Šis ir raksta tulkojums latviešu valodā.
Авторську версію українською можна прочитати тут.
Авторскую русскую версию текста можно прочитать тут.
Irina ar meitu un savu māsu, kas aizbrauca no Ukrainas kopā ar dēliem, ieradās Latvijā melnā 2022. gada martā. Stāsta, ka sākumā nonākuši Polijā – un burtiski sastinguši: aiz muguras Ukrainas robeža un visa dzīve, priekšā – visa Eiropa un pilnīga neziņa: "Kurp braukt? Ko darīt? Dēls, militārās augstskolas students, uzstāja, lai mēs ar meitu aizbrauktu. Nu, lūk, aizbraucām. Bet ko gan tālāk?"
“Тепер – у Латвії”
LSM+ publikāciju sērijā “Тепер — у Латвії” (“Tagad – Latvijā” – no ukraiņu valodas) ukraiņi, kas šeit nokļuvuši kara dēļ, stāsta par to, kā rit viņu dzīve valstī, kas vēl nesen viņiem bija pilnīgi jauna. Seriāla autore – žurnāliste Oksana Puhačova – pati ir izgājusi kara bēgļu ceļus un kopš 2022. gada dzīvo Latvijā.
Vairākas dienas pēc evakuācijas no Krivijrihas, Irinas dzimtās pilsētas, elevatorā, kurā viņa strādāja līdz karam, trāpīja raķete. "Apgrieza visu otrādi," stāsta Irina, paužot pārliecību, ka ziņas par mērķi ienaidniekam sniedzis kāds no savējiem.
Maršrutu koriģējuši draugi no Latvijas – viņi jau bija atraduši dzīvokli Jūrmalā Irinai un viņas māsai Varjai ar bērniem.
Un viņus visus jau gaidīja: "Jūrmalā mēs bijām 15. martā, bet 20. martā bērni – mana meita un māsas dēli – sāka iet skolā. Drīz arī mēs abas sākām strādāt. Pie mums ar māsu atnāca kāds labs cilvēks un teica – jūs gaida darba vietas."
Tā Irina, kas Ukrainā daudzus gadus bija nostrādājusi par galveno grāmatvedi uzņēmumā, kas pieņēma glabāšanai graudus, sāka strādāt kāda Rīgas restorāna virtuvē. Strādāja kopā ar māsu.
"Kad tev ir rāmji, laika grūtsirdībai ir daudz mazāk un tu neļauj emocijām sevi pārņemt. Droši vien dažiem mūsu cilvēkiem vajadzīga disciplīna, lai mobilizētu savus spēkus un virzītos tālāk," saka Irina.
Ja arī grāmatvedību nācās atstāt, tad otrs darbs ir palicis: Irinas bizness Ukrainā turpina funkcionēt.
Ukrainas grāmatveži labi pazīst programmu "М.E.Doc" vai "Бест Звіт". Tās izstrādājuši Irinas firmas programmētāji. Kad bija sācies karš, viņi arī izstrādāja ierīci, kas palīdz Ukrainas karavīriem "ieraudzīt" gaisā Krievijas dronus: "Tiklīdz kļuva skaidrs, ka mūsu ierīces darbojas, mēs sākām tās komplektēt un sūtīt uz fronti."
Komponentus Irina iegādājas Eiropā, sūta tos uz Kijivu, adresētus savai firmai. No turienes gatavā iekārta tiek nodota Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Irina daudz palīdz Ukrainas armijai, teic, ka citādi nevar: "Manā ģimenē ir daudz militārpersonu – sākot ar manu vectēvu lidotāju, kurš bija [Otrā pasaules kara] varonis un gāja bojā kaujā, un beidzot ar tēvočiem un draugiem. Dēls un viņa līgava arī ir nākamās militārpersonas. Tagad abi ir kursanti vienā no Ukrainas militārajām augstskolām. Pastāvīgi kaut ko sūtu uz Ukrainu, bet "Facebook" lapā, ja paskatīsieties, man pastāvīgi notiek finanšu vākšana armijai."
Pēc trim mēnešiem no Jūrmalas māsas pārcēlās uz Rīgu. Turpināja strādāt restorānā un pakāpeniski iepazina Latvijas dzīvi un tās īpatnības.
"Man Latvija ir pasaka. Šīs zemes arhitektūra ir kā atdzīvojušies burvju stāsti.
