Tāpēc nolēmu uzrakstīt par to, ko esmu šajā rakstā izlasījusi, ko esmu ieraudzījusi LSM.LV un ārpus sabiedriskā medija. Reakcijās uz raksta viedokļiem ieraudzīju risku, ka sabiedriskais medijs nevar pilnvērtīgi pildīt savu pienākumu, piedāvājot plurālistisku un atvērtu diskusiju vidi. Aizliegt, apklusināt, jā, cenzēt, cik stingri vien var, – to dzirdu diskusijā publiski un man adresētajā sarakstē.
Par atšķirīgu skatījumu. 2021. gada Baltijas Mediju izcilības centra pētījumā Latvijas iedzīvotāji, līdzās Lietuvas un Igaunijas respondentiem, izcēlās ar augstāko atbalstu viedokļu daudzveidībai. Apgalvojumam "Es mērķtiecīgi meklēju informāciju par svarīgiem notikumiem un viedokļus, kam es nepiekrītu", 44% atbildēja, ka pilnībā vai vairāk piekrīt (34% Igaunijas, 41% Lietuvas respondentu).
Arī 2022. gada ombuda pētījumā Veikta sabiedrisko mediju prioritāro mērķauditoriju izpēte | Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (seplp.lv) fokusa grupu diskusijās prasība pēc viedokļu daudzveidības bija vienīgais princips, kuru diskusiju dalībnieki lika sabiedrisko mediju satura vērtējuma priekšplānā, neatkarīgi no valodas, dzīvesvietas, profesijas. Sarunai turpinoties, kāds gan paškritiski atzina, ka, protams, meklē esošajām atbilstošas domas un par viedokļu daudzveidību iedomājas, kad savu pozīciju medijos neierauga.
2022. gada sabiedriskā labuma tests (3565 respondenti) piedāvā atbildes uz jautājumu, vai sabiedriskie mediji "ataino dažādus viedokļus, arī tos, kuri atšķiras no mana" Sabiedriskais labums | Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (seplp.lv). Kopējais rezultāts rāda lielas attīstības iespējas – 56% respondentu piekrīt (60% – par LSM, 56% – par LTV, 52% – par LR). Līdzīgi rezultāti redzami atbildēs par to, vai sabiedriskais medijs "saturā iekļauj viedokļus, kas ataino arī manus uzskatus" – 58% tam piekrīt (64% – par LSM, 57% – par LTV, 55% – par LR). Daudz retāk piekrīt mazākumtautību respondenti – 37% (47% par LSM, 35% – par LTV, 32% par LR). Šie dati var palīdzēt ieraudzīt kopainu starp sūdzībām, skaļiem apgalvojumiem, apsūdzībām un citādā viedokļa pārstāvju apzīmogošanu. Citi viedokļi ir svarīgi, to daudzveidība joprojām ir ļoti nozīmīga daudziem Latvijas iedzīvotājiem.
Par rakstu. Tajā izlasīju autores emocionālu reakciju uz aktuālajiem notikumiem ap krievu valodas lietojumu. Ne velti viņa raksta, ka ļoti pārdzīvo, piemēram, ziņas par Leļļu teātra lēmumu vairs nepiedāvāt izrādes krievu valodā. Es ieraudzīju ironiju virsrakstā. Es izlasīju, ka Natālija Mihailova Latviju sauc par mājām, ka nevēlas, lai viņu valodas dēļ automātiski saista ar Putinu un ilgstošo vardarbību Krievijas karā pret Ukrainā.
Vai es piekrītu visam rakstā teiktajam par krievu valodas vietu un tās īpatsvara samazināšanas sekām? Es nepiekrītu, un viegli varētu doties argumentu kaujā, pierādot, ka dzīves kvalitāte vienā valodas vidē būs daudz augstāka visiem sabiedrības pārstāvjiem, ka dzimšanas vieta un nodokļu maksāšanas fakts nevar garantēt noteiktas valodas lietošanu konkrētā teritorijā. Es atrastu lieliskus piemērus, kas autori burtiski iedzītu zemē, jo, to lasot, man dažas reizes kaut kas iesāpējās sirds apvidū, dažas domas burtiski radīja asam dūrienam līdzīgas izjūtas. Bet es to šoreiz nedarīšu, jo rakstā beidzot izlasīju to, ko gribēju uzzināt. Atšķirīgo, nezināmo. Savus iespējamos argumentus esmu dzirdējusi, lasījusi atkal un atkal. Šajā rakstā izlasīju to, ko es nezinu un nesaprotu, jo šīs domas netiek jautātas, stāstītas – varbūt tiek slēptas.
