilsētu un valstu mēs apmeklējām un izcīnījām medaļas ar saviem aitu suņiem! Vīrs, es, bērni, suņi – tā ir mana ģimene, un nekā citādi!"

Jauno zooviesnīcu Mariupolē viņa atvēra divus mēnešus pirms iebrukuma. Tās uzbūvēšanai paņēma aizdevumu – nepavisam ne mazu summu. Būvēts tika bez knapināšanās – plašas un ērtas istabas, apsildāmā grīda, ekoloģiski materiāli un iespēja ātri veikt uzkopšanu un dezinfekciju. "Cik mēs bijām lepni! Bet te – karš," atceras Ļubova.

Pieķeru sevi pie domas, ka manā sarunā ar Ļubovu ļoti bieži skan vārds "bija". Nu jā – bija… Mums visiem tagad dzīve sadalīta divās daļās, kurām pa vidu – karš.

"Sākumā man bija depresija," Ļubova atceras pirmos mēnešus pēc atbraukšanas uz Latviju. "Mājās bija dzīve un bija plāni, bet te viss nesaprotams. Aizdomājos - ar ko varu šeit nodarboties? Man bija vajadzīgs kaut kas tāds, ko es varētu mīlēt un atdot tam visu savu enerģiju. Tiem noteikti jābūt dzīvniekiem, jo pievērsties, piemēram, skaistumkopšanas sfērai es negribēju. Būt algota darbiniece – arī ne, es tomēr daudzus gadus esmu strādājusi savā uzņēmumā."

Vēl viens grūti izpildāms uzdevums, pēc Ļubovas teiktā, viņiem bija mājokļa meklēšana pēc ierašanās Latvijā. Ļubova un viņas vīrs meklēja privātmāju, jo bija paņēmuši līdzi četrus aitu suņus:

"Ukraiņi! Ar bērniem!! Un vēl ar suņiem!!! Ne ar vienu, un ne ar mazu. Bet ar četriem lieliem aitu suņiem! Kad to izdzirdēja izīrētāji, saruna uzreiz beidzās.

Un mums taču nebija vajadzīgs dzīvoklis, bet tieši māja. Nomocījāmies…"

Māja beigās tomēr tika atrasta, un sākās nākamais posms. Ļubova nolēma meklēt Latvijā kaut ko, kur varētu noderēt viņas milzīgā pieredze darbā ar dzīvniekiem. Vāca un analizēja informāciju: "Protams, pētīju tirgu. Izskatīju, piemēram, suņu dresēšanu, viņu sagatavošanu izstādēm, viesnīcu suņiem, grūmingu. Skatījos, kāds ir pieprasījums un piedāvājums šajā segmentā.

Paliku pie grūminga. Latvijā grūmeru nav nemaz tik daudz, un rindā pie šiem meistariem jāpierakstās ilgi uz priekšu."

Būdama pēc dabas aktīva, ar milzīgu gribu augt profesionāli un attīstīties jaunā vietā, viņa mācīties grūmingu devās uz Ukrainu. "Tas bija ieguvums visos aspektos: pirmkārt – lētāk, otrkārt – mēnesis prakses uz vietas un treškārt – es saņēmu starptautisku sertifikātu, ar kuru varēju strādāt Latvijā… Tas man bija ļoti labs variants."

Tā sākās jauna nodaļa Ļubovas biogrāfijā – ar virsrakstu "Tagad".

Ļubova atceras, ka valsts pabalstus viņas ģimene saņēma tikai trīs mēnešus. Viņa ar vīru tiecās pēc patstāvības.

Vīrs, pēc izglītības inženieris, Latvijā atrada darbu, kas ir līdzīgs tam, kāds viņam bija Ukrainā, - viņš strādā ferosakausējumu jomā. Bet Ļubova vēl pirms došanās uz grūminga kursiem Ukrainā atrada telpu, kur iekārtot dzīvnieku skaistumkopšanas kabinetu, un vienojās ar izīrētājiem.

