Авторську версію українською можна прочитати тут.
Авторскую русскую версию текста можно прочитать тут.
Lai gan jebkādas izmaiņas, piemēram, nodokļu normatīvajos aktos, tieši attiecas arī uz Ukrainas pilsoņiem. Pēc Valsts ieņēmumu dienesta jaunākajiem datiem Latvijā oficiāli strādā 8408 Ukrainas civiliedzīvotāji, tātad viņi maksā nodokļus un citus atskaitījumus budžetā. Turklāt apmēram trešdaļa no viņiem mēnesī saņem (bruto, t.i., pirms nodokļu nomaksas) līdz 1000 eiro, nedaudz mazāks skaits – 1000-1400 eiro, nedaudz vairāk par 20% no viņiem - vairāk nekā 1400 eiro.
"Pirms pusotra gada es pat neaizdomājos, cik daudz nodokļu un kādos fondos darba devējs maksā no manas algas. Mūsu uzņēmuma grāmatvede, protams, centās man visu izskaidrot, bet es sapratu tikai, ka tie ir lieli procenti no maniem ienākumiem. Galvenais tad bija cits – es biju laimīga, ka vispār iekārtojos pastāvīgā darbā," stāsta Halina no Hersonas, pavāra palīdze Rīgas restorānā. Tagad viņa uzmanīgi seko iespējamajām nodokļu izmaiņām 2025. gadā, mēģina saprast, kas ir "attaisnotie izdevumi", tostarp par dēla izglītību, par medicīniskajiem pakalpojumiem un, kā saņemt nodokļu atmaksu.
Godīgi sakot, pagaidām izdodas ne visai labi. Halinai, un ne tikai viņai, nav iespējas pieņemt tā dēvēto nodokļu konsultantu. Bet, mēģinot tikt skaidrībā pašai, iznāk, kā viņa pati atzīstas, lūk, kas:
"Es sāku justies kā pilnīga muļķe, putrojos, dusmojos. Valsts ieņēmumu dienesta skaidrojumus tulkoju ar tiešsaistes tulkotāja palīdzību, un iznāk tādas bezjēdzības!"
Bet agri vai vēlu patstāvīgi vai ar kāda palīdzību sapratīs, citu variantu nav.
Vai arī, lūk, vēl viens negaidīts jautājums, un kāds vēl var nodomāt, ka tas ir arī jautājums nelaikā: no strādājošo ukraiņu nopelnītā tiek veikti atskaitījumi Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai. Vai tas nozīmē, ka viņiem Latvijā sāk veidoties pensiju uzkrājumi? Spriežot pēc paskaidrojumiem VSAA vietnē, tāda iespēja ir. Taču esmu pārliecināts, ka praktiski neviens no ukraiņiem detalizēti vēl nav ticis skaidrībā par pašu Latvijas pensiju sistēmu, ar visu tās specifiku, līmeņiem – neuzkrājošo un uzkrājošajiem -, un tas, nerunājot nemaz par to, lai saprastu, kam atdot pārvaldīšanā savus līdzekļus.
Taču skatīties tik tālu uz priekšu tagad nešķiet svarīgākais. Tagad gribas, lai būtu не пишно, аби затишно (nevis grezni, bet mājīgi – ukraiņu val.). Un uz ziemas sliekšņa ukraiņi, kuru lielākā daļa (apmēram 70%) kļuvuši par Rīgas vai citu Latvijas pilsētu iedzīvotājiem, ar saprotamu satraukumu gaidīja jauno apkures sezonu. Pareizāk būtu teikt – nevis pašu ziemu, bet komunālos rēķinus. Precīzu datu nav, taču pēc tā, ko teikuši citi ukraiņi, un, ņemot vērā viņu finansiālās iespējas, domāju – izrādīsies, ka
ukraiņi īrē vienistabas un divistabu dzīvokļus piecu līdz deviņu stāvu mājās, kas celtas vēl padomju laikā un atrodas guļamrajonos. Tātad diezgan aukstās paneļu mājās ar centrālapkuri. Es arī pats tādā dzīvoju.
Vidējā īres maksa (jau atkal bez stingras statistikas) – 250-300 eiro mēnesī. Tikai daži var atļauties komfortablāku un dārgāku mājokli.
Un vēl komunālie maksājumi un elektrības rēķins. Un,
ja pagājušajā un īpaši aizpagājušajā ziemā skaitļi rēķinos mums bija šokējoši, tad tagad, iekšēji saspringuši, mēs esam gatavi,
tāpat kā citi migranti, kas atraduši savas mājas Latvijā.
Tā arī kļūstam par rīdziniekiem – ja ne pēc dzimšanas un pastāvīgās dzīvesvietas, tad saņemot un maksājot rēķinus. Pašvaldība finansiāli palīdz tiem ukraiņiem, kuriem izdevumi pārsniedz ieņēmumus. Katrs gadījums tiek izskatīts individuālā kārtībā. Tas ir ļoti svarīgi tiem bēgļiem, kas vēl nav nostājušies uz kājām. Sistēma ir tāda pati kā tiem "īstajiem" rīdziniekiem, kuriem arī nepietiek līdzekļu.
Rita ar diviem bērniem no Mariupoles gandrīz divus gadus saņēma mājokļa pabalstu, šajā laikā diezgan labi apguva latviešu valodu, iekārtojās darbā sadzīves elektroierīču montēšanas uzņēmumā Rīgā: "Liels atbalsts man bija finansiālā palīdzība no valsts un pašvaldības, īpaši pirmajā laikā, kamēr mēs iekārtojāmies un atguvāmies no šoka.
Pienācis laiks atdot parādus. Latvijas cilvēkiem arī nav vienkārša dzīve, es to redzu."
Viņa īrē dzīvokli Pļavniekos, jaunākais dēls iet bērnudārzā, vecākais – skolā. Kara dēļ iznācis tā, ka Ritai nav, uz ko cerēt, tikai uz pašas spēkiem, uz dēliem, kas agri kļūst pieauguši, uz Latvijas cilvēku labvēlīgo attieksmi, tautiešu atbalstu un labdarības organizācijām. Un vēl – uz savu ienākumu un izdevumu precīzu plānošanu, labi, ka pēc izglītības viņa ir ekonomiste. Tādēļ arī viņai jaunumi par izmaiņām nodokļu jomā ir ļoti aktuāli un diemžēl arī satraucoši.
Un mums visiem ir aktuālas preču un pakalpojumu cenas. It kā inflācija esot pierimusi, bet dārzeņi un augļi kļuvuši dārgāki, olas un sviests arī…
Cenām neinteresē tautības un pilsonības.
Izdevumu pieaugums – tas, maigi sakot, ir nepatīkami. Ik pa laikam nolaižas rokas, apzinoties, ka nekādi nevari ietekmēt šos procesus, bet to pieņemšana vai nepieņemšana notiekošā būtību nemaina. Taču, salīdzinot ar to, ko daudzi ukraiņi jau pārdzīvojuši, cauri kādai ellei izgājuši, šie satraukumi nemaz nav iemesls grūtsirdībai.
Iekšēji esam stingri noskaņoti izdzīvot, palīdzēt Ukrainai un tās karavīriem, atgriezties mājās un noteikti redzēt uzvaru.