Es to baudu, ieelpoju visu, kas ir latvisks – paražas, tradīcijas, receptes!
Iesūcu to sevī un apmaiņā pret to vēlos dalīties ar visu, kas man ir – ar ukrainisko," saka Irina.
Šī vēlme atveda Irinu un viņas māsu līdz idejai radīt kafejnīcu ar ukraiņu dvēseli. Lai viss, ar ko tiek cienāts apmeklētājs, varētu nodot daļiņu dzimtās Ukrainas un tās garu.
"Vai no konkurences nebaidījāties?" es jautāju. Jo tad, kad kafejnīca tika atvērta, Rīgā jau bija vairākas ēdināšanas vietas ar ukraiņu ēdienkarti, kas bija paspējušas uzkrāt pieredzi. Viņa atbildēja: "Protams, ka tirgu es analizēju. Un nonācu pie lēmuma, ka šo lietu var sākt. Ja arī esam cits citam konkurenti, tad tikai daļēji kaut kur mūsu ceļi krustosies. No restorāna es aizgāju un sāku organizēt kafejnīcas atvēršanu."
Tobrīd kafejnīcā (bet mēs sarunājāmies pie galdiņa, kas atrodas pie letes) ienāca apmeklētāja paņemt pasūtījumu. Es nepalaidu garām izdevību pajautāt, kādi ir iespaidi par ukraiņu kafejnīcas virtuvi.
"Šeit ļoti garšo borščs. Man mājās tik gardi neizdodas. Pajautāju, kā to gatavo, taču saprotu, ka labāk nekā šeit man diez vai izdosies. Droši vien te tajā liek kādu slepenu sastāvdaļu," smaida jaunā sieviete.
"Mēs vienkārši gatavojam no visas sirds,"
saka Irina. "Mums pat uz ēdienkartes rakstīts, ka šī ir kafejnīca, kurā ir mājīgi un ar ukraiņu dvēseli. Gatavo mana māsa, virtuve – tā ir viņas valstība. Bet viņa gatavo ļoti gardi."
Ēdienkartē ir viss, lai sātīgi paēstu, – pankūciņas ar dažādiem pildījumiem, borščs, vareņiki, salāti un deserti. Vēl Irina pilnveidojusi dažādus kafijas dzērienus, un tie ir tādi, kādus pati dzērusi kafejnīcā Ukrainā. Arī citur Rīgā ir kafija ar piedevām, taču pie Irinas tā ir piesātinātāka un gardāka, tā saka apmeklētāji, Vasarā ēdienkarte tika papildināta ar auksto zupu, ņemot vērā gadalaiku un apmeklētāju pieprasījumu.
Irinas māsa bija palikusi strādāt restorāna virtuvē un "paķēra" ar māsu kopīgās ģimenes kafejnīcas virtuvi. Kafejnīcas izveidē tika ieguldīti vairāk nekā 30 tūkstoši eiro. Vieta ir lieliska – ne tikai kafejnīcā ir mājīgi, bet arī ārpusē ir skaisti.
Bet, lai kā būtu ar vietu,
vēlāk izrādījās, ka, slēdzot īres līgumu, nav bijis dokumentu par ēdināšanas vietas organizēšanu telpā.
"Devos uz sanitāro dienestu, teicu, ka gribu strādāt, un lūdzu pastāstīt, kas jāizdara, lai kafejnīcu tomēr atvērtu," saka Irina. Līgums par telpu īri tika parakstīts 2023. gada augustā, bet kafejnīcu izdevās atvērt tikai 2024. gada februārī, – laiks pagāja, lai savestu kārtībā gan dokumentus, gan telpu.
Apmeklētājus apkalpo latviski. Tas ir nelokāms noteikums. Tas tiek mainīts tikai tad, ja pats apmeklētājs runā citā valodā. Irina latviešu valodu jau zina labi, teic, ka restorāna virtuve kļuvusi arī par labu "virtuvi" valodas apguvei. No paša sākuma skaitļi, ēdienu nosaukumi, profesionālie termini un citas lietas bijušas tikai latviešu valodā: "Tagad es brīvi visus pasūtījumus kafejnīcai veicu valsts valodā. Pie mums bijušas arī valodas inspekcijas, un viss beidzās lieliski. Galvenais – runāt un nesatraukties. Inspekcija ierodas, sākumā runā ar personālu kā klients un tikai pēc tam parāda apliecību."