Savu dotumu apvienošana pareizā simbiozē ir drošs ceļš uz uzvaru. Ļubova vēlreiz apliecina šo patiesību. Galvenais - nenolaist rokas. Pat vēl jo vairāk, ja tev ir slikti un ir depresija.

Ļubova atvēra grūminga kabinetu Salaspilī. Izlika paziņojumu telpas logos, pastāstīja par savu jauno darbības jomu draugiem, vērsās pie "Facebook" spēka – tā atradās pirmie klienti. Nāca arī draugi "vienkārši atbalstīt", bet galu galā palika ar viņu. Un arī ļaužu valodas izplatīja vēsti, ka parādījusies jauna grūmere.

"Cilvēki Latvijā ir diezgan konservatīvi," konstatē Ļubova. "Nevaru teikt, ka viss uzreiz sāka sekmēties, tomēr dinamika ir pozitīva.

Ar katru mēnesi es salīdzinu – klientu kļūst vairāk. Ar laiku pat varēju paaugstināt cenas. Īpaši patīkami, ka brauc klienti no dažādām pilsētām. Starp citu, pēc tā var spriest, ka te, Latvijā, darba ar dzīvniekiem jomā ir iespējas attīstīties."

Pēc atbraukšanas uz Latviju Ļubova apmeklēja latviešu valodas kursus un nokārtoja A1 līmeņa pārbaudījumu. Viņa atzīst, ka tas nav daudz, tomēr ļauj viņai darbā saprast vienkāršus teikumus un, ja iespējams, atbildēt. Pagaidām viņas valodas saziņai sadzīvē un ar klientiem ir ukraiņu, krievu un angļu.

"Pašlaik esmu ļoti aizņemta – bez grūminga es vēl trenēju suņus. Kursiem pašlaik tiešām ir grūti atrast laiku. Ceru, ka vēlāk radīsies tāda iespēja. Un vēl viens apstāklis, kas man ir svarīgs – manas atgriešanās Mariupolē perspektīva. Es tomēr ceru, ka mēs atgriezīsimies mājās."

Ļubova ļoti vēlas atgriezties. Viņai tur ir viss – mājas, viņas uzņēmējdarbība

– audzētava un jauna zooviesnīca: "Es gribu uz Mariupoli. Tur ir mans iemīļotais bizness, kuru attīstīju daudzus gadus, kurā ieliku sevi visu. Veltu maksimāli daudz pūļu šeit, Latvijā, esmu pārliecināta, ka man daudz kas izdosies. Bet vai būs tāds rezultāts, kāds varētu būt bijis Ukrainā?"

Pagaidām Ļubovai un viņas ģimenei jautājums par atgriešanos Ukrainā ir atvērts, bet no atbildes uz to atkarīgi daudzi nākamie viņai svarīgie lēmumi. Tomēr šajā dzīves posmā viņa ar sasniegto ir apmierināta. Kas būs tālāk – rādīs apstākļi.

Savu ikdienu viņa sadala starp bērniem (viņai tie ir divi), mājas rūpēm un darbu. Uzzinājusi, ka viņai ir nedaudz pāri četrdesmit, biju ļoti pārsteigta.

"Jā, jā!" smejas Ļubova. "Man ir 41, es nebaidos no sava vecuma! Man ir divi bērni – viens tagad sāk iet skolā, un mazulīte, kas iet bērnudārzā. Es izmācījos un mainīju profesiju, tagad pilnībā pati sevi nodrošinu. Esmu apmierināta ar pieņemto lēmumu. Tas ir labākais, ko tobrīd varēju izdarīt, īpaši ņemot vērā, kāds tad bija mans emocionālais stāvoklis."

Ļubova teic, ka atslēga panākumiem ir mūsos pašos, nevis apstākļos:

"Turpiniet dzīvot savu tuvinieku dēļ. Dariet to, kas jums patīk, tas jums dos spēku, kad pienāks izdegšana.

Un vienkārši vienmēr atcerieties – visi šķēršļi ir tikai mums galvā!"