Es neesmu gatava dzīvot agrāko aizvainojumu stereotipos un visus vērtēt pēc vienas pazīmes, tāpēc man interesē, ko tagad domā kāda Latvijas iedzīvotāju daļa, kāds ir domāšanas modelis, kāds ir pamatojums, izmantotie argumenti. Es zinu, ka arī tie, ko saucam par krievvalodīgajiem, ir dažādi un domā dažādi. Kā?
Tas ir viedokļa raksts viedokļu sadaļā. Viens. Skats uz sarežģītu, daudzslāņainu jautājumu. Zinu, ka ir citi un citādi viedokļi, piemēram, tas, ko izdzirdēju pēc filmas "Viss būs labi", kad pēc seansa "Kino Bize" zālē negaidot ienāca režisors Staņislavs Tokalovs. Es citādi neuzzinātu, cik skaidri cilvēks var izstāstīt, ka mācības krievu skolā nav nolemtība, ka tāpēc cilvēki nekļūst par putinistiem vai "krievu pasaules" apjūsmotājiem, ka viņa paaudzei nav ne svarīga, ne interesanta Latvijā agrāk populārā versija par 9. maiju vai nicinājums pret latviešu valodu. Tikpat pārliecināti, kā aizstāvot N. Mihailovas tiesības izteikties sabiedriskajā medijā, es tālāk domāju kritiski vērtēt manas un citu iespējas uzzināt dažādus viedokļus par viņas skartajiem jautājumiem sabiedriskā medija saturā.
Par kontekstu un diskusiju. Kopš gada sākuma RUS.LSM.LV sadaļā "Ārpus ētera" publicēti astoņi Natālijas Mihailovas raksti. Sadaļā ir vēl divi regulāri autori – kultūras žurnālisti Andrejs Šavrejs un Dmitrijs Belovs, kas lielākoties raksta kino un teātra recenzijas, uzstājas kā eksperti. N.Mihailova no indivīda perspektīvas analizē aktuālos sabiedriski politiskos notikumus.
Manuprāt, "Ārpus ētera" īsti nav piemērota sadaļa "parastā cilvēka" dažādu viedokļu uzzināšanai. Redzot, kā izvēršas diskusija ap vienu rakstu, domāju, ka kaut kas jāmaina programmu un formātu struktūrā, lai dotu iespēju arī citiem piedalīties sarunā par šiem sarežģītajiem, sabiedriski politiskajiem jautājumiem. Es uzskatu, ka sabiedriskajā medijā jāveido formāts, kas var kļūt par platformu iespējai izteikties, diskutēt, pamazām pierast, ka saruna par atšķirīgo, pretējo var notikt. Tas nevar palikt kā atsevišķu autoru brīvā laika viedokļu sleja.