Kafejnīcā strādā seši cilvēki, ne tikai ukraiņi. Ar grāmatvedību, kā tas ir gandrīz visiem uzņēmējiem ukraiņiem, nodarbojas vietējais speciālists.
Apmeklētāji ir dažādi – daudz gan ukraiņu, gan latviešu. Vasarā – daudz ārzemnieku. Ar daudziem sadraudzējušās. Viņi apsolījuši – kad nākamreiz būs Latvijā, atkal atnāks. Reiz pats prezidents Edgars Rinkēvičs ienācis. Irina ar prezidentu sarunājusies latviski.
Tomēr ne visi klienti atnesuši sev līdzi prieku. Sākumā, stāsta Irina, bijuši arī tādi, kas provocējuši konfliktus. Pavisam līdz galējībām nav aizgājis – gan personāls, gan pati Irina no tādām situācijām izkļuvuši diplomātiski. Sekas gan bijušas, bet nevienam neredzamas:
"Es pēc tam raudāju. Pēc katra tāda apmeklētāja, kurš ieradās vienkārši paskandalēt.
Viens atnāca un pieprasīja noņemt Ukrainas karogu (pie ieejas kafejnīcā ir Latvijas un Ukrainas karogi. – O.P.)."
Irina solījusi tikt skaidrībā un vērsusies pie jurista. Noskaidrojies, ka Ukrainas karogs pēc likuma var tikt izmantots tikai kopā ar Latvijas karogu un obligāti pa kreisi no tā. Irinai abi nosacījumi tikuši ievēroti: "Viss ir likumīgi, noņemt tos nevajadzēja. Un arī nevarēju – es tos nebiju izkārusi. Šie karogi jau sen bijuši pie ēkas fasādes. Bet ļoti satraucos, kad kaut kas tāds notika. Lai gan tagad tā vairs nav…"
Lielāko daļu nedēļas Irina ir kafejnīcā, bet divas dienas nedēļā viņa ir skolotāja palīdze kādā Rīgas skolā – viņai ir arī diploms par pedagoģisko izglītību. Tagad strādā ar bērniem no pirmās līdz devītajai klasei. Pavisam – deviņpadsmit ukraiņu skolēni, kuriem viņa palīdz mācībās: "Es kā skolotāja saprotu tēmu, kuru skaidro latviešu skolotājs. Izskaidroju mūsu bērniem. Mums galvenais ir zināt un atkārtot latviešu terminoloģiju. Tad mūsu bērniem ir daudz vieglāk saprast skolotāju klasē. Visi bērni ir dažādi, bet tiem, kuri savām acīm redzējuši kara šausmas, protams, ir grūtāk."
Irina teic, ka parasts apskāviens bērniem jau ir zāles. Interesanti – kad vien ir iespēja, pat apskaujot bērnu, viņa cenšas runāt latviski.
Jautāju Irinai: "Bet vai jūs vispār kādreiz atpūšaties?"
"Jā!" viņa smejas. "Vienu reizi pusgadā. Paņemu brīvu veselu nedēļu un aizbraucu. Šoruden braukšu uz Itāliju. Uz veselu nedēļu!"
"Bet vai tad rudenī tur ir komfortabli peldēties?" es brīnos.
"Ko jūs," atkal smejas Irina. "Es nebraucu uz pludmali!
Man vienkārši vajag mainīt apkārtni! Vienkārši aizvērt acis un pabūt pašai ar sevi. No jauna uzlādēties, jo temps patiešām ir liels."
Māsu kafejnīca jau sākusi strādāt ar peļņu. Irinas uzņēmējas taktika ir vienkārša: "Pamazām iegūstam pieredzi. Iespējams, vēlāk ar kaut ko papildināsim, piemēram, ar jaunu virzienu, ja būs nepieciešamība. Sekojam sortimentam. Ir priekšlikums no reģiona – paplašināties uz turieni. Tomēr domāju, ka agrāk nekā pēc gada kopš kafejnīcas darbības sākuma tas nenotiks. Tomēr man jāredz, kā mēs attīstāmies šeit, lai ietu tālāk."
Irina teic, ka jau sapratusi: viņas nākotne ir dzīve divām valstīm – Ukrainai un Latvijai. Ukrainā ir dēls karavīrs. Latvijā grib palikt meita Margo, kas šeit jau sekmīgi beigusi mūzikas skolu, dzied un mācās valodas.
Bet darbs Irinai tagad ir gan Ukrainā, gan Latvijā.