Šobrīd sabiedrisko mediju dažādās platformās trūkst viedokļu formātu, esošie ir paredzēti ekspertu, amatpersonu, viedokļu līderu diskusijām. Tie nedod iespēju uzzināt, ko domā un kā aktuālo tver tie, uz kuriem attiecas gan likumu izmaiņas par valodas lietojumu, gan aktīvistu kampaņas polarizēto uzskatu pārstāvju grupās, gan reālās pārmaiņas pilsētas vidē. Līdzīgi, kā daudzi pēc kara sākuma un pārdzīvojot tā šausmas, metoties iekšā ziedošanas kampaņās, palīdzot bēgļiem, jautāja, ko gan domā Krievijas iedzīvotāji, es gribu zināt, ko domā dažādi Latvijas iedzīvotāji. Man šķiet nepieļaujami, ka tāda filma, ko radīja Vladislavas Romanovas interese par viņas dzimtās pilsētas Daugavpils cilvēku domām, ir individuāls projekts, nevis daļa no sabiedrisko mediju "seriāla". Man šķiet, ka nezināt, kā un kāpēc mainās sabiedriskā doma, nav pieļaujami pat tad, ja ik pa laikam uzzinām, cik liela Latvijas iedzīvotāju daļa atbalsta vai neatbalsta Ukrainu karā pret Krieviju, ilgojas vai neilgojas pēc slēgtajiem Krievijas TV kanāliem. Šajā tēmā ir vēl ļoti daudzi svarīgi jautājumi, arī tie, kam nav tiešs sakars ar karu, bet visu mūsu dzīvošanu Latvijā.
Par sekām. Atgriezīsimies pie šī teksta iemesla. Tie ir skaidri izteikti un publiski pārmetumi, ka "nepareizais" viedoklis par latviešu valodu nedrīkst būt, tas nedrīkst tikt izteikts un publicēts. Vēl vairāk, ja kas tāds parādās, jāuzbrūk autorei, viņa jāmēģina pazemot, apsaukāt, bet sabiedriskie mediji jāpasludina par tādiem, kas nebūtu atbalstāmi no sabiedrības līdzekļiem, jo nodevīgi un "neatbilstoši". Es to esmu nosaukusi par stratēģisko apklusināšanu, jo šādus pārmetumus saņem katrs, kas iedrošinās pat nevis runāt, bet iebilst pret sarunas toni, naidīgumu. Es zinu, ka daudzi jau atsakās izteikties, atzīst sevis apklusināšanu, bet neatsakās no sava viedokļa. Saprot arī to, ka klusēšana neko neuzlabo, uzbrukumi turpināsies jebkāda iemesla dēļ. Arī dažādu Latvijas sabiedrības grupu domu un uzskatu atšķirības nezudīs, ja tās tiks ignorētas, noliegtas. Mēs tikai mazāk sapratīsim par notiekošo un par cilvēkiem, kas šeit dzīvo. Un tas ir populārais drošības jautājums, kas nereti tiek izmantots arī atšķirīgo viedokļu apklusināšanai.
Es zinu, ka "pareizā viedokļa" niknie aizstāvji metīsies virsū arī man tikai par to vien, ka esmu par redakcionālo neatkarību, tāpēc netaisos pieprasīt raksta izdzēšanu, ka domu un uzskatu brīvas izteikšanas tiesības attiecinu arī uz tiem, kam nepiekrītu. Tā jau ir izkopta stratēģija, kas sāksies ar ņirgāšanos par tekstā atrastiem vārdiem, turpināsies ar kādu tizlu mēmi, nonākot pie personiskiem uzbrukumiem. Kāds melu portāls, cerībā uz papildu klikšķiem, iespējams, mani citēs, brīvi ieliekot mutē to, kas ne šeit, ne citur nav teikts. Uzkūdītie sekotāji brēks, ko gan es vēl nezinu par krieviem, ja viss jau sen zināms un skaidrs, jo "patiesība ir mūsu pusē". Tas viss būs par vienpusību, par vardarbību, par naidu un par izslēgšanu.
Tad ziniet, nē, es neesmu aizmirsusi ne savas ģimenes izsūtītos, ne trimdā aizdzītos, ne savus sadzīviska vai politiska rakstura aizvainojumus, kas saistīti ar latviešu vai krievu valodas lietojumu. Es tikai nespēju piedzīvot nekādu gandarījumu vai simbolisku atriebību par mīļu cilvēku salauztajām dzīvēm un ļoti smagiem likteņiem, atkal un atkal ar savu vienīgo patiesību uzbrūkot citiem cilvēkiem un aizliedzot viņiem izteikties.
Tieši tāpēc es uzskatu, ka diskusijai par un ap dažādiem uzskatiem, dzīves scenārijiem, attieksmēm un piederību jābūt tieši sabiedriskajos medijos.
